Kristus atgriešanās Jeruzālemē, GIOTTO di Bondone, 1310, San Francesco, Assisi, © Web Gallery of Art
Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. (Lk. 18:31-34)
Tagad ir ciešanu laiks. Un kā katru gadu, tā arī šajā gadā lasām, sludinām un uzklausām Dieva vārdus, ko Jēzus teica Saviem sekotājiem, pēdējo reizi dodoties uz Jeruzālemi. Pārdomāsim par Viņa veiktajiem brīnuma darbiem, kuros atklājās Dieva visvarenības spēks.
Evaņģēlists Lūka mums stāsta, ka Jēzus no lielā sekotāju pūļa savrup pie Sevis aicina 12 tuvākos sekotājus, paša izraudzītus mācekļus, kuri jau trīs gadus bija pavadījuši ar Viņu kopā, un saka: „Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi.”
Uz Jeruzālemi Tas Kungs jau iepriekšējos gados bija gājis, lai piedalītos gadskārtējos jūdu Pashā svētkos, taču šoreiz ar šiem vārdiem tika pateikts kas īpašs. Tagad šis ceļš uz svēto pilsētu būs bēdu ceļš, jo tiks piepildīts viss, ko Vecās Derības pravieši bija rakstījuši par nākotnes Mesiju.
Vai tiešām pravieši tā bija rakstījuši, kā Jēzus to teica, ka „Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs”? Tik tiešām, pravieša Jesajas grāmatā mēs lasām: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5)
Rakstu mācītāji un farizeji Vecās Derības rakstus zināja ļoti labi, taču īpašu vērību nepievērsa un neizrādīja nekādu interesi par notikumiem, kuros visā pilnībā izpaudās pravietojumos atklātais. Viņu vienaldzība un neieinteresētība izpaudās jau Jēzus dzimšanas brīdī. Vietējie Dieva vārda speciālisti nelikās ne zinis, lai noskaidrotu, kas Betlēmē noticis, kā to darīja gani un trīs gudrie vīri no tālās austrumu zemes.
Priesteri un rakstu mācītāji, pulcējušies pilī pie ķēniņa Hēroda, demonstrēja brīnišķīgas Rakstu zināšanas, un, kā īstiem teologiem tas pieklājas, mācēja precīzi šim pagānam izklāstīt, kā un kur Glābējam jānāk pasaulē. Būt paklausīgiem un ar savām zināšanām pakalpot varai, kas tautu pārvaldīja ar draudiem un zobenu, viņiem tāda rīcība likās gudrāka un drošāka par steigšanos pārliecināties, vai nesāk īstenoties Rakstos pravietotais.
Vecās Derības tauta, pēc Dieva gribas no 12 klejojošām ciltīm sapulcināta kopā kā Viņa izredzētā, vienmēr baudīja reāli piedzīvoto Dieva klātbūtni – Viņa vadību, aizsardzību un par dotās bauslības nepildīšanu arī sodīšanu. Vecais Israēls Dieva svētību saprata kā reāli saņemamu un baudāmu vērtību, pēc kuras tiecās, kuru vēlējās no Dieva saņemt, nākot Viņa priekšā ar garām visas tautas kopējām lūgšanām. Tikai tad, kad vēlamo bija saņēmuši, viņi to uztvēra kā Dieva palīdzību – Viņa svētību.
Atbrīvošana no Ēģiptes gūsta, Viņa palīdzība 40 gadu ilgajos klejojumos pa tuksnesi, brīnumainā kārtā gūtā uzvara pār daudz spēcīgākiem pretiniekiem, nonākšana apsolītajā zemē, lūk, tāda izpratne Israēla tautai bija par Dieva svētību.
Pashā svētki bija obligāti svinami kā pateicības un piemiņas svētki par izvešanu no Ēģiptes gūsta, kā to varam lasīt Otrās Mozus grāmatas 12. nodaļā. Arī mācekļiem Jēzus laikā šie vecie uzskati un izplatītie priekšstati par Mesiju traucēja sadzirdēt un saprast to, kas patiesībā nākotnē tiks dots.
Tajā laikā viņu sirdīs tik ļoti bija iesakņojusies pārliecība, ka Mesija atnāks un atbrīvos viņus no Romas valsts virskundzības, atjaunos un pacels tautu tādā varenībā, kādā tā atradās pirms tūkstoš gadiem – ķēniņa Dāvida un Salamana laikos.
