Gredzenu pavēlnieks “ir būtībā reliģisks un katolisks darbs; sākumā gan neapzināti, bet, pārskatot to vēlreiz, – apzināti. Tāpēc šai iztēles pasaulē es neievietoju un pat izņēmu laukā praktiski visas atsauces uz to, ko mēdz dēvēt par “reliģiju”, kultiem un dievbijības praksēm. Jo reliģiskais elements ir absorbēts pašā stāstā un tā simbolismā.”
Tā par ticības lomu šai darbā ir izteicies pats autors. Tolkīns gan bieži norādīja, ka šī grāmata nav jāuzlūko kā kristīga alegorija, nav jāmeklē konkrēts zemteksts un apslēpti bībeliski personāži, tomēr nepārprotami – šai darbā paustais pasaules uzskats, domāšana un vērtības ir kristietības cauraustas.
Daudzi kristieši visā pasaulē ar lielu prieku lasa šo darbu, jo Gredzenu pavēlniekā netiešā, mākslinieciskā veidā ir paustas daudzas Bībeles patiesības. Šai gredzena dēkā kristieši redz skaidras paralēles ar Evaņģēliju. Piemēram, ka gredzena vara nepārprotami līdzinās grēka pazudinošajai varai. Tāpat arī, ka cilvēka griba un izvēle ir pakļauta kādiem augstākiem spēkiem un providencei.
Tolkīna darbs, sekojot Evaņģēlijam, pauž brīnišķīgo paradoksu, ka vājais un niecīgais ar savu ticību un cerību var izrādīties pārāks un triumfēt pār šīs pasaules varenajiem. Gredzenu pavēlniekā ir atrodamas vēl daudzas līdzīgas evaņģēliskas tēmas, kas, runājot Tolkīna vārdiem, – “ir absorbētas pašā stāstā un tā simbolismā.”
Taču diemžēl tas, kas kristiešiem šai darbā ir skaidrs un pašsaprotams, daudziem citiem tāds vis neliekas. Preses komentāros parasti ļoti daudz tiek cildinātas šā darba mākslinieciskās vērtības, tomēr ļoti maz vai vispār nemaz netiek runāts par saturiskām vērtībām, kur nu vēl par kristietības ietekmi. Šā iemesla dēļ interesanti būtu aplūkot to, kā Gredzenu pavēlnieku uztvēra Holivudas ļaudis, kas bija iesaistīti kinodarba radīšanā. Ko saskatīja aktieri, režisors, scenāristi un radošā grupa, kas Tolkīna šedevru ir studējuši vairāk un pamatīgāk par citiem?
Zīmīgi, ka daži no viņiem savās intervijās izteica domas, kas ir krasā pretrunā ar triloģijā paustajām domām. Piemēram, ļoti veiksmīgais Goluma lomas atveidotājs Endi Serkis intervijā CNN sacīja skaidri un gaiši: ja vien viņam būtu varas gredzens, tad pirmā lieta, ko viņš darītu, būtu – “darīt galu visām reliģijām.” Līdzīgi Jans Makelans, kas tēlo pozitīvo varoni Gendalfu, klāstīja savas izjūtas, kā viņš saredz Tolkīna pasaules ideālu: “Es novēroju – sev par labpatiku –, ka Hobitons ir sabiedrība, kur nav baznīcas. .. Tur nav ticības dogmu.”
Jans Makelans, Gendalfa lomas tēlotājs
Pilnīgi pretēji autora paša pārliecībai Jans Makelans apgalvo, ka Tolkīns “mudina cilvēkus raudzīties sevī un uz saviem draugiem, jo Gredzena pavēlnieka tēli taču pievienojas brālībai, nevis iestājas baznīcā.” – Paradoksāli, bet tik klaji aplamas lietas šai darbā saskata cilvēki, kas savu aktiera darbu filmās ir paveikuši gandrīz izcili.
Lai arī cik atšķirīgs būtu filmas veidotāju un aktieru personiskais pasaules uzskats, ir jāatzīst, ka pret Tolkīna darba ekranizāciju viņi ir izturējušies pietiekami godprātīgi un izvairījušies filmā ieviest savas privātās domas un ieskatus. Pat nebūdami vienisprātis ar Tolkīna reliģisko pārliecību, viņi to ir respektējuši un radījuši gana pilnasinīgu Tolkīna pasaules redzējumu.
