SIEVIETE DZINTARĀ

Nesaule Agate. Sieviete dzintarā. – [R: Jumava, 2004.] – 308 lpp.

Pēc apgāda “Jumava” grāmatu veikalu darbinieku ieteikuma ir iznācis “Sieviete dzintarā” atkārtots izdevums. Lai arī šie latviešu lasošajai daļai nav sevišķas pirktspējas laiki, iepriekšējais metiens kopš 1997. gada tomēr ir izpirkts, un tas priecē.

Paskaidrošu arī – kāpēc. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka grāmata ir laba, vērtīga, un gluži cilvēciski ir prieks, ja labajam sekmējas. Bet, manuprāt, iepriecinoši ir arī tas, ka “Sieviete dzintarā” nekļuva vis par ātri izķertu bestselleru, bet lēni un noturīgi iegūla lasītāju grāmatu plauktos. Ceru, ka tirgziņi nebūs kļūdījušies, un šis process turpināsies. Šis lēnums man šķiet labs tādēļ, ka grāmatas tēma (ja kaut ko tik personisku drīkst tā dēvēt) ir ļoti dziļa, pat nepatīkama, un tās “aiziešana uz urrā” varbūt pat nozīmētu, ka ar tās uztveri kaut kas nav bijis īsti kārtībā.

“Sieviete dzintarā” ir ļoti personisks stāsts, un arī tā rašanās iemeslus autore sauc par personiskiem, kā vēstī apakšvirsraksts: “Kara un trimdas radīto traumu dziedēšana.” Tomēr stāsts nav tāds kā, piemēram, dažkārt dzejoļi, par kuriem var teikt: droši vien, ka tur ir kāda jēga, bet es tajā visā nebiju klāt. Agates Nesaules stāsts varbūt pat īpaši ir ieteicams tiem, kas tajā visā – kara un pēckara šausmās un trimdas sūrumā – nav bijis klāt. Kādēļ? – Jo tas, gribi vai negribi, veido laiktelpu, kurā dzīvojam. Par līdzvērtīgu Agates Nesaules darbam es (ar savām ierobežotajām zināšanām) latviešu rakstniecībā varētu minēt vien Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Arī Dzintara Soduma daiļradi, bet tas jau ir citādāk, un par to – vēlāk. Ak, jā – protams, vēl Modra Ekšteina grāmata “Ceļā kopš rītausmas”, bet arī tas ir citādāk.

Abu pieminēto kungu vērā ņemamie devumi no Agatas Nesaules vēstījuma pirmām kārtām atšķiras ar to, ka tie tomēr ir vīriešu stāsti. Nesaules teksts ir pilnīgi apzināti un izteikti sievietes rakstīts, un ar tādu priekšnoteikumu un priekšzināšanu tas arī ir lasāms. Protams, arī vīriešiem. Es pat gribētu teikt: vīriešiem jo sevišķi. Jo visā skaudrumā un patiesīgumā šis, manuprāt, ir ļoti labs, ja ne pat labākais literārais darbs latviešu valodā kategorijā “feminisms” un “sieviešu studijas”. Šos terminus šeit neapspriedīšu, bet “Sieviete dzintarā” tiem, kam par feminismu ir radies negatīvs vai arī nekāds iespaids, noteikti daudz ko paskaidros par attiecīgās problemātikas būtību un avotiem – ne moralizējoši vai agresīvi, bet ļoti personiski, pat intīmi un visnotaļ argumentēti. Vismaz man tas palīdzēja.

Agates Nesaules tēvs ir luterāņu mācītājs, māte – mājsaimniece. Nu, kāda nu tur saimniece, drīzāk jau mājas kundze. Vai kundzīte. “Divas vidusskolas skolotājas puķotās kleitās, stērķelētām, baltām apkaklītēm, mežģīņu kabatlakatiņi tām aizbāzti aiz zelta pulksteņķēdītēm,” Agate Nesaule apraksta bērnības atmiņas par viesībām mācītājmuižā. “Viņas nosusina sejas ar lakatiņiem, smejas un sačukstas ar mammu. Viņa kopā ar tām mēdza doties garos svētdienas pārgājienos, pēc kārtas iegriezdamās visās luterāņu baznīcās, lai apskatītu jaunos mācītājus, novērtētu, kādi viņi no skata, un noklausītos sprediķus. Mans tētis bija pats smukākais un gudrākais, tāpēc mamma ar viņu apprecējās.” (14. lpp.)

