Noņemšana, Rogier van der WEYDEN, 1435, Museo del Prado, Madrid, © Web Gallery of Art,
Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai tiktu paveikts Dieva pestīšanas darbs, kuru Dievs bija iecerējis jau kopš mūžības (Jņ. 17:4; 3:16; Mt. 18:11; Lk. 19:10; l. Tim. 1:15). Tādēļ Augsburgas ticības apliecība apliecina, ka Kristus nāve nebija tikai vēsturisks notikums, bet gan patiesa gandarīšana par grēku, ko Viņš veica visu cilvēku vietā.
“Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī.., lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.” (Augsburgas apliecība, III) Šīs vietnieciskās, sevi upurējošās nāves izskaidrojums ir atrodams Nīkajas ticības apliecības apgalvojumā – „par mums krustā sists zem Poncija Pilāta”.
Jēzus krusta nāves vēsturiskums netika apspriests 16. gs. teoloģiskajās diskusijās, bet vienkārši pieņemts kā vēsturisks fakts. Lai gan vēsturiskas zināšanas kā tādas nevar tikt pielīdzinātas pestījošai ticībai, tomēr tās ir pamats, uz kura glābjošā ticība balstās.
Teoloģija, kas nopietni attiecas pret Dieva Dēla miesā nākšanu, arvien sakņojas vēsturiskos notikumos. Patiesā Jaunās Derības izpratnē luteriskās ticības apliecības redz pestīšanas notikumus kā reālus vēstures notikumus, nevis tikai kā netveramas reliģiskas idejas, kā dara R. Bultmanis un citi demitoloģizācijas skolai piederīgie 20. gs. teologi.
Apustuļu un Nīkajas ticības apliecību vārdi – „cietis zem Poncija Pilāta” – prasa ticību reālai Dieva līdzdalībai vēsturē, kas izriet no paša Kristus miesā nākšanas jeb, lietojot svešvārdu, inkarnācijas fakta. Apustuļu ticības apliecībā apliecinātais Jēzus, kas cietis zem Poncija Pilāta, nebija tikai Jēzus no Nācaretes, bet arī patiess cilvēka miesā nācis Dieva Dēls. Poncija Pilāta valdīšanas laikā notikušās Viņa nāves apliecināšana tika uzskatīta par liecību tam, ka Viņš patiešām mira un ka tas notika reālajā pasaules vēsturē, nevis reliģisko ideju jomā.
Šķiet, ka vārdi – „zem Poncija Pilāta” nāk no Jaunās Derības Pāvila Vēstules Timotejam (1. Tim. 6:13). Tur Pāvils Timoteja liecību, kas sniegta daudzu liecinieku priekšā, pielīdzina tai pašai liecībai, kuru Jēzus sniedzis Poncija Pilāta priekšā. Jēzus liecība augstā priestera priekšā, ka Viņš ir Kristus – Dieva Dēls, kļuva par agrīnās baznīcas ticības kodolu. Ponciju Pilātu min arī Lūka, kas norāda, ka Jāņa Kristītāja darbība sākusies šā Romas vietvalža valdīšanas laikā (Lk. 3:1).
Konfesionāli luteriska teoloģija labāk par jebkuru citu teoloģisko tradīciju saprot, ka taisnojoša ticība nav tikai vēsturisku faktu zināšana. Taču tā zina arī to, ka taisnojoša ticība izriet no konkrētiem vēsturiskiem faktiem, kas dod pamatu un jēgu paļāvībai uz Viņu, kas dzīvoja, mira un augšāmcēlās „mūsu cilvēku un mūsu pestīšanas labad” (Nīkajas ticības apliecība). Atrauti no reālās vēstures, Dieva pestīšanas darbi zaudē savu jēgu.
Dogmatika atzīst, ka Dievs darbojas visā vēstures gājumā, taču izceļ Israēla tautas, Jēzus un baznīcas vēsturi kā īpašu Dieva glābjošu darbību vispārējās vēstures ietvaros. Ne ar cilvēces starpniecību, bet vienīgi caur baznīcas kalpošanu Dievs rada un uztur taisnojošo ticību.
