Kalifornijas universitātes profesors Filips Džonsons pēdējos gadus ir pavadījis īstā lauvu bedrē, lai gan atšķirībā no Bībeles Daniēla, „lauvu bedre” jāsaprot nevis tiešā, bet pārnestā nozīmē. Šī „lauvu bedre” ir aizskarošie publiskie uzbrukumi presē, kas pēdējo gadu laikā ir bijuši vērsti pret šo cienījamo jurisprudences profesoru, bet lauvas – ir neviens cits kā aizkaitinātie zinātnieki, evolūcijas teorijas piekritēji. Tādējādi ne bez pamata žurnāls World šā gada Daniēla titulu ir piešķīris tieši F. Džonsonam.
Tas viss aizsākās pirms kādiem 15 gadiem, kad, atrazdamies akadēmiskajā atvaļinājumā, F. Džonsons kādā Londonas grāmatveikala skatlogā ieraudzīja Ričarda Dovkina (Richard Dawkin) grāmatu The Blind Whatchmaker (Aklais pulksteņmeistars). R. Dovkins šajā grāmatā dedzīgi cenšas aizstāvēt Darvina evolūcijas teoriju.
Profesors Džonsons grāmatu nopirka, bet jo vairāk viņš to lasīja, jo dziļāka kļuva viņa pārliecība, ka argumenti, ar kuriem R. Dovkins aizstāv evolūcijas teoriju, ir sekli un nepamatoti. Tā kā Dr. Džonsons Kalifornijas universitātē lasīja lekcijas un nodarbojās tieši ar juridisko argumentu derīguma vai nederīguma jautājumu, tad viņam radās doma tieši no šāda viedokļa apskatīt evolūcijas teoriju. Tā 1991. gadā tapa grāmata Darwin on Trail (Darvins tiesas priekšā). Apmēram 150 šā darba lappusēs F. Džonsons atklāj evolūcijas teorijas vājās vietas, dodot triecienu pēc trieciena darvinisma ideoloģijai.
Kādu laiku, evolūcijas teorijas vadošie zinātnieki un to piekritēji apjukumā klusēja. Tad parādījās pirmie publiskie apgalvojumi, ka grāmata nav akadēmiska, ka tā ir pat ļoti slikta, kaitīga, balstīta uz maldīgiem kritērijiem un tajā atklājoties pilnīga nezināšana. Šādi un tam līdzīgi izteikumi turpina parādīties presē joprojām. Tos varētu zināmā mērā saprast vai pat attaisnot, ja tie būtu adresēti kādam radīšanas mānijas pārņemtam diletantam, taču F. Džonsonu par tādu uzskatīt diezin vai var.
17. gadu vecumā viņš iestājies Harvardas universitātē, bijis labākais students Čikāgas universitātes juridiskajā fakultātē, kalpojis ASV augstākajā tiesā un vēlāk ilgus gadus strādājis par profesoru Kalifornijas universitātē.
Pirms kādiem gadiem, gan diezgan nejauši, manās rokās nonāca F. Džonsona grāmata Darvins tiesas priekšā, kas mani patīkami pārsteidza. Līdzīga satura darbi bieži ir vai nu diletantiski un nepārliecinoši, vai pārāk sarežģīti, bieži arī polemiski pārāk asi. Jurista F. Džonsona grāmata tāda nav.
Kad nesen laikraksta redakcijā saņēmām žurnālu World un ieraudzījām publicēto pazīstamu cilvēku biogrāfiju autora Džona Perija (John Perry) sarunu ar F. Džonsonu, nolēmām, ka tā varētu interesēt arī mūsu lasītājus. Tādēļ šeit sniedzam nelielu ieskatu šajā sarunā.
Radīšana pret evolūciju
Tās gaitā F. Džonsons norāda, ka īstenībā mūsdienu zinātniekiem trūkst nopietnu argumentu, kas liecinātu par labu evolūcijas teorijai. Labākajā gadījumā tie ir daži pieņēmumi, bet – faktu nav! Šī teorija neiztur zinātnisku, faktos balstītu kritiku. Tomēr daudziem tā šķiet pievilcīga tādēļ, ka tā ir vienīgā teorija, kas piedāvā alternatīvu kristiešu uzskatam par pasaules radīšanu.
Atzīstot evolūcijas teorijas krahu, nāktos meklēt kādu citu alternatīvu ceļu, kas izskaidrotu dzīvības izcelšanos uz zemes. Pats Džonsons šādu ceļu ir meklējis un atradis to Jāņa evaņģēlija prologā: „Iesākumā bija Vārds”. Tas pamudinājis profesoru uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – par ko tad īsti liecina mums zināmie zinātnes dati? Vai tie atbalsta evaņģēlista Jāņa vārdus, ka iesākumā bijis Vārds, vai materiālistu uzskatu, ka iesākumā bijušas mazas matērijas daļiņas?
Dr. Džonsonam nav bijis grūti pārliecināties, ka zinātniskās izpētes dati daudz lielākā mērā runā par labu Jāņa evaņģēlijam nekā pretējam, proti, materiālistu viedoklim. Šāda atziņa nebūt vēl nepierāda Bībeles radīšanas stāstu, bet vienkārši neļauj izdarīt ideoloģiskus apgalvojumus, ka Dieva radīšana ir neiespējama, jo pasaule izcēlusies evolūcijas ceļā. Tas ir viss, ko Dr. Džonsons vēlējies un vēlas panākt ar zinātniskajiem pierādījumiem, proti, atbrīvoties no ideoloģiskiem aizspriedumiem.
