Zaube. Ein Prospect bey dem Gute Jürgensburg. 1796
Johann Christoph Brotze, “Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente …”
Latviju arvien ir apdzīvojuši izcili reliģiski cilvēki. Par to liecina kultūrainava ik uz soļa. Vai tā ir pati galvaspilsēta – Vecrīga vai nomales – visur vai ik pēc kvartāla var redzēt pa dievnamam. Par plašu parku pārvērstie bijušie vācu kapi Miera ielas viņā galā vien ir ko vērti: tur nelielā attālumā ir pat trīs vienreizējas sakrālās celtnes: Mēness ielas vienā pusē stāv Austrumu pareizticīgo latviešu draudzes dievnams. Ielas otrā pusē ir viens neliels luterāņu dievnams, kur tagad nu nāk kopā Kristus draudze (viņu vidū arī neredzīgi cilvēki), bet parka vidū ir otrs luterāņu dievnams – Augšāmcelšanās baznīca, kas kādreiz piederējusi Rīgas vāciešu draudzei.
Saka, ka Latvija ārpus Rīgas esot pagrimusi. Bet tā tas nav bijis kādreiz. Daudzos miestos, kur ir palikuši tikai daži simti iedzīvotāju, aizvien vēl redz izslejamies luterāņu baznīcu torņus. Piemēram, Zaubē, kas ir kādi 70 km no Rīgas kā daudzviet citur ir pat divi dievnami: luterāņu un pareizticīgo draudzēm katrai savs. Tur redz vēl daudz citu bijušās godības fosilu – Ordeņa cietokšņa atliekas, muižas kompleksa sociālās būves, ir mācītājmuiža un pussagruvušas dzirnavas. Cauri visam ciemam stiepjas brīnišķīga vecu ozolu aleja – tā saucamā “filozofu taka”, pa kuru reiz ir klīduši vietējie aristokrāti un pārdomājuši augstākas lietas, bet ne tikai! Viņi savu statusu pārsvarā saprata kā rūpes, kā savu atbildību – tautas izglītībā un arī materiālās dzīves sakārtošanā. Mēs kādreiz alojamies vienpusīgā domāšanā: muižnieki esot bijuši iedomīgi naudas maisi – tādi augstākās sabiedrības dendiji, kas tikai paverdzināja latviešu tautu.
Starp citu, arī Zaubes muižnieki, tāpat kā daudzās citās vietās, nebūt nebija kādi bagātnieki. Gan muižas komplekss, gan arī baznīca pēc toreizējiem mērogiem bija visai pieticīgas celtnes. Kamēr gleznainā un turpat divus kilometrus garā ozolu aleja norāda, ka dvēseles dzīve un skaistums tika saistīts kopā ar ainavas sakoptību. Visa šī infrastruktūra tur pastāvēja un tika uzturēta: arī skola, aptieka, dzirnavas, spīķeri, pasta ēkas u.c. Dzīve bija, tā sacīt, organizētas rūpēs par cilvēku. Citādi tā taču visa nebūtu bijis. Ne Zaubē, ne Rīgā, ne kur citur.
Kur tas viss ir šodien? Aizaug filozofu takas, jo vairs nav, kas pa tām staigā, iegrūst vai nodeg sociālās ēkas, biedrību nami, aptiekas, skolas…. Kādreiz plaukstošajos ciemos ir palikusi tikai viena iedzīvotāju reālās vajadzības apmierinoša iestāde – krogs. Vai reliģija vairs nav modē, vai būtu izzuduši reliģiski ļaudis? Gluži otrādi, pēc dažiem “tradicionālo baznīcu” sniegtajiem datiem par viņu locekļu skaitu, var nonākt pat pie ļoti kuriozām atziņām: Latvijā turpat vai katram otrajam būtu jāpieder pie kādas no “tradicionālajām konfesijām”. Kādreiz dzird jokojam, ka šo baznīcas locekļu ir pat vairāk kā Latvijas iedzīvotāju.
Kāpēc tad tāds panīkums un tukšums tajos ciematos un mazpilsētās, to dievnamos? Kāpēc sagrūst un aizbrūk muižu kompleksi un panīkst kaimiņu saliedētība ap draudzi un līdz ar to sociālā atbildība? Vai ne tāpēc, ka “tradicionālo reliģiju” statistikas paisumā ir apslīkusi vai arī apslīcināta interese par Latvijā gadsimtiem kopto (tradicionālo) evaņģēlisko ticību? Cik savādi, ka aiz tradicionālās reliģijas braši plīvojošā karoga pazūd pati tradicionālā kristietība, tās būtība.