D. Skērs pamatoti secina, ka: „Pilāta vārds ir iekļauts ticības apliecībā nevis tādēļ, ka ticības apliecību teoloģija un vēsture ir identiskas, bet gan tādēļ, ka ticību apliecinoša teoloģija nevar tikt nodalīta no vēstures. Teoloģiskā patiesība, kas vēsta par Kristus upura nāvi kā samaksu par grēkiem, nav patiesība, kas sasniedzama ar cilvēka prātu, bet tā tomēr izriet no konkrētiem vēsturiskiem Kristus nāves notikumiem.”
Pāvils, Kristus nāvi par cilvēku grēkiem, atzīst par ticības pamatdoktrīnu. „Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem” (1. Kor. 15: 3). Šāda izpratne par Jēzus upura nāvi kā samaksu par visu cilvēku grēkiem, kas tika pieņemta ticības apliecībās kā normatīva baznīcas mācība, izriet no paša Jēzus sludināšanas.
Tūdaļ pēc Pētera apliecības, ka Jēzus ir Kristus dzīvā Dieva Dēls, Jēzus pavēsta mācekļiem savas misijas mērķi. Viņš to apraksta kā tādu, kas prasa Viņa došanos uz Jeruzālemi, ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos (Mt. 16:21; Mk. 8:31; Lk. 9:22). Tas vairākkārt tiek atkārtots arī citās Rakstu vietās (Mt.17:22-23; 20:18-19, Mk. 9:31;10:32-34; Lk. 9:44,18:31-34).
Savas nāves nepieciešamību Jēzus raksturo ar grieķu vārdu δει, tādā nozīmē, ka tā ir bijusi Dieva iecerēta un tai nav iespējama nekāda alternatīva. Šis pats vārds δει atkal parādās Mateja evaņģēlijā 26:54 saistībā ar Vecās Derības rakstiem, lai piešķirtu tiem nemaināmas Dieva gribas izpausmes nozīmi attiecībā uz Mesiju.
Jēzus šo vārdu atkal lieto pēc savas augšāmcelšanās, parādīdamies mācekļiem uz Emavas ceļa. Šajā gadījumā tas palīdz izskaidrot to, kā Dieva prasības attiecībā uz Mesiju tika izteiktas Mozus un praviešu rakstos (Lk.24:26). Nepieciešamību piepildīt Veco Derību Kristus pēc savas augšāmcelšanās uzskata par tikpat būtisku kā pirms savas nāves (Lk. 24:44-46).
Tādējādi Kristus nāves iemesls, vajadzība pēc tās nerodas parastās vēstures robežās, pat ne paša Jēzus uzskatos. Turpretī Viņš pats to saprot, kā Vecajā Derībā formulētu Dieva gribu, kas tam jāpiepilda. Jēzus nāve tādejādi nav gadījuma rakstura notikums, nedz arī tā notiek saskaņā ar vispārējo Dieva providenci, kas vada visas vēstures gājumu, bet tā ir īpaša Dieva gribas izpausme vēsturē, ar kuru un caur kuru Viņš pasaulē iedibina kaut ko jaunu.
Jēzus Mateja evaņģēlijā 26:31 citē pravieša Caharijas vārdus: „Es sitīšu ganu..” (Cah. 13:7)Tā Viņš norāda, ka Viņa nāve ir paša Dieva darbības rezultāts. Jesaja 53. nodaļa runā par Cietēju Kalpu, kas atrodas Dieva rokās. Viņš ir – „Dieva satriekts un nomocīts” (Jes. 53:4), un Tas Kungs „bija lēmis Viņu satriekt” (Jes.53:10).
Tas, ka galvenais Kristus nāves cēlonis ir Dieva griba, neattaisno tos, kuri radīja vēsturiskos nosacījumus Viņa nāvei. Jūda ir vainīgs nevainīgu asiņu izliešanā, un Pēteris norāda uz savu klausītāju vainu (Ap. d.2:36, 3:14-15).
Arī Pilāts īsti nevar atbrīvoties no atbildības par nodarīto, un paši jūdi atzīst savu atbildību (Mt.27:24-25). Norāde uz vēsturisku atbildību par kriminālu darbību nekādā gadījumā nekalpo dogmatiskiem mērķiem, jo dogmatika ir ieinteresēta Jēzus nāvē ne tikai kā vēsturiskā notikumā, bet arī tās vietnieciskās nāves nozīmē. Šī Jēzus nāves nozīme var kļūt zināma un izprotama tikai atklāsmē.
