Rozentāls Linards. Kāmītis baznīcā. Raibi stāsti par Dievu lieliem un maziem bērniem. – [R: Rīgas Lutera draudze, Zīmes Studija, 2003.] – 63 lpp.: il.
Rīgas Lutera draudzē ir pulka daudz cilvēku – tik daudz, ka pilnīgi pietiktu vairākām atsevišķām draudzēm. Bet ne jau nu man un ne šeit par to spriest. Protams, ka tādā milzu draudzē arī bērnu ir krietns pulks, un, cik noprotams, viņi tur jūtas labi. Tā var spriest pēc nesen iznākušās Lutera draudzes mācītāja Linarda Rozentāla grāmatiņas “Kāmītis baznīcā”. Tas ir bērniem domātu uzrunu apkopojums, un, ja es būtu bērns, man tās noteikti patiktu.
Linards pats tos sauc par stāstiem, un tādi tie arī ir. Katrā mazajā stāstiņā iekšā ir vismaz trīs stāsti – kāds atpazīstams literārs motīvs vai uzrunājošs gadījums no dzīves, Bībeles vēstījums par noteiktu tēmu un paša klausītāja stāsts – viņa dzīve, kas, dzirdot vai lasot teikto, ievijas tajā iekšā. Pēdējais sprediķošanā ir pats grūtākais. Ne velti vārds “sprediķot” laika gaitā daudzās valodās ir ieguvis negatīvu nokrāsu un sarunvalodā nozīmē – “moralizēt”. Pati morāle gan ir laba, tāpat arī sprediķis. Slikti ir tas, ko ar tiem bieži vien izdara. Protams, nav jau viegli, un katram mācītājam gadās kļūdīties, bet sistemātiska sprediķu pārvēršana par moralizēšanu ir bīstama un apkarojama parādība baznīcā.
Linarda Rozentāla pārsvarā smaidīgajām homilijām ir izteikta, skaidra morāle – runātā saturs, pateiktā jēga, tomēr tā nav moralizēšana, jo viņš smalki pamanās piejaucēt klausītāja ausis, ka tam pašam gribas runāto attiecināt uz sevi. Pāris pārdomātu un īstajā brīdī pateiktu vārdu pat visnotaļ teorētisku pārspriedumu spēj padarīt personisku, dzīvu.
Mācītāja Rozentāla grāmatiņa ir pozitīvs piemērs tam, ka arī ar bērniem nevar vienkārši tāpat papļāpāt, atstāt svētdienas skolas un bērnu dievkalpojumu norisi pašplūsmai. Aiz katra mazā stāstiņa ir jūtamas izsvērtas pārdomas, reizēm pat pētījumi. Var jau būt, ka tas viss ir noticis pats no sevis – ka tas viss, kā saka literāti, ir pie viņa atnācis, bet arī šāda viesu lēruma uzņemšana prasa darbu.
Kāmītis, Harijs Poters, Karlsons, hobiti un elfi, Vinnijs Pūks un drēbju skapis no “Nārnijas hronikām” un vēl, un vēl var kalpot par uzticamiem pavadoņiem ceļā uz Debesu valstību. Jo tie visi ir tiešām labi stāsti, kas šajā gadījumā ir iedzīvojušies citos labos stāstos, un mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka visi labi stāsti ir par Viņu. Šie – pilnīgi noteikti.
Grāmatas apakšvirsraksts norāda tās adresātus: visus, kam piemīt kas bērnišķīgs. Protams, bez tā neiztikt. Bet arī pavisam pieaugušam un ar dzīvi apaugušam cilvēkam šī grāmatiņa nāks par labu. Un ne tikai tādēļ, lai iekustinātu domāšanu, kā mērenās devās dažādot saviem resgaļiem domātās Svēto Rakstu apceres mājās vai baznīcā, bet arī, lai kritiski paskatītos no malas uz savu nopietni saraukto pieaugušā cilvēka pieri. Vinnijs Pūks arī ir nopietns vīrs, lai gan viņam galvā ir zāģu skaidas. Esot kopā ar Jēzu, mums ir privilēģija pārlieku neraukt pieri. Kā saka Linards Rozentāls: “Tikai ar Viņu mēs varam būt kā Vinnijs Pūks, kuram galvā ir zāģu skaidas, kas netraucē viņam būt tādam, kāds viņš ir.” (22. lpp.)
Tālis Osis