Jēzus to nesolīja, bet norādīja uz Vecās Derības pravietojumiem, kuri nepavisam nepatika farizejiem, rakstu mācītājiem un vēlāk visai tautai. Ilgi gaidītais Mesija, kāds bija Jēzus, viņiem nederēja, vīlušies un saniknoti viņi Lielajā Piektdienā vienotā balsī kliedza: „Sit Viņu krustā!”
„Zelta laikmeta” atjaunošana bija (varbūt daudziem vēl šodien ir) šīs tautas ilgas un sapņi, kas tolaik arī Jēzus mācekļiem traucēja saprast, ka nebūs tā, kā viņi to iecerējuši, bet īstenosies Dieva plāns.
To, ka mācekļiem bija tradicionāli uzskati par to, kam jānotiek Jeruzālemē, mēs saklausām lūgumā, ar kuru Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, vērsās pie Jēzus: „Dod mums, ka varam sēdēt Tavā Godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.” (Mk. 10:37) Ne Raksti un pravieši, ne Jēzus Saviem sekotājiem kaut ko tādu nebija solījuši. Jēkabam un Jānim Jēzus toreiz atbildēja: „Jūs nezināt, ko jūs lūdzat.” (Mk. 10:38)
Kā tas var būt, ka tautā, pie kuras atnāca pats Dievs, tomēr valdīja tik liela neieinteresētība un vienaldzība? Jādomā, ka arī tolaik Dieva tautā lielākais ļaužu vairākums bija ieinteresēti pasaulīgo vērtību iegūšanā un netiecās pēc Dieva dāvātām garīgām – mūžīgām vērtībām. Tagad mums var šķist, ka mēs nu gan tādi nebūtu, tomēr, ja pavērojam laikmetus un arī mūsu dienas, tad nākas secināt, ka vērtību izvēlē nekas jau daudz nav mainījies.
Patiesi ticīgo arvien ir maz, bet, ja arī ir vietas, kur ir lielas un rosīgas draudžu vienības, tad lielākais vairākums pie tām pieder tādēļ, lai gūtu kādu gandarījumu – pašapmierinātību, sirdsmieru vai pašapliecināšanos, vai pat kādu materiālo labumu.
Mūsdienu „prāta cilvēks” var padomāt, kas gan tur nepareizs? Ja kaut ko daru savā brīvajā laikā un iztērēju kādas materiālas vērtības, tad gribu zināt, ko saņemšu pretī. Tā nav nekāda gudrība, kā tas daudziem varētu šķist, bet gan vērtību izvēles apliecinājums – pēc kā tu tiecies, kam gribi kalpot.
Apustulis Pāvils savā laikā, redzot, ka kristieši Dieva svētību grib izprast un baudīt šīs dzīves ietvaros, noraidīja šo vēlmi un pacēla svētības izpratni pāri un ārpus šīs pasaules vērtībām, norādot: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” (1.Kor. 15:19)
Taču daudzi vēl mūsu dienās baznīcas nozīmību saskata viedoklī, ka ar piederību baznīcai būs vieglāka un veiksmīgāka ikdienišķo lietu un vajadzību iemantošana, nesaskatot tās galveno nozīmīgumu, proti, ka baznīca ir ceļa rādītājs, kas ved pretī mūžībai.
Par 12 mācekļiem tekstā rakstīti vārdi: „Bet viņi no tā neko nesaprata, tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.” Tādā racionālā un piezemētā izpratnē par Rakstos rakstīto, it sevišķi Jēzus sacīto, viņi neatradās ilgi.
Pārdzīvojuši visus ciešanu laika notikumus, par kuriem jau Jēzus viņiem trīskārt bija vēstījis, mācekļi saņēma Svēto Garu, kas atvēra viņu acis, lai turpmāk nekad vairs nebūtu tā, kā Bībeles tekstā teikts: „Tumšs bija viņiem šis vārds.” Turpmāk viņu prāti bija atvērti dievišķām lietām, un viņi kalpoja, lai citus aicinātu ārā no pasaulīgās tumsas Dieva brīnišķīgajā gaismā.
Atbrīvošanās no garīga akluma ir vajadzīga mums visiem, jo tikai ticībā Dieva vārds ir aptverams visā skaidrībā un patiesībā. Ciešanu laika vēsts lai modina ikvienu no vienaldzības un patmīlības miega, jo nekur citur – kā tikai Jēzus ciešanās un Viņa krusta nāvē ikviens var saņemt grēka piedošanu, dvēseles mieru un pestīšanu mūžībā.
Āmen.
Kārlis Bušs