Jautājums par Jēzus nāves vēsturisko iemeslu, kas varētu interesēt mūsdienu jūdus, kuri varētu izjust vēsturisku atbildības nastu par šo nāvi, vispār nekādā veidā nevar kalpot dogmatiskiem nolūkiem. No Mateja evaņģēlija 20:19 izriet, ka pagāni šajā ziņā nav mazāk vainīgi par jūdiem. Daudz svarīgāk šeit ir ievērot, ka visi cilvēki, jūdus un pagānus ieskaitot, ir gan atbildīgi par Kristus nāvi, gan ietverti Viņa nāves nestajā pestīšanā.
Lai aprakstītu Kristus vēsturiskās nāves nozīmi, Augsburgas ticības apliecībā ir lietots latīņu vārds hostia, kas tulkojams kā upuris. Šī upura nāve, kas salīdzina Dievu ar cilvēci, dažkārt tiek saukta par anselmisko pestīšanas teoriju, jo to formulēja Kenterberijas arhibīskaps Anselms (miris 1109.g.).
Tā ir bijusi kā luterāņu, tā Romas katoļu izpratne par Kristus nāvi. Pēc šīs izpratnes Kristus nāve atrodas vienā svaru kausā, bet visa kritusī cilvēce otrā. Kristus nāve, kas stājas cilvēku nāves vietā, ir samaksa par grēku.
Francis Pīpers savā Kristīgajā dogmatikā to apraksta šādi: „Termins vietnieciskais upuris atspoguļo Svēto Rakstu mācību, ka ar Kristus vietniecisko paklausību un nāvi Dieva dusmas pret cilvēkiem tika remdētas, citiem vārdiem, cilvēku pazudinošais spriedums tika atcelts.”
Vispusīgs Kristus vietnieciskās nāves apraksts ir atrodams Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā sniegtajā Romas baznīcas viedokļa, kas par salīdzinošu upuri uzskata misi, atspēkojumā: „Visiem svētajiem jau no pasaules sākuma ir bijis jātic, ka saskaņā ar apsolījumu Kristus būs apsolītais upuris – gandarījums par grēkiem, kā to māca arī Jesaja, teikdams: „Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri..” (Jes.53:10)
Jautājums, kas radīja nesaprašanos luterāņu un Romas katoļu starpā nekad nav bijis par to, vai Kristus ir upuris par grēkiem, bet gan – kur un kad šis upuris vispareizāk piederas: Romas baznīcas misē vai Jēzus vēsturiskajā krusta nāvē.
Svēto Rakstu izpratne par pabeigtu, pilnīgu taisnību, kas grēciniekam jāsaņem ticībā, pieprasa, lai Kristus krusta nāve tika uzskatīta par pabeigtu un pilnīgu upuri. Tā kā Kristus nāve tās vietnieciskā upura izpratnē protestantu vidū kopš reformācijas laikiem ir tikusi ne vienreiz vien apšaubīta, tad šeit nepieciešams sniegt tai pilnīgāku bībelisku pamatojumu.
Upuris par grēkiem atradās pašā Vecās Derības dievkalpošanas centrā pat pirms āroniskās priesterības iedibināšanas. Kains, Ābels, Noass un Ābrahāms pienesa upurus, nokaujot dzīvniekus. Ikgadējo Pashā svētku kulminācija bija Pashā jēra upuris un tā ēšana.
Krustā sišana, Sandro BOTTICELLI, 1497, Fogg Art Museum, Harvard University, Cambridge, © Web Gallery of Art
Pāvils saka, ka „mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts Kristus” (1. Kor. 5:7), un Jānis savā evaņģēlijā (19:35-37) apliecina to pašu, attiecinot uz Jēzu Pashā likumu, kas aizliedz salauzt jēra kaulus (2. Moz. 12:46). Templis bija Israēla tautas dievkalpošanas centrā, un tā galvenā funkcija bija upurēšana. Lai gan ne visi upuri bija domāti grēku piedošanas saņemšanai, tomēr daļa no tiem bija tieši šādi. Piemēram, tāds bija upuris, kuru augstais priesteris upurēja salīdzināšanās dienā.
