Nabadzīte, zvejnieka meita, Iļja Repins, 1874, www.ilyarepin.org
Uz pusēm plēsta dvēselīte pukst.
Ne pašas pukstēšanas dēļ, bet dzīvodama.
Caur likteņiem un valodām, un dzejām viņa šņukst
Par to, ka nav nekur tai atrodama
Tā laime, par ko dzīve priekšā čukst,
Ka atziņa to apskaus kāda, atkal vienodama.
Nav miera man, pirms zinu: Dievs mans Radītājs.
Nav laimes man, līdz zinu: tīkams Viņa prātam
Ir gājums mans, kam vadītājs
Ir Viņa Gars līdz brīdim kādam,
Kad atskāršu: Viņš – Lielais Rādītājs.
Es – vērotājs, kas nolemts priekam šādam.
Tālis Osis
(2001. g.)