Kristus kā sāpju vīrs, Albrecht DÜRER, 1493, Staatliche Kunsthalle, Karlsruhe, © Web Gallery of Art
Baznīcas mācība par Kristus personu ir tik vienkārša, ka saprotama pat bērniem, kam no Lutera Mazā katehisma jāmācās ticēt, ka Jēzus Kristus ir: “Patiess Dievs, no Tēva Mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis.” Tomēr vienlaikus tā ir tik skandaloza cilvēka prātam, ka baznīcai visā tās pastāvēšanas laikā ir nācies cīnīties ar šīs mācības noliedzējiem, kas apšaubīja vai nu Kristus patieso cilvēcību vai dievišķumu.
Baznīcas teologiem vajadzēja vairākus gadsimtus, lai Atanasija ticības apliecībā varētu nostiprināt Halkedonas koncila ticību”: “..ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls ir – Dievs un cilvēks. Dievs – no Tēva būtības pirms pasaules sākuma dzimis un cilvēks – no mātes būtības pasaulē dzimis.”
Pirmajā brīdī šķiet savādi, ka Atanasija ticības apliecība arī ļoti uzsvērti brīdina, ka nešaubīga ticība Kristus cilvēcībai ir nepieciešama “mūžīgās pestīšanas labad”. Šī brīdinājuma nozīme labāk saprotama Nīkajas ticības apliecības formulējuma gaismā, ka tieši “mūsu pestīšanas labad” Dieva Dēls ir “no Debesīm nācis un miesa tapis”.
Šie senbaznīcas ticības apliecinājumi tātad liecina, ka, pirmkārt, jau no paša baznīcas pastāvēšanas sākuma ir izteiktas šaubas par to, vai Jēzus Kristus ir bijis patiess cilvēks, otrkārt, baznīca ir ļoti noteikti uzsvērusi Kristus patieso cilvēcību, norādot, ka tieši Kristus cilvēka dabā notika cilvēces pestīšana. Atanasija ticības apliecības vārdi, kas pieprasa Kristus cilvēcībai ticēt, ļauj vieglāk saprast, kādēļ šī būtiskā patiesība ir tikusi apšaubīta. Proti, arī Kristus cilvēcība tāpat kā Viņa dievišķība ir ticības jautājums.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ visi ar Jēzus dzīvi saistītie vēsturiskie jautājumi kļūst nenozīmīgi. Taisni otrādi, ņemot vērā lielo eksistenciālās filozofijas ietekmi uz mūsdienu cilvēkiem, kas ir lielā mērā mazinājusi vēstures nozīmi, kā arī vēsturiskā kriticisma radīto neuzticību evaņģēliju autentiskumam, mums kaut nedaudz ir jāatbild uz jautājumu par Jēzus Kristus vēsturiskumu kā tādu.
Neraugoties uz Jēzus Kristus milzīgo ietekmi uz pasaules vēsturi, laiku pa laikam atkal un atkal tomēr pavīd domas, ka Viņš ir bijis mītisks tēls, kas dzimis un attīstījies pirmā un otrā gadsimta sociāli apspiesto, reliģiski noskaņoto ļaužu sakarsētajos prātos. Piemēram, bijušajā Padomju Savienībā par komunistu izglītības neatņemamu sastāvdaļu kalpoja uzskats, ka Jēzus nekad nav dzīvojis, bet ticis izgudrots otrajā gadsimtā kā agrīnās proletāriešu komunistiskās kustības varonis.
Te varētu minēt arī dažus ekstraordinārus rietumu vēsturniekus, kuru uzskati šajā jautājumā daudz neatšķiras no viņu kādreizējiem padomju kolēģiem, piemēram, Ambrodžo Donīni, kura grāmata „Kristietisma sākumi” 1984. gadā tika tulkota arī latviski. Tomēr, ja atmetam šādus tīri ideoloģiskus aizspriedumus, tad šaubām par Jēzus vēsturisko eksistenci zūd jelkāds saprātīgs pamatojums.
Galvenais avots, no kura smeļam informāciju par Jēzus dzīvi, protams, ir Jaunā Derība. Pat ja nebūtu nevienas citas norādes, kas liecinātu par Jēzu kā vēsturisku personu, Jaunās Derības dokumenti ir vairāk kā pietiekama liecība. Tajā deviņi vai desmit pa lielākai daļai viens no otra neatkarīgi autori divdesmit septiņos rakstos atspoguļo Jēzus sludināšanu un darbību. Vēsturiskāk orientētie no šiem darbiem ir četri evaņģēliji- Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa, kā arī Lūkas sarakstītā Apustuļu darbu grāmata.
Taču evaņģēliji nav vēstures grāmatas vai biogrāfijas mūsdienu izpratnē. Evaņģēliju mērķis nebija sniegt Jēzus dzīves aprakstu, bet pārliecināt lasītājus, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un tādējādi vest tos pie ticības un mūžīgās dzīvības (Jņ.20,31). Tātad evaņģēlistu mērķis bija savus lasītājus vest pie īpašas reliģiskas pārliecības, kas daudzkārt pārsniedz tīri vēsturiskas zināšanas. Taču nepareizi būtu domāt, ka evaņģēlisti vieglprātīgi attiecās pret vēsturisko patiesību.