Apoloģijā Vecās Derības upuri tiek raksturoti vai nu kā pateicības, vai arī kā vainu izpirkšanas jeb salīdzināšanas upuri (Ap. XXIV 21). Kristus nāve te tiek uzskatīta par grēku izpircēju, jo tā ir „gandarīšanas darbs par vainu un sodu, kas samierina mūs ar Dievu jeb remdē Dieva dusmas pret mums vai kas nopelna grēku piedošanu citu labā”. Vēstulē ebrejiem Kristus nosaukts par Dieva ieceltu augsto priesteri (Ebr. 5:10), kas kā upuri upurēja pats sevi (Ebr. 7:26-27).
Bībelē upuri ievada jaunu sākumu. Tā Ābrahāms upurē upuri, kad tiek noslēgta derība, un Mozus piemin Sinaja kalnā saņemto atklāsmi ar īpašu upuri. Upura reliģiskā jēga tika pārnesta arī uz jūdu tautas ikdienas dzīvi, liekot tiem atlīdzināt citiem nodarīto ļaunumu. Dzīvnieka nogalināšana prasīja samaksu naudā, un apzināta dzīvības laupīšana prasīja nāvi (3. Mozus 24:18-21).
Jesajas grāmatas 53. nodaļā Cietējs Kalps ir tas, kas nes Israēla tautas sāpes un bēdas (4. p.) un arī viņas grēkus (6. p.). Komentējot Jesajas grāmatas 53:10, kur Cietējs Kalps atdod savu dvēseli kā upuri par grēkiem, Apoloģija par ebreju vārdu asam saka, ka tas apzīmē „upuri par pārkāpumu”. Iepriekšminētā Vecās Derības izpratne kalpo kā fons vienkāršajam Jaunās Derības apgalvojumam, ka „Jēzus mira par grēkiem”.
Ar salīdzināšanas upuriem Vecās Derības baznīcai tika mācīts par tiem līdzekļiem, ar kuriem Dievs samaksās par viņu grēkiem, proti, ar Mozus apsolītā Pestītāja no grēka un nāves, starpnieka starp Dievu un cilvēku upura nāvi. Par šo upuri Apoloģijā teikts: „Tomēr patiesībā pasaulē ir tikai viens salīdzināšanas upuris, un tas ir – Kristus nāve, kā to māca Vēstule ebrejiem (Ebr.10:4).”
Grēku izpirkšana ir īpaši saistīta ar Kristus nāvi, lai gan arī cauri visai Viņa dzīvei skan grēku izpirkšanas motīvs. Ar un caur Viņa ciešanām tiek sniegta grēku izpirkšana jeb salīdzināšanas upuris. Dēmonu izdzīšana un slimību dziedināšana Mateja evaņģēlija 8:17 tiek saprasta kā Jesajas Cietēja Kalpa vietnieciskā pestīšanas darba piepildījums: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas.” (Jes.53:4)
Lai gan citās Rakstu vietās, īpaši Jāņa evaņģēlijā, brīnumi tiek saprasti, kā Dieva godības atklāšanās Jēzū, šeit Jēzus dziedina tāpēc, ka Viņš kā grēka nesējs nes projām pasaules grēku un līdz ar to arī slimības, kas ir grēka sekas. Tas saskan ar Jāņa Kristītāja vārdiem: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29,36).
Jēzus ne tikai nes grēku, bet gan visā savas dzīves laikā, iznīcina arī tā sekas pie cilvēkiem. Tomēr upura pienešana ir saistīta tieši ar grēka izpirkšanas brīdi. Viņš dzīvo sevi upurējošu dzīvi, bet upuris tiek piepildīts Viņa nāvē. Kristus savu miesu sauc par templi (Mt.12:6, 26:61, Jņ.2:19). Apoloģijā, skaidrodams Kristus nāvi kā grēku izpirkšanas upuri, F. Melanhtons lielā mērā balstās Vecajā Derībā un Vēstulē ebrejiem.
Luters Mazajā katehismā, lai izskaidrotu Kristus nāves nozīmi, lieto samaksas jeb atpirkšanas domu. Atpirkšanas mācībā tiek paturēta šā vārda etimoloģiskā nozīme – „atpirkt”. Kristus nāves kā upura un atpirkšanas maksas izpratnes pamatā ir viena un tā pati doma, jo Vecās Derības upuris sev līdzi nesa arī izpratni par atlīdzināšanu, atpakaļ atdošanu.