Kāda tā bija un kāda tā ir? Kaimiņu attiecības jeb attiecību kultūra kādreiz bija cieši saistīta ar piederību baznīcai. Tas bija tradicionāli un tikpat normāli – zināt Mazo katehismu, pārvaldīt Dziesmu grāmatas saturu. Sakārtotas attiecības ar Dievu bieži nozīmēja to pašu attiecībā pret kaimiņiem. Viensētu saimniekus un citus latviešu “individuālistus” saliedēja tradicionālā reliģiskā apziņa – vienas ticības kopība.
Kāds var prasīt, vai tad tajos vecajos, labajos laikos neskauda un nenīda cits citu? Vai tad tajā latvju kultūras un arī reliģiskās dzīves uzplaukuma laikā brāļi Kaudzīši savos “Mērnieku laikos” būtu bez reāla pamata aprakstījuši literāru tēlu Oļiņieti – vienu tik tiešām atbaidošu reliģisko subjektu?
Protams, tās problēmas nav uzpeldējušas šodien un tās arī nav šodien vai rīt novēršamas. Tās pavada cilvēci jau no Kaina un Ābela, un pavadīs tās vēsturi līdz pat pēdējiem laikiem.
Un jau no tiem pašiem sākotnējiem laikiem ir divi reliģisko subjektu tipi: viens no tiem ir Kaina tips: augstprātīgs, bezkaunīgs un asinskārs. Viņš vairāk uzticas savam prestižam un pirmdzimtībai nekā Dieva žēlastībai un nicina savu brāli, uzskatīdams to par nenozīmīgu un visnotaļ mazvērtīgu radījumu. Otrs tips ir kā Ābels, kas ticēja, ka Dievs ir labs un žēlastības pilns un ka mēs dzīvojam no Viņa žēlastības. Ābels tam vienkārši ticēja un dzīvoja saskaņā ar to, kaut arī viņam nebija pirmdzimtības prestiža.
Tā allaž ir arī reliģiska cilvēka problēma – neatkarīgi, kādā no konfesijām tas atrodas: dzīvojot ticības dzīvi, viņš saduras ar šiem diviem tipiem. Drīzāk gan – Kaina tips tam uzmācās un apdraud viņu. Ja šim cilvēkam nav droša cietokšņa – skaidras evaņģēliskas ticības mācības, kur patverties, tad šis Kaina tips drīz vien gūst virsroku pār Ābela tipa reliģisko subjektu.
Ko lai dara tik nopietnā gadījumā? Ir iespējamas daudzas un dažādas receptes attiecībā uz vides sakopšanu un sociālās infrastruktūras atjaunošu. Toties garīgajā dzīves nozarē pati vēsture apliecina: vienīgi un tikai Dieva reformācija un Viņa palīdzība spēj šeit mainīt virzienu. Cilvēku centieni un viņu “gaišie nolūki” ātri mēdz korumpēties un pārvērsties par to, ko mēs šodien visi labi pazīstam, proti, aiz skaistiem vārdiem par garīgumu maskētas politiskās varas ambīcijām.
Latviju tik tiešām ir apdzīvojuši izcili reliģiski cilvēki – daudz tādu, kas ir apzinājušies šo reliģiska cilvēka problēmu un briesmas, kas ar to saistās. Tādēļ viņi nav redzējuši savā darbā lielākas vērtības un savās personībās lielākas izcilības kā konsekventi un skaidri paust reformācijas vēsti – nemitīgu ticības patiesības atjaunotni. Mēs, kas darbojamies šodien, esam par to atbildīgi.
Nepārpratīsim – reformācija nav vēršanās pret autoritātēm vai tā saucamā sabiedrības krējuma noraidījums. Reformācija negrib varas vietā anarhiju un aristokrātijas vietā – iedomīgus high society plebejus, bez atbildības un patiesas sajēgas, ko nozīmē atrasties augšgalā. Reformācija iestājas tieši par šo institūciju īstenumu, tātad par augšgala ciešo saiti ar citām tautas organisma daļām, to patieso jēgu. Reformācija plašākā nozīmē ir aicinājums atkal un no jauna atklāt šo saikni tās rūpēs un patiesajā jēgā un visiem spēkiem turēties pie tās, allaž atceroties, ka bezjēga jeb Kaina reliģiskā pašapziņa nav tikai kaimiņu problēma.
Aigars Dāboliņš