Kristietība jau no paša sākuma ir bijusi vēsturiska reliģija, un tās glābjošā vēsts stingri balstījās Jēzus darbības vēsturiskumā. Ja Jēzus dzīvei tā trūktu, tad kristietība kļūtu par mistēriju kultu vai kādu no ideālistiskās filozofijas sistēmām. Tomēr kristietība tāda nebija, un jau no paša sākuma kristiešu autori ļoti nopietni rūpējās par savas ticības vēsturisko patiesumu, atsijājot izdomājumus.
Piemēram, viens no evaņģēliju autoriem – ārsts un Pāvila ceļabiedrs Lūka – sava evaņģēlija sākumā raksta: “Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie liecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofīl, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma” (Lk.1,1-4). Tātad, Lūka, pirms ķēries pie spalvas, ir iepazinies ne tikai ar citu autoru darbiem, bet rūpīgi tos pārbaudījis un salīdzinājis ar aculiecinieku liecībām.
Bez Jaunās Derības vēsturiski nozīmīgs Jēzus dzīves apstiprinājums ir arī jūdu vēsturnieka Jozefa ben Matthias pazīstama kā Jozefa Flāvija (ap 37-100 pēc Kristus) liecības. Tās atrodamas viņa darbos Jūdu karš (pēc 70. gada pēc Kristus) un Antiquities (ap. 93.– 94. gadu pēc Kristus). Par autentisku vairums vēsturnieku atzīst darbā Antiquities 20.9.1 par. 200 atrodamo piezīmi par Jēzus, kas tiek saukts par Mesiju, brāļa Jēkaba un dažu citu kristiešu notiesāšanu.
Pavisam citāda ir jūdu Talmudā paustā attieksme. Kristieši, izplatīdamies pa visu Romas impēriju sašķēla jūdu sinagogas, pievēršot tās locekļus Kristum un izraisot pastiprinātu romiešu varas uzmanību pret jūdiem. Ja Jēzus būtu mītiska persona, kas nekad nebūtu dzīvojis, neviens to nezinātu labāk par jūdiem, un viņi, protams, nekavētos šo faktu izmantot savā polemikā pret kristiešiem.
Taču jūdi tā nedarīja. Viņi nemēģināja noliegt Jēzus vēsturiskumu, bet tā vietā centās Viņu diskreditēt un apgalvot, ka kristiešu sludinātā vēsts par Jēzu ir maldīga. Lai gan jūdu rabīniskajos rakstos ir maz ziņu par Jēzu Kristu, tomēr nevienā šo rakstu vietā netiek apšaubīts, ka Jēzus ir bijis konkrēta vēsturiska persona.
Tāpat kā Tālmuda autori arī romiešu rakstnieki neapšaubīja Jēzus vēsturiskumu. Par vienu no visagrākajām laicīgo autoru liecībām par Jēzu uzskata Tallu (Thallus), kas iespējams bijis samarietis un rakstījis pirmā gadsimta vidū vai beigās. Diemžēl Talla paša darbi nav saglabājušies, taču vairāki viņa darbu citāti atrodami baznīcas tēvu rakstos.
Kristiešu hronists Jūlijs Āfrikānietis ap 221. gadu pēc Kristus, aprakstīdams saules aptumsumu Jēzus krustā sišanas brīdī raksta, ka Talls savu vēstures stāstu trešajā grāmatā “šo tumsu nosauc par vienkāršu saules aptumsumu, kas, manuprāt, nav pamatoti”.
Āfrikānietis norāda, ka dabisks saules aptumsums nevarēja notikt pilnmēness laikā. Taču tieši pilnmēness laikā notiek Pashā svētki, kuros Jēzus tika sists krustā. Mūsu apskatāmā jautājuma sakarā, protams, interesantākais šeit ir tas, ka Talls nemēģināja noliegt Jēzus vēsturiskumu, bet centās ar viņa nāvi saistītos neparastos notikumus izskaidrot kā vienkāršas dabas parādības.
Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs Jaunākais (Gaius Plinius Caecilius Secundus, 62–113 g. pēc Kristus) ir pirmais latīņu autors, kas minējis Jēzus vārdu. Savā vēstulē Romas ķeizaram Trajānam ap 112. gadu pēc Kristus Plīnijs vaicā – kā izturēties pret kristiešiem, kas pēc viņa uzskatiem, esot rupjas, bet plaši izplatītas māņticības varā un pielūdzot Kristu kā Dievu? Atbildes vēstulē Trajāns atzīst, ka kristieši neesot šā izcilā laika cienīgi un pelnot sodu. Protams, šīs vēstules nepierāda, ka Jēzus ir vēsturiska persona, taču tās apliecina, ka apmēram 80 gadus pēc Jēzus nāves daudz cilvēku Romas impērijā bija pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās ir vēsturiski notikumi.