Mazajā katehismā mācība par Jēzus nāvi tiek ievadīta ar vārdiem: „ ..ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu”. Šeit mūsu baznīcas katehisms nepārprotami balstās Pētera vēstulē teiktajā: „Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotās no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” (1. Pt. 1:18-19)
Visi šie ar naudu un maksāšanu saistītie Jēzus nāves skaidrojumi, ir radušies Jūdas Iskariota mēģinājumā atbrīvoties no atbildības, vispirms atdodot atpakaļ 30 sudraba gabalus un tad izdarot pašnāvību. Vārds, kādā tika nosaukts par šo sudrabu nopirktais lauks, ir „asins tīrums”, jo tas ir nopirkts par „asins naudu” (Mt.27:3-10). Evaņģēlists šeit apraksta kaut ko vairāk nekā tikai vēsturiskos apstākļus, kas noveda pie nodevēja nāves.
Matejs šādi attēlo fonu, uz kura jāsaprot nāve kā vietnieciska samaksa. Jēzus nāve, bet ne 30 sudraba gabali vai parasta cilvēka nāve, glābj vai atpērk cilvēku no lāsta, kas gulstas pār viņu paša grēku dēļ. Pirkšanas jēdziens, kuru Matejs lieto, lai aprakstītu asins tīruma darījumu, citur Jaunajā Derībā tiek lietots, lai aprakstītu Kristus nāvi kā īpašuma iegūšanas darījumu. Kristieši ir tikuši dārgi atpirkti, samaksa ir bijusi liela (1. Kor.6:20).
Atklāsmes grāmatā divdesmit četri vecajie slavē Kristu kā Dieva Jēru, kas pats ar savām asinīm atpircis cilvēkus Dievam (Atkl. 5:9). Šajā Rakstu vietā, ar atsauci uz Kristu kā Jēru un Viņa nāvi kā izpirkuma maksu, apvienojas izpratne par Kristus nāvi kā upuri un samaksu. Īpaši liela nozīme, Jēzus nāves izpratnei kā samaksai, ir Viņa paša vārdi: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt. 20-28)
Konkordijas Formulā tiek apgalvots, ka Jēzus nāvei ir jābūt Dieva nāvei, lai tai būtu dievišķa vērtība (KF SD VIII). Jēzus titulu „Cilvēka Dēls” lietoja, lai aprakstītu savu dievišķību zemības stāvoklī. Cilvēka Dēls ir Dieva Dēls. Jēzus pats par sevi runā arī kā par kalpu (Mt. 20:19).
Šī ir izpratne, kas nāk no Cietēja Kalpa, kas savu dvēseli (Septuagintas tulkojumā) sniedz kā upuri par grēku (Jes. 53:10). Jēzus Savu dzīvību, kas tiek upurēta par grēku, saprot kā Dieva Dēla dzīvību. Vietnieciskā šā upura jēga tiek izteikta ar grieķu prepozīciju anti – par, kas ir parastā šā vārda nozīme gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Jēzus – Cilvēka Dēls, miesā nākušais Dievs, savā zemības stāvoklī apgalvo, ka Viņš savu dzīvību atdod par daudziem (Mt. 20:28).
Žana Kalvina sekotāji šeit ir saskatījuši norādi uz ierobežotu grēku izpirkšanu, jo te nav lietots vārds „visi”, bet „daudzi”. Šis arguments ir nepamatots, jo ebreju valodā vārdam ar nozīmi ’daudzi’ nav tik izteikta nozīme, kā tas ir daudzās mūsdienu valodās, kur „daudzi” nozīmē arī to, ka daži ir izslēgti vai nav iekļauti šajā skaitā. Tā, piemēram, vārdi – „daudz ir aicināto” – nozīmē, ka visi ir aicināti.
Šādu izpratni atbalsta arī Pāvila Vēstule Timotejam (1. Tim. 2:6), kur Kristus ir aprakstīts vārdos, kas skaidri atgādina Mateja evaņģēlijā teikto, proti, kā tāds, „kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem” (Mt. 20:28).
