Čarlzs Darvins, 1809-1882.
Vai evolūcijas hipotēze ir savienojama ar kristīgo ticību?
Atskanot vārdam evolūcija, kristiešiem saraucas uzacis un ticīgais cilvēks kļūst uzmanīgs un piesardzīgs pret tiem, kas šo vārdu lieto jelkādā pozitīvā nozīmē. Tomēr vajadzētu noskaidrot, kādā nozīmē jūsu sarunu biedrs šo vārdu lieto. It sevišķi tādā gadījumā, ja diskusija notiek kristīgā kontekstā, proti, ja jūsu sarunu biedrs nav zvērināts Bībeles noliedzējs, bet, iespējams, kristietis, kas ir sekulārās domas ietekmē.
Čārlza Darvina slavenais darbs „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā”, kas dienas gaismu ieraudzīja 1859. gada 24. novembrī, izraisīja milzīgu sabiedrisku saviļņojumu, īpaši zinātnieku un teologu vidū. Grāmatas pirmais metiens bija 1250 eksemplāru, un tas tika pārdots vienas dienas laikā.
Pats Darvins sevi nepieskaitīja konsekventiem Bībeles kritiķiem, drīzāk viņa izvirzītā teorija kalpoja kā arguments Bībeles kritiķu rokās, lai apšaubītu Bībeles mācību par Dievu, kurš radījis un uztur visas redzamās un neredzamās lietas un kura priekšā cilvēks ir atbildīgs par to, kam tic, ko domā un dara.
Čārlzs Darvins (1809 – 1882) bija ārsta dēls. Viņš studēja medicīnu un teoloģiju. Tomēr viņa pamatinterese bija entomoloģijas (insektu pētniecības) jomā. Britu valdība finansēja Darvina pētniecības ekspedīciju ar kuģi Beagle no 1831. līdz 1836. gadam.
Šīs ekspedīcijas laikā Darvins apceļoja pasauli un, novērojot augus un dzīvniekus, nonāca pie hipotēzes par evolūciju dabiskās izlases ceļā. Tomēr tajā laikā Darvins nebija vienīgais, kas bija nonācis pie šādas hipotēzes.
1858. gadā zoologs Alfreds Vallass (Alfred Wallace) sarakstīja eseju, kurā izklāstīja savu uzskatu, ka dzīvā dabā sugu ietvaros indivīdi variē, ka stiprākie un dzīvotspējīgākie ilgstošā procesā veido jaunas un augstākas dzīvības formas. Tomēr tieši Darvina darbs par sugu izcelšanos izraisīja sabiedrībā uzskatu sadursmes vētru.
Sākās asa polemika tā laika zinātnieku aprindās, kurā iesaistījās arī teologi, vairums no tiem uzskatīja, ka Darvina darbs ir uzbrukums Bībelei. Darvins pats šajā uzskatu sadursmē nepiedalījās un ļāva savam darbam dzīvot savu dzīvi. Viņa grāmatas publisko aizstāvību uzņēmās vadīt biologs T. Hakslijs (T. Huxley).
Darvins savas asu uzskatu sadursmi izraisītājas grāmatas ievadā rakstīja, ka ar šo darbu viņš nav gribējis sākt cīņu pret reliģiju, viņa mērķis ir bijis tikai demonstrēt, ka sugas nav negrozāmi fiksētas un ka mūsdienās esošo sugu daudzums ir attīstījies no vienas vai nedaudzām oriģinālām formām. Citiem vārdiem, ka sugu milzīgā daudzveidība, kādu to redzam šodien, nav tikusi izkrauta no Noasa plosta.
Viņš raksta, „Es nesaskatu nevienu derīgu ieganstu, kādēļ domas, kas paustas šajā grāmatā, spētu šokēt reliģiskās jūtas.. Šajā (manā) uzskatā ir milzīgs plašums, jo tas apraksta dzīvību un tās neskaitāmos spēkus, kurus Radītājs ir ielicis nedaudzās vai vienā dzīvības formā.”
Daudzi uzskata, ka darvinisms nav pretrunā kristietībai. Taču tiem, kas pauduši bažas, ka darvinisma mācībai kā konsekvence seko kristietības pamatmācību sagraušana, diemžēl bijusi taisnība. 1871. gadā publicētajā grāmatā „Cilvēka izcelšanās” Čārlzs Darvins atklājas kā teologs un dabas zinātnieks, kas noliedz, ka cilvēka morāli ētiskā dziņa (sirdsapziņa un dabiskā dievatziņa) ir Dieva radīta cilvēka apziņas un esamības institūcija.