Romas vēsturnieks Tacits (Publius Cornelius Tacitus, dzimis ap 55.g. miris neilgi pēc 117. gada pēc Kristus) tiek uzskatīts par sava laika visrūpīgāko vēstures pētnieku. Romas imperatora Vespasiāna valdīšanas laikā Tacits kļuva par Romas senatoru un 2. gs. sākumā kalpoja par prokonsulu Āzijā netālu no Bitīnijas un bija tuvs Plīnija Jaunākā draugs. Ap 116. gadu savās Annalēs (Annals 15:44) Tacits, runājot par nabadzīgo kvartālu aizdedzināšanu Romā, norāda, ka tautā valdījusi pārliecība, ka šā ugunsgrēka vaininieks bijis pats Nerons.
Lai novērstu šīs aizdomas Nerons vainu centies uzvelt kristiešiem. Par viņiem pagānu sabiedrībā klīda visneticamākās baumas. Skaidrojot vārda kristieši izcelsmi, Tacits raksta: “Viņu (t.i., kristiešu) vārdu atvasina no kāda Kristus, kam ķeizara Tibērija laikā prokurātors Poncijs Pilāts piesprieda nāves sodu. Bet uz brīdi apslāpētā māņticība atkal uzliesmoja no jauna, turklāt ne vien Jūdejā, šīs kustības šūpulī, bet arī galvaspilsētā (t.i., Romā), kur saplūst visādas briesmu un kauna lietas un atrod sev piekritējus”.
Tālāk Tacits stāsta, ka daudz Kristus sekotāju Nerona laikā tikuši pakārti kā suņi, sisti krustā un sadedzināti. Šīs briesmīgās vajāšanas izraisījušas pat žēlumu pret kristiešiem. Šā kristietību negatīvi vērtējošā autora darba autentiskumu apšaubījuši tikai pavisam nedaudz pētnieku un viņu argumenti nav izturējuši kritiku.
Visticamākais, ka Tacits savas ziņas ieguvis no Plīnija Jaunākā, taču iespējams, ka viņam bijis pieejams arī imperatora arhīvs. Tacita vārdi nepārprotami liecina, ka aptuveni trīsdesmit gadus pēc Kristus nāves daudzi cilvēki pat Romā ne tikai nešaubījās par Jēzus mācību un dzīvi, bet bija gatavi savu pārliecību apliecināt pat ar savām asinīm.
Kāds cits romiešu vēsturnieks, imperatora Hadriāna sekretārs Svetonijs (Suetonius C. S. Tranquillus, dzīvojis 2. gs. pēc Kristus) ap 120. gadu pēc Kristus raksta, ka imperators Klaudijs padzinis no Romas jūdus, “kas kāda Chresta musināti nepārstāja dumpoties”. Acīm redzot Svetonijs informāciju par nemieriem jūdu starpā bija ieguvis no Romas kārtībnieku protokoliem.
Tātad jau drīz, apmēram 15-20 gadus, pēc Jēzus nāves par viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos viena jūdu daļa runājusi ar citiem Romas jūdiem, kas beigu beigās novedis pie nekārtībām un jūdu izraidīšanas no Romas. Ziņas par šiem notikumiem atrodamas arī Lūkas sarakstītajā Apustuļu darbu grāmatā. Jaunās Derības vēstures pētnieks K. Blombergs par šīm romiešu liecībām saka:
“Apkopojot Talla, Plīnija, Tacita un Svetonija sniegtos faktus, ir iespējams iegūt pietiekami daudz vēsturisko datu, lai, pat neliekot lietā jūdu un kristiešu avotus, atspēkotu savādo apgalvojumu, ka Jēzus nekad nav dzīvojis.
Protams, atsauču uz kristīgo ticību klasiskajā literatūrā nav daudz, taču jāatceras, ka šajā laikā Romas impērijā kristietība tika uzskatīta par svešu, nicināmu un vulgāru austrumu māņticību. Ja tās pastāvēšanai oficiālā vara vispār pievērsa uzmanību, tad tai vispirms būtu jābūt policijas pārvaldei. Diemžēl Romas policijas pārvaldes dokumenti, tāpat kā daudzi citi pirmā gadsimta dokumenti ir zuduši uz visiem laikiem. Taču arī mūsu rīcībā esošie fakti ir pietiekami, lai izkliedētu šaubas par Jēzus vēsturiskumu.
Viens no ievērojamiem 20. gs. Jaunās Derības laika vēsturniekiem F. F. Brūss (Bruce) līdzīgi K. Blombergam pilnīgi pamatoti secina, ka “objektīvam vēsturniekam Jēzus Kristus un Jūlija Cēzara vēsturiskums ir vienlīdz neapstrīdams”. Tas patiešām tā ir. Tomēr, aplūkojot Jēzu no Nācaretes kā konkrētu vēsturisku personu, ir jāpatur prātā, ka šīs personas nozīme arvien paliks ticības jautājums.
Ilārs Plūme