Šai pašai vārdu cilmei, kas saistīti ar grieķu vārdu litron, pieder lietvārds apolitrosis – izpirkšana. Pāvils šo vārdu lieto, lai aprakstītu Jēzus nāvi kā samaksu. Izpirkšana tiek īstenota ar Jēzus asinīm (Ef. 1:7). Grēcinieka taisnošana pamatojas pestīšanā, kas ir Kristū Jēzū (Rom. 3:24). Tajā pašā kontekstā līdz ar vārdu apolitrosis ir lietots grieķu vārds hilasterion, kura nozīme ir – „samierināšana” (Rom. 3:25).
Dievs ir izglābis pasauli Kristū. Viņa nāve ir bijusi samierināšana jeb samierināšanas upuris par grēkiem. Radniecisks grieķu vārds hilasmos ir lietots Jāņa vēstulē (1. Jņ. 2:2), kur Kristus ir aprakstīts kā izpirkšanas upuris par pasaules grēkiem. Kristus nāves kā upura izpratnes fons ir Vecās Derības upurēšanas sistēma (2. Moz. 32:30). Atšķirībā no Vecās Derības, Jaunajā Derībā upuri nekad netiek saistīti ar dzīvniekiem, bet tikai un vienīgi ar Jēzus nāvi.
Izpratne par Kristus nāvi kā izpirkšanas upuri ir skaidri pausta paša Jēzus vārdos, kurus Viņš saka, iedibinot Svēto Vakarēdienu: „Šīs ir Manas derības asinis, kas ir izlietas par daudziem grēku piedošanai.” (Mt.26:28) Lai gan asinis kā miesas daļa tiek pielīdzinātas dzīvībai, jo Vecās Derības jūdi uzskatīja, ka dzīvība atrodas asinīs, vārds „asinis” šajā gadījumā visticamāk nozīmē – varmācīga nāve. Ābela asinis brēc no zemes pēc atriebības (1. Moz. 4:10-11).
Asinis uz durvju palodām nozīmē, ka jērs ir ticis upurēts pirmdzimtā vietā un nāves eņģelis iet šim namam garām (2. Moz. 12:13). Jūdi nes atbildību par izlietajām praviešu asinīm, un viņu pēcteči ir vainojami Jēzus un Viņa sekotāju nāvē (Mt. 23:30-36). Stāvēdami Pilāta priekšā, viņi brīvprātīgi uzņemas šo vainu, sacīdami: „Lai Viņa asinis nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mt. 27:24-25)
Izlietās derības asinis, kas tagad tiek dāvātas baznīcai kā sakraments, norāda uz varmācīgo Jēzus nāvi kā upuri par grēku. Ar savu krusta nāvi Viņš ieiet Vissvētākajā vietā, līdzi nesot savas asinis kā izpirkšanas maksu (Ebr. 9:12). Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanas fons ir Mozus iedibinātā Vecā Derība starp Dievu un Israēlu.
Kā priesteris Mozus ņem upurētā vērša asinis un ar pirmo daļu apslacina altāri, otru daļu izslacina pār sapulcētajiem cilvēkiem, saukdams: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis.” (2. Moz. 24: 6-8) Izliedams upura asinis, Dievs iedibina derību ar Israēlu.
Līdzīgā veidā, izlejot Jēzus asinis par daudziem, tiek piepildītas visas Dieva taisnās prasības pēc upura, un Viņš iedibina jaunas attiecības, kurās tiek piepildīti visi piedošanas apsolījumi un reāli izdalīti ar sakramentālo maizi un vīnu. Kristieši, dzerot šā upura asinis kā šā upura nestu svētību, saņem grēku piedošana. Vārdi – „Šīs ir manas derības asinis” – var tik pārfrāzēti arī kā – „Šīs ir manas asinis, kas apmierina Dieva taisnīgās prasības pēc nāves.”
Sakramenta iedibināšanas vārdu vidū vārdi – „daudzi” un „izlietas par daudziem” – ietver to pašu visaptverošo nozīmi kā Mateja evaņģēlijā 20:28. Līdzīga atsauce uz pestīšanu kā visaptverošu notikumu ir atrodama arī Jāņa evaņģēlijā 6:51, kur Jēzus runā par sevi kā par maizi, kuru Viņš dos kā savu „miesu par pasauli”. Lai gan tikai Jēzus sekotāji dzer Viņa asinis, šo asiņu kā grēku izpirkšanas iedarbība ir ar kosmisku raksturu, jo tās ietver visu pasauli, tas ir, visus cilvēkus.