Šai ziņā vislielākie nopelni, šķiet, pienākas režisoram Pīteram Džeksonam, kas visiem spēkiem centās būt uzticīgs paša Tolkīna redzējumam: “Jau no sākuma mēs nolēmām, ka neieviesīsim nekādas jaunas tēmas.. bet taisīsim filmu, balstoties uz tām tēmām, kas pašam autoram tik ļoti rūpēja.”
Tomēr savā personiskajā pasaules skatījumā arī Pīters Džeksons ne vienmēr piekrīt Tolkīna paustajām domām. “Es nezinu, vai ļaunums kā tāds pastāv. Vērojot to, kā lietas notiek šai pasaulē, ..es domāju, ka ļaunums ir cilvēkos. Es neesmu pārliecināts, ka tas pastāv kā spēks ārpus cilvēkiem.”
Arī scenāristi Filips Boijens un Frena Volša izsaka līdzīgas pārdomas šīs filmas sakarā. “Filma ir par to, ka mums nepieciešams sajust sev apkārt universālas pozitīvas vērtības. Vai reālā pasaulē tā ir vai nav, kurš gan to spēj pateikt?” stāsta Volša.
“Manuprāt šie stāsti dāvā mierinājumu, ka mēs dzīvojam morālā pasaulē. Kā jau sacīju – kā tas ir īstenībā, kurš spēj pateikt? – jo mūsu pasaule visumā šķiet diezgan amorāla vieta un tā nepamatojas uz kādām dziļākām ētikas normām. Dažkārt šo morālo pasauli nākas apšaubīt.” Tādējādi scenāriste, kaut arī ar šaubām, izsaka domas, kas atgādina kristīgo mācību par iedzimto grēku un samaitātību, kas valda šai pasaulē.
“Mūsos ir kāda iespēja, ka mēs kļūdīsimies un pievilsim,” saka Boijens, “ticība liek mums ticēt augstākiem spēkiem.” Bet kas tie par augstākiem spēkiem? Volša atbild, ka, raugoties stāstā, viņasprāt, “tie ir nezūdošie labestības spēki, kurus mēs jūtam sevī, kad redzam šos spēkus citos cilvēkos. Un tas ir labs iemesls cerēt, ka tas ir nozīmīgi mums visiem kā cilvēcei ..ka mēs attīstāmies un kļūstam labāki, nevis otrādi, pakļaujamies naidam un cietsirdībai. Mums nepieciešams tam ticēt. Mums ir nepieciešama tiekšanās pēc pilnības.”
Tolkīns katrā ziņā šādam domu gājienam nepiekristu. Viņš reiz rakstīja: “Patiesība ir šāda: ļaunuma vara šai pasaulē nevar iznīcināt vienkāršas iemiesotas radības, lai cik tās “labas”. Bet viņš arī piebilda: “Šī stāsta Autors nav viens no mums.” Respektīvi, ir kāds augstāks spēks, kas ir augstāks par šo pasauli un nosaka tās ceļus.
Elijs Vuds, Frodo lomas tēlotājs
Piemēram, Gredzenu pavēlnieka galvenās lomas tēlotājs Elijs Vuds (Frodo) dīvainā kārtā kā vienu no būtiskākajām tēmām bija saskatījis apkārtējās dabas aizsardzības problēmu:
“Tēlojot hobitu, es labāk varēju sajust Tolkīna ideoloģiju un perspektīvu, kas šai pasaulē ir labs un kas ļauns. Es piekrītu viņa skatījumam par to, ka visas labās un šķīstās lietas ir Mordoras apdraudētas, un tā manā uztverē ir modernā pasaule, kas apdraud visu labo un šķīsto. Šīs tēmas, kas ir ļoti būtiskas Tolkīna stāstam, ir ļoti būtiskas arī man. Domāju, ka piekritu tām arī agrāk, bet vēl vairāk pēc paveiktā darba Jaunzēlandē. ..Strādājot zemē, kas ir tik reti apdzīvota un tās ekosistēma un daba tik tīra, ..es domāju, mums visiem ir labāka izpratne par stāvokli pasaulē, ka to ir nepieciešams glābt un uzturēt.” Protams, arī Tolkīnam rūpēja apkārtējās vides problēmas un tehnoloģiju pieaugošā dominance, tomēr šai darbā tai ir pakārtota loma.