Viņš raksta, ka tāda morāli ētiskā izjūta kā līdzjūtība ir sociāls instinkts, kas arī radies varietāšu rezultātā cilvēka sugas ietvaros, dabiskās kvalitatīvās izlases ceļā. Tātad saskaņā ar darvinismu, kas ir viens no evolūcijas mācības pamatakmeņiem, cilvēce no zemāka attīstības līmeņa, attīroties no morāli un fiziski nepilnvērtīgiem indivīdiem, pamazām iet pretī pilnībai. Tas nu ir pilnīgā pretrunā gan ar Svētajiem Rakstiem, gan vēsturisko pieredzi.
Darvins šajā darbā raksta, ka cilvēkam esot jāpiedod, ka cilvēks ir lepns uz sevi, jo, izcēlies no primitīvisma dziļumiem, ir augstu uzkāpis zināšanu, morāles, estētikas, emociju un iespēju ziņā un joprojām dodas pretī vēl augstākiem sasniegumiem.
Šīs domas kā pretējas kristīgiem uzskatiem ir skaidri redzamas ikvienam, kas zina Svēto Rakstu mācību par cilvēka atkrišanu no dievišķās harmonijas un glābšanu no mūžīgas pazudināšanas Kristū. Diemžēl šāds pret kristietību vērsts pasaules uzskats pretēji bībeliskai teoloģijai plašā sabiedrības lokā tiek uzskatīts par zinātnisku pasaules uzskatu un mācīts bērniem skolā kā sen pierādīta un neapgāžama patiesība.
Turpretī kristieši tic, ka Dievs sevi atklāj gan Bībelē, gan zinātnē un ka abas šīs atklāsmes nevar būt pretrunā viena otrai. Zinātnes pētniecības lauks ir daba, bet teoloģijas izpētes lauks ir Svētie Raksti. Zinātnes patiesībām ir relatīvs raksturs, jo vēsturē ir pietiekami daudz pierādījumu, ka jauni atklājumi pat apvērsuši kājām gaisā iepriekšējos pieņēmumus.
Līdzīgā kārtā teoloģijas vēsture liecina, ka baznīca un teologi bieži ir nepareizi izpratuši un aplami interpretējuši Bībelē pausto absolūto patiesību. Tā mūsdienās daudzi atsakās atzīt Bībeli par to, kas tā ir patiesībā, proti – nemaldīgs Dieva Vārds, kas nācis pie mums caur Svētā Gara iedvesmotiem rakstniekiem (praviešiem, apustuļiem un evaņģēlistiem).
Sakarā ar šīm kļūdām zinātne un Svētie Raksti laiku pa laikam atsevišķos jautājumos nonāk šķietamās pretrunās.
Tādēļ zinātnei aizvien jābūt paškritiskai un jāapzinās savas iespējas, neizkaļot zinātniskas dogmas no hipotēzēm, kam trūkst nopietnu pierādījumu substances. Bet teoloģijai jābūt gan pietiekami elastīgai attiecībā uz patiesiem zinātnes sasniegumiem un gatavai analizēt novecojušus stereotipus un aizspriedumus, gan pietiekami drosmīgai apšaubīt un pastāvēt pret zinātnes atziņām, kas ir klajā pretrunā ar Bībeles mācību, izturot sabiedrisku spiedienu.
Tādēļ šodien, dzirdot vārdu evolūcija, uzreiz nav jāpārmet krusts un jāosta pēc sēra smakas, bet jāapzinās, ka darvinismā un evolūcijas mācībā ir elementi, kuri nav pretrunā ar Bībeli un kuriem kristieši var piekrist.
Tajā pašā laikā evolūcijas teorijā un to pavadošajā filozofijā viss, kas saistīts ar dievišķās Radīšanas noliegumu un šim noliegumam sameklētajiem argumentiem, no bībeliskā viedokļa ir nezinātnisks un spekulatīvs, tādēļ apšaubāms un noraidāms.
Kristieši nedrīkst sajaukt zinātnisku faktu, teoriju un vienkārši spekulāciju, t.i., apšaubāmu un neesošu pierādījumu sameklēšanu, lai vēlamo hipotēzi padarītu par likumīgu zinātnisku faktu.
Tāpat kristiešiem jāvairās izlasīt Bībelē to, kas tur patiesībā nemaz nav rakstīts. Piemēram, Bībelē nekur nav rakstīts, ka augu un dzīvnieku sugas, tāpat rases un tautības ir no radības iesākumiem fiksētas un nemainīgas.
Bet tur, kur Raksti runā pretī mūsu pieredzei un prātam, cilvēkam jāapklust un cieņā jānoliecas Dieva atklāsmes priekšā, jo Bībele ir Dieva Vārds, tā ir mūžīga patiesība, kas nevienā vietā nav kļūdaina vai nepilnīga.
