Meļķis: Vai tu esi pienākuma cilvēks?
Ābele: Cenšos.
Meļķis: Kādēļ?
Ābele: (Mulsi pasmaida.) Tā lūk… (Domā.) Kamdēļ? Kālab? Nu, kas ir pienākums? Tas jau nav nekas sevišķi priecīgs, bet sirds tad ir mierīgāka, ja pienākums ir izpildīts. Tad man ir iekšējs miers. Vienmēr gan nesanāk.
Meļķis: Vai arī rakstīt tev ir pienākums?
Ābele: Dažreiz jā. Citreiz man ir prieks rakstīt. Vēl citreiz tas ir ārprāts, kaut kāda apsēstība. Un dažreiz domāju: bet kamdēļ ne – un rakstu bez liekiem jautājumiem. Kas jādara, jādara.
Meļķis: Šo teicienu no tevis es esmu dzirdējis jau vairākas reizes, tāpēc par to pienākumu arī prasīju. Vai šis teiciens nozīmē, ka tu esi pienākuma cilvēks?
Ābele: Tas nozīmē to, ka cilvēks vienmēr grib izdabūt no savām darbībām laimi vai kaut ko līdzīgu, bet varbūt tas nemaz tā nav paredzēts?
Meļķis: Manuprāt, pienākums ir tas, kas cilvēkam vienkārši pienāk klāt, kad viņš ir kaut kādā statusā, neatkarīgi no tā, vai tas patīk, vai nepatīk.
Ābele: Jā. Un tad ir ļoti grūti, kad tu satiec kādu cilvēku. Tu paļaujies un tā… Tāpēc pašam gribas būt…
Meļķis: Kādu cilvēku tu satiec?
Ābele: Nu, kuram nav pienākuma apziņas. Mēs ar draudzeni reiz spriedām, ka par atbildības sajūtu var spriest arī pēc arhitektūras. Lūk, padomju laika mājas, kas saplaisā jau pēc desmit gadiem – kāda tur atbildība?
Meļķis: Varētu teikt arī: kāda tur arhitektūra?
Ābele: Dzīvē ir tā: jo tu mazāk domā, jo labāk.
Meļķis: It kā jau pienākums atbrīvo no pārliekas domāšanas.
Ābele: Tu teici, ka pienākums ir tas, kas pienāk klāt, un tas nozīmē, ka ir ļoti jāļaujas. Tas ir tad, kad tu jūti, ka būtu jāiet tajā virzienā – tik vienkārši. Nevis domāt, bet just. Kad sāk domāt, ritināt un ārdīt, tad iekuļas tādās lietās, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Labāk ir kaut ko apjaust. Es nedomāju, ka cilvēks kaut ko dižu var saprast.
Tagad ir tādas tehnoloģijas un internets, un datori, bet dzīvo blakus divi cilvēki, un viņi viens par otru nemaz neko daudz nezina, viss ir miglā tīts. Ai, es nemāku paskaidrot.
Meļķis: Bet uzrakstīt gan māki.
Ābele: (Sakautrējas.) Ko tad es tur esmu uzrakstījusi – kaut kādus niecīgus gabaliņus. Tas jau nav nekas vērā ņemams.
Meļķis: (Smiedamies.) Nesen Jānis Rokpelnis sūkstījās, ka nekas daudz no viņa darba neesot vērā ņemams un ka viņš īsti nesaprot, ko viņš te dara. Es teicu, ka drīzumā, kad iznāks viņa dzejas antoloģija nez cik simtos lappušu, tad varēs pats palasīt un saprast, ko viņš šeit dara.
Ābele: (Smejas.) Viņš jau saka, ka savu labāko dzeju ir sarakstījis astoņpadsmit gadu vecumā, vēl neko nesaprazdams par pasauli. Rokpelnis ir ļoti iedvesmojošs ar savu spēju jebkurā dzīves mirklī visu apšaubīt, sākot jau ar sevi pašu. Viņš neturas pie kaut kādām priekšā rakstītām shēmām. Visu laiku par visu domā, apspriež. Protams, varbūt viņš sevi noliek pārāk zemu, bet toties nav tādas vienas milzīgas vietas, ko viņš visu aizņemtu.