Brīvvalsts idille tiek brutāli pārtraukta, dzīvei – šā vārda nejaukajā, bet diemžēl reālistiskajā nozīmē – negatavie cilvēki tiek ierauti cilvēciskuma drausmāko izpausmju virpulī. Sevišķi tas attiecas uz sievietēm. Vīrieši kaut kā izkuļas, viņu ciešanas – jā, pat nāve – uz Nesaules aprakstīto sieviešu pārdzīvojuma fona liek šo to pārvērtēt. Piemēram, vārda “vīrišķība” nozīmi. No Nesaules radītā reālistiskā apraksta ir grūti abstrahēties, lai gan, to lasot, es skaidri apzinos, ka man šī pasaule atklājas kā caur stiklu: es esmu vīrietis. Nu, tas jau pats par sevi nav slikti, bet citādāk gan, un šī citādība ir pārdomāšanas vērta, sevišķi uz “Sievietes dzintarā” lasītā fona.

“Es dzirdēju Hildas vaidus, tad zaldātu stenēšanu, smieklus un ņirgas. Tad atkal stenēšanu. Zaldāti, plati smaidīdami, pulcējās ap šķērssienu. Hilda pāris reizes iekliedzās, atskanēja sitienu troksnis, tad viņa vairs tikai smilkstēja. Pēc tam viņa vairs neizdvesa ne skaņu.” (70. lpp.) Varbūt jūs gribētu zināt, kas tie bija par zaldātiem? Ja tā, tad es teikšu, ka tā ir neveselīga interese. Tie vienkārši bija zaldāti, un tas faktiski bija viņu karš. Tikai nezin kādēļ smilkstēt nācās Hildai.

Protams, karš par labu nenāk nevienam neatkarīgi no dzimuma. Debesbraukšanas dienā sieviešu acu priekšā, upurim svilpojot “Tuvāk pie Dieva kļūt”, zaldāti nošauj mācītāju Braunu. (75. lpp.) Kas ir vieglāk: mirt ar Dieva vārdu uz lūpām, vai pārciest izvarošanu un dzīvot? Droši vien interese par šādu jautājumu arī ir neveselīga. Dzīve, spriežot pēc “Sievietes dzintarā” vispār ir vairāk atžilbinošs nekā veselīgs pasākums. Un atžilbt jeb pārvērtēt gan dzīvē, gan Agates Nesaules stāstā nākas daudz ko.

Traģiskas veidojas meitas un mātes attiecības, kam lūzuma punkts ir kāds auksts rīts, kad zaldāti sievietes sastāda rindā, visdrīzāk – uz nošaušanu. Mātes mērs ir pilns: viņa paņem meitiņu pie rokas un ved uz rindas sākumu. Meita pretojas, ķeras pie blakus augoša koka zariem, kliedz. ““Jā, mums jāiet. Iesim,” mamma apņēmīgi saka. Viņa velk mani aiz rokas. “Ejam, nu klausi, būs pārāk šausmīgi noskatīties, kā visi citi mirst.”” (88. lpp.)

Viņa apzinās, ka pēc pieredzētā – pat ja izdosies izdzīvot – viņa nekad vairs nebūs tā iepriekšējā mācītāja kundze. Savukārt viņas meitai pēc tā paša pieredzētā zuda kaut kas vēl svarīgāks. “Es neapjautu, ka nekad vairs neatgūšu savu skaidro ticību Dievam. Glezniņa, kas karājās man Latvijā virs gultas, kurā eņģelis vadīja bērnus uz drošību pāri aizlauztam tiltam, prom no vētras, man liksies sentimentāla un samākslota. Es jutīšos nepiederoša un neiederīga ģimenes kopīgo lūgšanu laikā. Kāda saite bija pārtrūkusi, man pašai to nezinot, un es vēl neapjautu, cik mans zaudējums liels.” (76. lpp.)

Ne mazāk traģiskas Agatei veidojas gandrīz visas attiecības ar šo pasauli. Satrūkušās saites plandās dzīves vējos. Bet grāmata, kā jau teicu, ir rakstīta dziedēšanai. Varbūt pat pašas dzīves dziedēšanai. Protams, tā īsti to spēj vien mīlestība. Šajā gadījumā – vīrieša un sievietes mīlestība. Un vēl sapņi.

“Mani pārņem pēkšņa mīlestība un maigums, tādu es sev neesmu ļāvusi pret māti gadiem ilgi. Es noglāstu mātes seju, matus, deniņus, rokas. Mūsu asaras sajaucas. Mūsu skatieni sastopas.

“Ir jau labi, dārgumiņ,” es saku, “dārgumiņ, ir jau labi.”

Brīnumainās mīlestības jūtas ir tik stipras, ka tās mani pamodina.” (306. lpp.)

“Mums ir jātic sapņu nozīmībai, mums ir jātic, ka pat gaistošākās cilvēku attiecības iespējams sadziedēt. Citādi dzīve būtu nepanesama.” (308. lpp.)

Lūk, arī ticība.

Tālis Osis