Tuvāk Tolkīna centrālajām domām Elijs Vuds izteicās saistībā ar filmas kulminācijas ainām: “Te izšķirošais bija žēlastība (ar kādu Frodo bija izturējies pret Golumu). Ja Frodo būtu nogalinājis Golumu, viņš gan, iespējams, nokļūtu līdz Nolemtības vulkānam, taču viņš nebūtu iznīcinājis varas gredzenu, bet paturējis sev un tad pasaule būtu nolemta. Viņš saskatīja radniecību ar Golumu, un viņam piemita izpratne un līdzjūtība pret Golumu, tāpēc viņš palika dzīvs.”
Viens no iespaidīgākajiem tēliem šais filmās blakus Frodo bija viņa uzticamais draugs Sems, kuru lieliski atveidoja Šons Estins. Interesantas pārdomas viņam bija radušās, salīdzinot sevi ar savu filmas tēlu – cildeno un līdzjūtības pilno Semu:
“Ja es patiesi esmu pret sevi godīgs ..tad man jāatzīst, ka esmu nemierā ar sevi un savu nespēju vairāk līdzināties Semam savās attiecībās ar draugiem. Es nezinu, vai es to spētu paveikt, lai izdzīvotu, lai būtu labs vīrs un tēvs, lai veiksmīgi īstenotu savu karjeru. Dažubrīd es cenšos parādīt savas dabas labāko daļu, taču saviem draugiem es neesmu tik labs draugs, kāds ir Sems. Ir nedaudz grūti būt par tādu kā emblēmu, attēlot raksturu ar šādām īpašībām un apzināties, ka savā dzīvē es to nespēju īstenot. Vai varbūt, ja es varu, tad tas būs kaut kad manā nākotnē, kad būšu vairāk nobriedis.”
Ļoti saistošas pārdomas par šīs filmas saturisko pusi intervijā izteica aktieris Džons Rīs-Deiviss, rūķa Gimlija tēlotājs: “Es domāju, ka Tolkīns šeit runā par to, ka atsevišķas paaudzes tiks izaicinātas uz cīņu; ja tās neatsauksies uz šo izaicinājumu, tad tās zaudēs savu civilizāciju. Tas tiešām mani uzrunāja.. Ir nepiedodami, ka pārāk daudzi no jūsu kolēģiem žurnālistiem nesaprot, cik apdraudēta un nedroša ir rietumu civilizācija.. Verdzības atcelšana nāk no rietumu demokrātijas. Patiesa demokrātija nāk no grieķu, jūdu, kristiešu jeb rietumu pieredzes. Ja mēs zaudēsim šīs lietas, tad pasaulei tā būs katastrofa. ..Ja vien tas nozīmētu vienas ģenētiskas dzimtas nomaiņu ar citu dzimtu, tad tam nebūtu liela nozīme. Bet, ja tas nozīmē rietumu civilizācijas nomaiņu ar atšķirīgām kultūras vērtībām, tad mums tas patiesi ir jāpārrunā.. es iestājos par mirušo balto cilvēku kultūru! Tolkīnam ir kas būtisks sakāms: dažkārt ir jāceļas, lai cīnītos par to, kam tici.”
Un visbeidzot, vēl viens citāts no scenārija autores Frenas Volšas sacītā: “Šā darba radīšanā Tolkīns smēlās no savas dziļās kristīgās ticības ..un filmas veidotāji centās, cik vien iespējams, ieaust to stāstā. Katrā ziņā šīs vērtības dod cilvēkam cerības spēku, ka dzīve nav haoss un tā nav bezjēdzīga. Šo iemeslu dēļ man patīk stāsti; tik daudz lietas izirst līdz ar jauno tūkstošgadi – ir tik daudz cinisma, cilvēkiem trūkst patiesu rituālu un valda tāda kā drūma ticības sistēma. Tādēļ man patīk stāsti, jo tie joprojām piedāvā to, kā cilvēkiem trūkst.”
Uģis Sildegs