Meļķis: Prozā, man liekas, Pauls Bankovskis izsaka kaut ko tādu, ko varētu dēvēt par mūsu paaudzei – trīsdesmitgadniekiem – kopīgu. Šķiet, ka dramaturģijā šobrīd tas vislabāk izdodas tev. Kas ir tas, ko tu saki un vai, tavuprāt, tas var būt kaut kādu “mūsu” sakāmais, kaut kas vispārināms?
Ābele: Tur jau ir tā lielā problēma. Es esmu centusies to visu pārvērtēt un saprast. Tagad drīz tas būs jāatmet, jo ir atkal jāraksta, bet apmēram divus gadus es vienkārši mēģināju to saprast. Godīgi sakot, šeit nav tādas sabiedrības, kurā vajadzētu ļoti sisties, lai kaut kur izsistos. Cik tad man ir to stāstu? Deviņi. Un viens pusizvilkts, pusdzīvs romāns, kuru, godīgi runājot, es samocīju. Nu, vēl trīs ludziņas – stipri vien tradicionālas. Labi jau būtu, ka tas būtu sākums kaut kādam turpinājumam. Es pati savā domā neesmu pat pusē – varbūt tikai trešdaļā vai tikai pašā sākumā, bet tālāk jau vajag kaut ko nopietnu darīt. Vispirms jau ar sevi. Es jau labu laiku esmu kā sastingusi, jo nevaru izdomāt vienu domu, un trakākais ir tas, ka es nezinu, kas tā ir par domu. (Pasmejas.)
Ja man ir jāvispārina, par ko es esmu rakstījusi, tad tā ir tāda kā viena tēma – šķiru sabiedrība, izstumti cilvēki, kaut kādi dzīvnieki. Es neesmu tīrs prozists. Rokpelnis saka, ka mana valoda ir stipri dzejiska. Piemēram, Regīna Ezera bija tīra, lieliska proziste – viss, ko viņa ņēma, viņas rokās kļuva par stāstu. Man sanāk kaut kas jocīgs. Lai būvētu lielus romānus, man atkal prāts ir par īsu. Problēmas ir, bet ir jācīnās. (Pasmaida.)
Meļķis: Tas vairāk par radošo pusi, bet par tēliem, par filozofiju?
Ābele: Par filozofiju man ir pat bail muti vērt vaļā – ko tik cilvēki tajā manis rakstītājā nesaskata! Reizēm tas pat skan nepieklājīgi. Man par to ir bail ko teikt. Mana filozofija ir pat pretēja. (Meklē vārdus.) Man bieži pārmet, ka es esmu vecmodīga un neizjūtu šo laiku – atsvešinātību, milzīgo tempu un tamlīdzīgi. Bet man viss ir ar jēgu. Tāpēc es neesmu īsti savā laikā iekšā, es esmu pazudusi kaut kur iepriekšējos laikos. Protams, es rakstu to, ko domāju, bet tas it kā neataino dzīvi. Skaļi es uz šiem jautājumiem neesmu atbildējusi, tāpēc es arī tagad nevaru atbildēt. (Pauze.) Šajā ziņā es slīdu no viena grāvja otrā: dažreiz es domāju, ka cilvēks ir nolādēts, ka viņam ir jāiznīkst kā kādam kukainim. Bet citreiz man šķiet, ka visam ir jēga un nozīme. Nevar saprast. (Pasmejas.)
Meļķis: Tev esot bijis “melnais periods”, bet nu tu esot izrakstījusies un domājot par kaut ko gaišāku. Vai tā ir?
Ābele: Kurš to teica?
Meļķis: Dumpis.
