Gregorijs Lielais, Carlo SARACENI, 1610, Galleria Nazionale d’Arte Antica, Rome, © Web Gallery of Art
Dziedājums “Kungs, apžēlojies” ir katra svētdienas dievkalpojuma nemainīga sastāvdaļa, tāpēc iepazīsimies ar šo svētīgo vārdu vēsturi un nozīmi, lai mūsu dievkalpošana aizvien vairāk iegūtu nepieciešamo skaidrību.
Saskaņā ar liturģijas vēstures avotu pētījumiem Rietumu baznīcas dievkalpošanā “Kungs apžēlojies” ienāk no Austrumu baznīcas Romas bīskapa Gelasija laikā (492-496), kā litānijas sastāvdaļa – draudzes atbilde uz dažādajiem aizlūgumiem. Romas bīskapa Gregora Lielā (590-604) laikā nedēļas dievkalpojumos tiek lietots “Kungs apžēlojies” bez aizlūgumiem, kas, iespējams, saistīts ar vēlmi saīsināt dievkalpojuma garumu, kurš pēc paša Gregora liecības ilgst trīs stundas.
Jau 8.gadsimtā šāda kārtība tiek ievērota visos dievkalpojumos un lūgšanas atbildes dziedājums kļūst par patstāvīgu liturģijas elementu. Gallikāņu baznīcā izveidojas prakse “Kungs apžēlojies” dziedāt trīs reizes pēc kārtas, tad trīs reizes “Kristus apžēlojies” un atkal trīs reizes “Kungs apžēlojies”, kas līdz Reformācijai tradicionāli ir dievkalpojuma sastāvdaļa Rietumos.
Mārtiņš Luters savā “Dievkalpošanas kārtībā” (1523) un “Vācu dievkalpojumā”(1525) ievieš mums labi pazīstamo trīskāršo Kyrie lūgumu. Tai pašā laikā “Kungs apžēlojies” saglabājas arī Lutera sastādītajā litānijā un savā grieķiskajā variantā Kyrie eleison ir daudzu korāļu sastāvdaļa, arī agrīnajās latviešu dziesmu grāmatās.
1834. gadā latviešu dievkalpojuma kārtībā, sekojot šādam principam, citās luterāņu baznīcās “Kungs apžēlojies” tiek pievienots grēksūdzes lūgšanai, un tas atgūst savu agrīno lietojumu kā draudzes atbilde lūgšanai. Šādu Kyrie lietojumu dievkalpojumā praktizējam arī mēs.
Ar savu trīskāršo lietojumu liturģiskā lūgšana „Kungs apžēlojies, Kristu apžēlojies, Kungs apžēlojies” iegūst trinitāru raksturu, proti – šī lūgšana ir adresēta Svētajai Trīsvienībai, kas nešķirami ir saistīta cilvēces radīšanas, pestīšanas un svētošanas darbā.
Bet saistībā ar grēksūdzes lūgšanu šai lūgšanai neizbēgami ir arī grēknožēlas aspekts, lai gan vārda jēga ir dziļaka un bagātāka nekā tikai piedošanas lūgums. Sauciena „Kungs apžēlojies” lietojums Jaunajā Derībā norāda uz lūdzēju paļaušanos, atkarību, izmisīgu palīdzības nepieciešamību.
Gan kanaāniešu sieviete, kuras meitu apsēdis ļaunais gars (Mt15:22), gan Jērikas aklie (Mt. 20:30), gan desmit spitālīgie (Lk.17:13) atrodas galēji bezpalīdzīgā stāvoklī, un viņu vienīgā cerība ir Kungs Jēzus Kristus. Bet visās šais situācijās traģēdijas iemesls ir pasauli caurstrāvojošā grēkā krišana jeb iedzimtais grēks, kura dēļ radusies fiziska kroplība, elkdievība un apsēstība.
Arī kristieši, tāpat kā pieminētajos notikumos evaņģēlijos, savu cerību liek uz Kungu Kristu, lūgšanā izsaka savu paļāvību, padevību un pazemību Dievišķās Majestātes priekšā, kas vienīgais glābj no elles un pazudināšanas. Saucienam „apžēlojies” ir saikne ar apžēlošanas motīvu, proti, Dieva žēlastību, kuras dēļ Viņš ar Evaņģēlija pasludinājumu sniedz grēciniekiem apžēlošanu.
Un, protams, dievkalpojumā sauciens pēc apžēlošanas tiek uzklausīts ar sekojošo absolūciju – grēku piedošanu, kuru sniedz mācītājs saskaņā ar Svētajiem Rakstiem pēc Jēzus Kristus pavēles un Viņa pilnvarā (Jņ. 20:20).
Jānis Gaisiņš