Luterisko ticības apliecību uzsvērtā saistība starp Svēto Vakarēdienu un kristoloģiju (KF SD VII un VIII) pareizi atspoguļo Jaunās Derības liecību, ka šis Sakraments ir Kristus darba atklāsme baznīcā (KF SD VII, 44). Apoloģija Svēto Vakarēdienu sauc par „Kristus nāves piemiņas rituālu”. Lutera izpratne, par Kristus nāvi kā upuri, izvirzījās priekšplānā diskusijās par misi.
Viņš uzsvēra, ka tā nav baznīcas vai mācītāju pienests upuris, bet tās priekšnoteikums ir tas, ka Kristus jau vienreiz un par visām reizēm ir upurējis sevi Dievam. „Būtu pareizi misi saukt par upuri, ne tādā nozīmē, ka mēs upurētu Sakramentu, bet gan ar mūsu slavas pienešanu, lūgšanu un mūsu upuri mēs mudinām Kristu un dodam Viņam iemeslu upurēt debesīs sevi par mums un upurēt mūs līdz ar Viņu.”
Pastāv spekulācijas, prātošana par to, kurš tad īsti – Tēvs vai Dēls – ir tieši atbildīgs par Kristus nāvi. Šis jautājums dogmatiskā nozīmē parādījās, apskatot jēdzienus „aktīvā” un „pasīvā” paklausība. Proti, ar aktīvo paklausību saprotot Kristus dzīvi kā bauslības prasību piepildījumu, bet ar pasīvo – Viņa krusta nāvi kā samaksu par grēkiem. Šādas izšķiršanas svarīgums ir tas, ka tā gan Kristus dzīvi, gan nāvi uzskata par vietniecisku, jo Viņš dzīvo un mirst cilvēka vietā.
Termini ”aktīvs” un ”pasīvs” nenozīmē, ka savas dzīves laikā galvenais darītājs ir Kristus, bet Viņa nāvē – Tēvs. Jaunā Derība dažos gadījumos runā par Tēvu, kas upurē savu Dēlu (Rom. 3:25, 8:32) un dažos gadījumos par Dēlu, kas upurē pats sevi (Mt. 20:28, Jņ. 10:18). Abas izpratnes ir apvienotas Pāvila Vēstulē romiešiem (Rom. 5:1-11).
Trinitārā skatījumā šis jautājums varētu arī nebūt tik svarīgs, jo Tēva un Dēla griba un prāts ir viens. Jaunā Derība runā gan par Tēvu, gan Dēlu kā izpirkšanas upura veicējiem. Šo izšķiršanu vajadzētu ievērot, lai izvairītos no modālisma (herētiska uzskata, ka Dievs dažreiz atklājies kā Tēvs, bet citreiz kā Dēls un vēl citreiz kā Svētais Gars, bet trīs personas nepastāv vienlaikus) draudiem.
Savā ziņā Jēzus upurē pats sevi. Viņš apzinās, ka Viņa dzīves galējais mērķis ir upura nāve, un vismaz trīs gadījumos Viņš pasludina, ka dodas uz Jeruzālemi, lai ciestu un mirtu. Cilvēka Dēls atdod savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem (Mt. 20:28, Mk. 10:45). Viņš apstiprina, ka neviens Viņa dzīvību tam neatņem, bet Viņam ir vara savu dzīvību atdot un atkal ņemt (Jņ. 10:17-18).
Jēzus nekad netiek attēlots kā vēsturisku apstākļu upuris, bet gan kā tāds, kas pilnībā kontrolē to, kas notiek ar Viņu. Vēstulē ebrejiem 9:11-14 ir sacīts, ka Viņš ir tas, kas ieiet Vissvētākajā vietā pats ar savām asinīm. Savas nāves brīdī Viņam ir pietiekami spēka, lai ar kliedzienu nodotu savu garu Tēva rokās. Tas, kas atdod Viņa garu, ir Viņš pats!