Ābele: (Pasmaida.) Ā, ir, ir. Dumpis ir brīnišķīgs cilvēks, liels cilvēks. Redzi, es jau to periodu neizvēlējos, un es to cenšos saprast – kāpēc tā? Tāpēc es to cenšos aprakstīt.
Meļķis: Vai tas, kas nosacītai mūsu paaudzei ir sakāms, ir tādās sabiezinātās krāsās kā tev?
Ābele: Tad ir jājautā, kādi ir vienojošie principi par to, kas ir sakāms? Vai kaut kāds tukšums šobrīd ir raksturīgs veselai paaudzei?
Meļķis: Tas ir tas, kas vismaz tev ir šobrīd, bet laikam jau mēs vairāk esam tas…
Ābele: …kas ir bijis? (Pasmaida.) Es domāju, ka tās katru reizi ir konkrētas problēmas, jo mūsu paaudze… (Pauze.) ir mazliet par jaunu. Lūk, tagad rakstīt ir atsākusi Andra Neiburga, un viņa to pēc ļoti ilga klusēšanas perioda dara ļoti talantīgi, ģeniāli. Un viņai taču ir vairāk gadu nekā mums. Tātad izšķirošais ir talants.
Meļķis: Tas, ko tu esi rakstījusi līdz šim, laikam ir dēvējams par drāmu. Un tas jau nav tikai žanrs, tas tomēr ir kaut kas tāds, kas objektīvi notiek vai ir noticis.
Ābele: Dramaturģija no vienas puses ir ļoti vienkārša, bet no otras – sarežģīta. Pirmām kārtām tas ir ļoti saistīts ar cilvēkiem, tādēļ dramaturģija ir smagāka matērija. Vienmēr tajā pienāks klāt vēl kādi cilvēki, kas kaut ko tur pieliks klāt no sevis, un beigās tur būs tikai kādi 10% no tevis paša iecerētā. Tas nekad nebūs tavs, tikai ideja būs tava, pārējais būs režisors, aktieri, gaismotāji un tā tālāk. Prozā es esmu brīvāka, jo es atbildu par katru vārdu un visām noskaņām.
Meļķis: Tu atkal velc uz tīri tehniskām lietām.
Ābele: Tas arī ir tīri tehniski – noliec vienu cilvēku blakus otram, un jau veidojas dramaturģija. Kas vienam ir laime, tas otram – nelaime un tā tālāk.
Meļķis: Es vairākiem cilvēkiem esmu lūdzis izteikties par vārdu savienojumu “latviešu drāma”. Vai tev par to ir kas sakāms?
Ābele: Noteikti, ka ir, bet ir tāds teiciens: neprasiet zivij, kas ir ūdens – un es tam piekrītu. Es varu pateoretizēt par krievu drāmu, bet diez vai tam būs kāda jēga. Par latviešu drāmu var uzdot dažus konkrētu jautājumus, bet vai tie ir tieši latviski? Droši vien, ka ir, bet redzēt to no malas ir lemts tikai izredzētajiem, vai arī ir jābrauc kādu laiku padzīvot ārzemēs, lai varētu to visu uzlūkot ar svaigu skatienu. Es, piemēram, arī savas lugas rakstu krievu valodā, un pēc tam tulkoju.
Meļķis: Tiešām!?
Ābele: Jā, jo latviešu valodā man nav atkāpes, distances, es nevaru redzēt savus teikumus. Krievu valodā es tos redzu no malas, jo tā nav mana dzimtā valoda – es to tikai diezgan labi protu, līdz ar to es redzu pateiktā lakonismu, izteiksmi un vai tas atbilst manām vēlmēm. Kāpēc latviešiem nav daudz komēdiju? (Norāda laukā pa logu.) Tāpēc, ka viss lielāko gada daļu ir tik pelēks.