Pašā iesākumā savos personiskajos meklējumos amerikāņu jurists vispār nedomājis par Bībeli, bet vienkārši pārliecinājies, ka pieejamie zinātniskie fakti ne tikai neatbalsta darvinistu pozīciju, bet ir pat pretrunā ar to. Taču tad nācās uzdot jautājumu – ja jau darvinisms nav patiess, tad – kas ir patiess? Ja jau pasaule nevarēja rasties bez Saprātīga Radītāja, tad tādam ir jābūt.
Šis bija temats, kam Dr. Džonsons pievērsās savās turpmākajās grāmatās Defeating Datvinism by Opening Minds; Reason in the Balance; The Wedge of Truth; The Right Questions. Šajās grāmatās tieslietu zinātnieks izvirzīja nopietnus argumentus par labu tam, ka radīšana un dzīvības attīstība bija jāvirza kādam pārdabiskam spēkam vai Saprātīgam Radītājam. Protams, ka daudzi zinātnieki šādu pozīciju uzskatīja un uzskata par neiespējamu un tūdaļ to vienkārši nosoda.
Filips Džonsons ir pieņēmis viņu mesto izaicinājumu, un viņam nav trūcis ne gudrības, ne faktu, ne dedzības, ko likt pretī evolūcijas teorijas piekritējiem. Turpretī, kā norāda profesors: „Kristīgās baznīcas un intelektuālās pasaules vadītāji ir pieļāvuši lielu kļūdu, domādami, ka dzīvības izcelšanās ir viena no tām lietām, par kurām strīdas vienīgi zinātnieki un profesori.” Džonsona kungs aicina pievērst uzmanību tam, ka pamatjautājums šeit būtībā ir par to – vai Dievs ir īsts, vai tikai iedoma?
Evolūcijas teorijas piekritēju galvās reālam, patiesam Dievam nav vietas. Dr. Džonsons norāda, ka no darvinisma zinātnē ir tikai pavisam mazs solītis līdz tam liberālismam, kas sastopams daudzos rietumu semināros, kur augšāmcelšanās tiek uzskatīta tikai par ticības notikumu, kaut ko tādu, kas patiesībā nemaz nav noticis, bet ko vēlāk izdomājuši Jēzus mācekļi. Līdzīgas sekas parādās arī ar morāli saistītajos jautājumos, jo morāle kļūst par kaut ko tādu, ko cilvēki laiku pa laikam var mainīt kā tiem iepatīkas un kā tiem ir ērtāk.
Cīņa par realitāti
Vislielāko izbrīnu Dr. Džonsonā izraisa tas, ka pret viņu ir vērsušies ne tikai zinātnieki, bet arī daudzi mācītāji, semināru un kristīgo koledžu profesori. Profesors norāda, ka šie cilvēki vienkārši nesaprot, ka runa šeit ir ne tikai par pāris 1. Mozus grāmatas nodaļām, bet par visu Bībeli kopumā. Evolūcijas teorija nav savienojama ar kristīgo ticību! Kristīgo morāles vērtību izzušana sabiedrībā ir tieši saistīta ar darvinismu.
Evolūcijas idejas ir tiešā veidā ietekmējušas biežās laulību šķiršanas, abortu legalizēšanu, homoseksualitātes propagandu un citu veidu morāles relatīvismu, kas rietumu sabiedrībā kļūst arvien noteicošāks. „Tiklīdz kāda kultūra nonāk pie secinājuma, ka Dievs ir iedomu tēls, tad Dieva morāle zaudē savu pamatu un iznīkst. Tā var kādu vēstures mirkli turpināt pastāvēt arī bez pamata, līdz pārmaiņu vēji ir kļuvuši pietiekami stipri, lai to aizrautu projām.”
Kristieši un viņu vērtības arvien vairāk un vairāk zaudē savu vietu sabiedrībā. Džonsons norāda, ka šo problēmu nevajadzētu sarežģīt, jo tā drīzāk ir vienkārša nekā sarežģīta. Jautājums šeit ir par to, vai mēs runājam par kaut ko patiešām īstu vai neīstu.
„Kad mēs runājam par Dievu, Jēzu, augšāmcelšanos, vai mēs tad runājam par lietām, kas patiešām notika vai arī par lietām, kas parādās vienīgi mītu zemē, ko sauc par reliģisku ticību? Ja Bībeles Dievs patiešām ir mūsu radītājs, ja Viņam rūp gan mēs, gan tas, ko mēs darām, tad mūsu kultūra ir pieļāvusi briesmīgu kļūdu, novēršoties no šī Dieva, jo mēs neesam viss vienkārši mainījuši kādu reliģisku uzskatu, bet esam nolieguši realitāti, atteikušies no tās.”
Profesors Džonsons vēlas parādīt šo kļūdu un izskaidrot tās liktenīgumu. Pazemīgā un vienkāršā veidā viņš par šiem jautājumiem ne tikai lasa lekcijas, uzstājas publiskās debatēs un uztur korespondenci, bet cenšas arī pieradināt lauvu bedres lauvas. Ignorēdams personiskos uzbrukumus, F. Džonsons aicina uz pusdienām arī pašus zinātniekus un cenšas tos pārliecināt atteikties no darviniskās ideoloģijas.
Lai gan vēl nesen viņš pārcieta trieku, tomēr Dr. Džonsons atkal ir gatavs turpināt cīņu un stāties kārtējās auditorijas priekšā vai, Džona Perija vārdiem runājot, „doties uz sava veida lauvu bedri, kur smaidošs un nekad nepaceļot savu balsi, viņš atkal stāstīs par to, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai laiks pluss gadījumus, jo iesākumā bija Vārds”.
Atliek tikai izlūgties šim vīram Dieva svētību un veselību un cerēt, ka kāda no viņa grāmatām ieraudzīs dienas gaismu arī latviešu valodā.
Ilārs Plūme