No otras puses, Jēzus pakļauj sevi Tēva gribai. Ģetzemanes dārzā Viņš lūdz, lai dusmu kauss, ko Dievs Viņam sagatavojis, ietu garām, un pie krusta Viņš zina, ka ir Tēva atstāts: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mt. 27:46) Jēzus jūt dievišķu spiedienu, kas nāk no augšas, liekot Viņam doties uz Jeruzālemi, lai mirtu par cilvēku grēku (Mt. 16:21).
Dieva dusmas par cilvēka grēku, nostāda Kristu pilnīgi neaizsargātā stāvoklī. Viņš tiek pilnīgi Dieva atmests, bet ne tādā veidā, ka Dēls vairs nemīl Tēvu vai Tēvs nemīl Dēlu. Dēls jūtas pilnīgi Tēva atstāts, bet kā Dēls Viņš cieš nevis kā pasīvs, bet gan aktīvs upuris, jo Viņš mīl Tēvu un ar visu savu būtni vēlas pildīt Viņa gribu.
Jēzus grēku izpirkums nav kaut kas tāds, kas neļauj Dievam būt par Dievu, bet tieši krustā vispilnīgākajā veidā parādās tas, kas Dievs īsti ir. Dēls ir dzimis no Tēva, kas ir mūžīga mīlestība, un tādējādi Viņš pilnībā ir līdzdalīgs Tēva mīlestībā. No šīs dievišķās mīlestības tika radīta pasaule, un tās dēļ Tēvs sūtīja Dēlu izpirkt pasauli. Krusta nāve vairāk nekā jebkurš cits notikums pasaules un Israēla vēsturē vai pat Jēzus dzīvē ir vispilnīgākā Dieva būtības izpausme.
Ne bez zināma nodoma, divi pirmie evaņģēlisti koncentrē savu liecību par Jēzu kā Dieva Dēlu tieši Viņa krusta notikuma laikā (Mt.27:40, 43,54; Mk. 15:39). Krusts ir Dieva trīsvienīgās būtības apstiprinājums un saistīts ar to. Tikai tad, kad mēs par Dievu domājam majestātiskās un pārpasaulīgās kategorijās, nevis mīlestības un līdzcietības nozīmē, krusts ar tā ciešanām kļūst par pretrunu vai paradoksu.
Sacīt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, pēc ebreju izpratnes nozīmē, ka Viņā ir iemiesotas visas tās īpašības, kas Dievu dara par Dievu. Ikviens, kas sevi sauc par Dieva Dēlu, kā to darīja Jēzus, dara sevi līdzīgu Dievam un tiek uzskatīts par Dieva zaimotāju (Jņ. 5:18). Mirdams par cilvēkiem, Jēzus atklāj to, kas Viņš ir – Dieva Dēls. Lai gan nošķirts no Dieva, kā tāds, kas darīts par grēku, Viņš turpina būt Dieva Dēls, atklādams Dieva būtību un gribu attiecībā uz visiem cilvēkiem.
Tādējādi trinitārā atklāsme nevar tikt attiecināta vienīgi uz Jēzus Kristību vai tās precīzu verbalizāciju Kristības formulā – „Tēvs, Dēls un Svētais Gars” – bet Trīsvienības realitāte tiek atsegta arī krusta nāves brīdī. Tēvs upurē Dēlu, un Dēls labprātīgi upurē sevi Tēvam, jo Viņš ir Dēls. Jēzus kā grēcinieks mirst, jo to pieprasa bauslība, bet tā nekādā gadījumā nav kaut kāda abstrakta autonoma bauslība, bet īsta un tieša Dieva dusmu izpausme.
Gars ved Jēzu cīņā ar velnu tuksnesī (Mt.4:1) un atbalsta Jēzu, kad Viņš pienes sevi kā upuri Dievam (Ebr. 9:14). Nāves stundā, romiešu virsnieks un ar viņu kopā esošie karavīri atzīst, ka Jēzus ir bijis Dieva Dēls. Tas ir apliecinājums, kuru var izraisīt vienīgi Gars, kas atbalstīja Jēzu Viņa grēku izpirkšanas darbā. Te mēs redzam Dieva mīlestību pret kritušo cilvēci, visai Svētajai Trīsvienībai darbojoties cilvēka pestīšanas labā. Tādējādi stāsts par Jēzus upuri un krusta nāvi ir stāsts par Dieva mīlestību pret mums.
Ilārs Plūme