Vēl trakāk ir tikai somiem, un arī viņu komēdija ir diezgan traka un nav diez ko patīkama. (Pasmejas.) Piedzerties un patrakot. Latviešiem ir līdzīgi. Mēs ar draudzeni reiz runājām, kāpēc gan Latīņamerikā, kur cilvēkiem nebūt nav ne vairāk naudas, ne arī vairāk gudrības par mums, viņi vakaros dzied un dejo, viņi piedzimst laimīgi un nomirst kā laimīgi nabagi. Laimei nav liela sakara ar naudu, bet ar laika apstākļiem gan. (Smejamies.)
Meļķis: Akadēmiskajā vidē tā laikam ir jau novecojusi teorija, bet tās patiesīgums diemžēl aizvien pierādās praksē. Tava lugu triloģija ir par ģimeni, un tas mani mudina jautāt, kāda ir latviešu ģimenes drāma?
Ābele: (Pasmejas.) Pats jau labi zini. Tur ar tiem vīriešiem ir problēmas. Nu, tā ir, ka tie sievišķi Latvijā paliek drusku par daudz dzelžaini, un no tā ceļas lielas nelaimes. Ir nez cik teoriju, kāpēc tā, bet es domāju, ka tas ir kompleksi – sākot ar visiem kariem, deportācijām.
Tas ir nenormāli, ka mēs tik viegli izrunājam vārdus “septiņdesmit tūkstoši”. Manai tautai tas ir nāvei līdzīgi, jo viens liels, stiprs cilvēks, personība ap sevis koncentrē apli, gaismas loku. Kad tagad Rīgā vienu tādu nāve aizrauj prom – kas par milzu bedri paliek viņa vietā! Bet cik tur aizrāva – pa visu to gadsimtu? Un pēc tam vēl uzlika virsū to stulbo režīmu, kas visiem smadzenes izčakarēja.
Ja atkal salīdzinām ar somiem, tad pagājušā gadsimta sākumā latviešu un somu bija vienāds skaits – divi miljoni. Sāka krievi spiesties Somijā, viņi šāva pretī, nelaida. Tagad viņu ir seši miljoni, latviešu – aizvien apmēram divi miljoni vai pat mazāk. Es lasīju kādu pētījumu par to, ka šādās zemēs, kur nav mierīgi, mātes savus bērnus izkropļo no dzimšanas.
Proti, viņas neļauj tiem zēniem izaugt tādiem “ērgļiem”, kas pateiks: man nu gan neviens uz galvas nekāps! – Nē, viņi izaug tādi, kas mierīgi savu kažociņu uz otru pusi pārvilks, paslēpsies, iecirtīs rokā, lai nebūtu jāiet armijā – lai tik izdzīvotu. Un tad arī balss paliek vārgāka.
Ai, bet nu es aizrunājos par tālu. Es nezinu to problēmu – kāpēc, bet… Tas nav atkarīgs no manas konkrētās dzīves, bet tu, cilvēks, nez kāpēc esi tāds sastindzis. Bet nu jāpārlaiž tas ir – kādi periodi ir, tādi ir.
Meļķis: Kādreiz es domāju par to, ko gan es jūtu pret saviem bērniem – tā pavisam godīgi, bez muldēšanas. Un es esmu sapratis, ka faktiski man viņu ir žēl, šausmīgi žēl. Un es tā īsti arī nezinu, kā viņiem palīdzēt, jo nezinu, ko tieši.
Ābele: (Smaidot.) Man ir tieši tāpat, tas ir tas, ko es esmu jutusi pret savu bērnu, bet tad man teica, ka vajag viņu vienkārši mīlēt – nekā citādi tu viņam palīdzēt nevari. Kādreiz es skatos uz savējo un domāju, ka viņš ir tāds kā ne īsti izdevies, kaut kāds aizdomīgs. (Smejas.) Bet tad es attopos un sev saku: tev viņu vajag vienkārši mīlēt, jo neko citu tu viņam nevari sniegt. Un pasaule viņu tā nemīlēs, kā tu to vari – bez aizspriedumiem.
Ar to mīlestību jau arī ir visādi. Viļņā man kāds sludinātājs pienāca uz ielas klāt uz teica: “Kā jūs domājat – kāpēc mīlestība pamet mūsu zemi?” Proti, ka aizvien vairāk ir seksa un tā, bet aizvien mazāk paliek mīlestības. Es teicu: nu, es jums tādā fundamentālā lietā nekā nespēšu palīdzēt. (Smejas.) Protams, viņš vilka uz garīgo pusi, uz baznīcu. (Nopietni.) Bet dažreiz liekas gan, ka vienkāršība pazūd. Vienkāršība ir tad, kad tu uztver lietas vienkārši. Kaķis mīl savus bērnus vienkārši tāpat, un viņš to māk.
Daudz ko mēs arī nemaz paši no sevis nejūtam, bet izlasām sieviešu vai vīriešu žurnālā, ka tā tam vajadzētu būt. Visas tās skolas un visa sabiedrība ir liela miskaste, kurā kāds kaut ko ir iemetis. Tu tur ņemies un nemaz nejūti, ka kādā brīdī sāc atkārtot to, ko esi noklausījies, ka tā nemaz nav tava doma.
Meļķis: Vai tev ir zobs uz sieviešu žurnāliem?
Ābele: Nē, es domāju, ka tā ir laba lieta – ja spēj komunicēties tādā veidā. Es to nespēju, mani tas izsit no līdzsvara – svešas domas. Es to nevaru ciest. Es uzticos tikai ļoti retām grāmatām, un tad es viņas lasu un ar savu atļauju ielaižu sevī. Sieviešu žurnālos parasti ir pilns ar informāciju, kas mani nomāc – visādas dzīves un gudrības, kas man nemaz nav vajadzīgas. Sākumā jau ir interesanti, bet no rīta es pamostos un domāju: ārprāts, kāds mēsls! Kāpēc es tam veltīju laiku? Tas ir interesanti uz to brīdi, bet tas neko nedod.
Bet ja mēs runājam par vīriešiem un bērniem – kas, manuprāt, ir ļoti interesanta tēma – tad es tādā vienkāršā sabiedrībā esmu ievērojusi, ka tie vīrieši atnāk mājās noguruši, grib ēst, bērni viņiem metas virsū, un viņi tos vienkārši padzen nost. Tāda ir tā komunikācija – nekā daudz.
Meļķis: Zini, man ir izstrādājusies teorija, ka ilgus gadus viņiem no tēva neko daudz vairāk arī nevajag. Joka pēc es pat esmu iedalījis lomas tā, ka mamma ir tā labā, bet es sliktais, viņa – Evaņģēlijs, es – bauslība.
Ābele: Jā, ļoti labi! (Smejas.) Un, ja tā mamma ir viena pati, tad viņa ir spiesta būt gan Evaņģēlijs, gan bauslība, un tas ir ļoti grūti. Tāpēc tam vīrietim vienkārši ir jābūt, viņš tur vienkārši pienākas.
Par ļoti daudzām lietām nākas domāt. Bet labāk ir domāt, nekā tāpat vien nodzīvot.
Meļķis: Kādēļ? Bieži vien taču gribas nedomāt, nesaprast un nezināt, celties no rīta sešos, iet uz fabriku, gulēt un atkal celties.
Ābele: Un svētdien piedzerties.
Meļķis: Vai arī aiziet uz baznīcu – dzirdēt to, kas jau ir izdomāts un saprasts. Nu, uz baznīcu gan jebkurā gadījumā ir jāiet.
Ābele: Tepat pāri Daugavai ceļ jaunu, lielu ēku, un tur strādā firmas, kas saviem strādniekiem liek strādāt 16 stundas dienā bez brīvdienām. Es domāju, ka tas viņiem svētību nenesīs, jo cilvēkiem vajag svētdienu. (Pauze.)
Vienmēr vajadzētu sevī paturēt sajūtu, kā rīkoties, jo recepšu jau nav. Kāda meitene man tā teica, ka, lūk, desmit baušļi – tur nevar ne pa labi, ne pa kreisi, bet visā pārējā nav nekādu recepšu priekšā.
Meļķis: Varētu diskutēt par to, vai vispār ir kaut kas “pārējais” ārpus baušļiem, bet katrā ziņā tie pirmām kārtā tiešām nav domāti kā dzīves pavārgrāmata.
Ābele: Baznīca ir palikusi kaut kur ļoti tālu no cilvēkiem.
Meļķis: Vai arī cilvēks ir palicis tālu no baznīcas?
Ābele: Jā, tā es arī domāju. Es redzu, ka dažas tantes vēl lasa un domā, bet jaunākā paaudze labi ja pa lielajiem svētkiem aiziet uz baznīcu. To, kas Bībelē ir rakstīts un ko tas nozīmē, manuprāt, lielākā daļa pat nenojauš.
Meļķis: Te nu mēs atgriežamies pie tā sludinātāja Viļņas ielās. Vai ticība būtu tas brīnumlīdzeklis un atrisinājums situācijā, kad ir sekss, bet nav mīlestības, kad bērni gan dzimst, bet netiek mīlēti?
Ābele: Es nesaprotu.
Meļķis: Jautājumu?
Ābele: Nē, es nezinu tam atbildi. Kāpēc nabagiem ir daudz bērnu, bet bagātiem parasti tikai viens? Kāpēc ir pārņemtība ar seksu, es gan saprotu, jo tas ir visu to reklāmu un ekonomikas pamatā. Kā viens krievu dzejnieks to bija teicis, vajag panākt, “lai tev stāvētu uz to produktu”. Tā visa pamatā ir – radīt iekāri. Vispār jau cilvēkam, lai dzīvotu, vajag ārkārtīgi maz. Arī bērnam vajag ārkārtīgi maz. Bet visu laiku tiek uzturēta sajūta: skrien grāb, dabū – vairāk, vairāk, vairāk! Cilvēks izdara to pirkšanas, grābšanas aktu, bet tas nav kvalitatīvs, tas ir tikai kvantitatīvs. Cilvēks nopūšas, kādu laiku ir depresijā, sapelna atkal naudu un atkal skrien uz lielveikalu. Apmēram tā tas notiek.
Berlīnē ir tāds režisors Franks Kastorfs. Es redzēju viņa izrādi – Dostojevska “Pazemotos”, kas ilga kādas piecas stundas. Uz skatuves bija videoekrāni, kuros bija skatāmi aktieri kā kādā realitātes šovā. Tur arī staigāja večuks ar sunīti, bija kaut kāds aizsalis baseins, pa kuru cilvēki slidoja. Vārdu sakot, liela poētika. Es sēdēju pirmās stundas un domāju: johaidī, ko tie vācieši atkal te dara! Un ko es te sēžu un daru!? Bet pamazām tas ievelk, ievelk, ievelk un tu saproti tik daudz lietu.
Tas ir vērtīgi – ka māksla darbojas tik spēcīgi. Piemēram, tie videoekrāni. Nekas īpašs uz skatuves nenotika – divi varoņi parunājās, apsēdās pret skatītājiem ar muguru un skatījās uz tiem ekrāniem. Tajos mūzikas pavadījumā vienu pēc otras rādīja reklāmas. Skatītāji tajā visā skatās, skatās, un tad pēkšņi 30 sekundes tajos ekrānos ir riktīgs porno – tāds kārtīgais, asais. Tie cilvēki satrūkstas, it kā pamostas. Tad reklāmas turpinās. Pēc kāda laika atkal jau minūti ir kārtīgs porno. Un tu redzi, saproti, ka reklāmām un tam ir viens pamats. Pēc izrādes es izgāju uz ielas, un pa visu Berlīni bija izkarināta saldējuma reklāma: divi cilvēki peldkostīmos katrs no savas puses laiza saldējumu. (Smejas.) Es nevarēju uz to paskatīties! Tas bija pārāk ilustratīvi pēc tās izrādes.