Vēl pagājušā gadsimta sākumā zinātnieki un filozofi smējās par 1. Mozus grāmatas Radīšanas stāstu kā par bērnišķīgu un primitīvu pasaku, jo materiālistu pasaules uzskats un zinātne atzina, ka matērija nav radāma no jauna un ir neizzūdoša.
Einšteina relativitātes teorija matemātiski pierādīja, ka matērija var tikt pārvērsta enerģijā, savukārt enerģija matērijā. Kodolizmēģinājumi 2. pasaules kara izskaņā, apklusināja šos smieklus. Toreiz moderno zinātni un materiālistisko pasaules uzskatu balstošie vaļi izrādījās mānīgs un nedrošs pamats.
Pirms sešdesmit, septiņdesmit gadiem uzskatīja, ka atoms veidots no elektroniem, protoniem un neitroniem. Šodien mēs zinām, ka atoma sastāvā ir vairāk nekā divdesmit veidu elementārdaļiņu.
Mēs zinām, ka pastāv antimatērija, antielektroni, antiprotoni. Negatīvajai matērijai saskaroties ar pozitīvo, abas mirklī izzūd, atbrīvojot enerģiju. Protams, ir iespējams arī pretējs process.
Līdz ar to 1. Mozus grāmatas apliecinātajai Radīšanai no nekā (creatio ex nihilo) nav nopietnu zinātnisku pretargumentu.
Zinātne ir ielūkojusies audu un šūnu uzbūvē, un tas, kas agrāk šķita neiespējams un fantastika, šodien ir izpētīts, un daudz kas kļūst iespējams. Protams, ka šī izpēte ies plašumā un dziļumā daudz tālāk, nekā mēs patlaban spējam iedomāties.
Šādā nozīmē, protams, notiek cilvēka zināšanu paplašināšanās, un baznīcai un kristiešiem nevajag būt pārliecīgi kritiskiem pret zinātni kā tādu, proti, patiesu novērojumos un eksperimentos balstītu zinātni. Jo patiesā zinātne nav ne amorāla, ne bezdievīga. Tāda mēdz būt vienīgi pseidozinātne un pseidozinātnes spekulatīvo hipotēžu un intelektuāli negodīgu teoriju balstīta ideoloģija.
Līdzsvarota kristietība zinātnes attīstību uzlūko kā Dieva pavēles piepildījuma daļu: „Augļojieties un vairojieties un piepildiet zemi un pakļaujiet sev to..” (1. Moz. 1:28)
Protams, vairs ne perfektā, bet grēka lāsta un nāves pārņemtā pasaulē.
Taču kristietim ir stingra pārliecība, ka jauni zinātnes atklājumi nekad nebūs pretrunā ar Bībelē atklāto Dieva Vārdu.
Drīkstam vienkāršoti teikt, ka jēdzienam evolūcija un tam, ko tas apzīmē no kristīgās ticības viedokļa ir pozitīvā un negatīvā daļa. Pēdējā mūsdienās ir spēcīgi un masīvi pārstāvēta.
Ir jāapzinās, ka evolūcijas mācība neradās samērā nesen kā rezultāts lieliskiem zinātniskiem atklājumiem, bet tā dzīvo jau ļoti ilgi kā sens pagānisks pasaules uzskats. Tās pirmsākumi meklējami senajā Grieķijā 7. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas.
Par pirmo evolūcionistu materiālistu tiek uzskatīts grieķu dabas filozofijas pamatlicējs Taless no Jonijas. Viņa sekotāji bija tādi senie domātāji kā Anaksimandrs, Ksenofans, Heraklīts, Empedokls. 5. gadsimtā pirms Kristus Milētas Dēmokrits, kas piederēja pie t.s. atomistu skolas, gāja pat soli tālāk un mēģināja izskaidrot iedzimtību ar t.s. panģenēzes teorijas palīdzību.
Dēmokrits domāja, ka iedzimtību noteica atomi, kas no visām cilvēka orgānu grupām pa vienam vai dažiem atrodas vīrieša sēklā. Proti, dzīves laikā iegūtās īpašības, viņaprāt, lielā mērā noteica pēcnācēju īpašības.
Līdzīgus uzskatus pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu pauda arī franču dabas zinātnieks Žans Batists Lamarks (1744 – 1829), un arī Darvins dzīves izskaņā atzina teoriju par iegūtu īpašību pārmantojamību.
Proti, labākie indivīdi, kas spēj piemēroties apstākļiem un tos pārvarēt, izlases ceļā dod jaunus un labākus pēcnācējus, kas pakāpeniski sasniedz augstāku attīstības pakāpi un visbeidzot pārtop kvalitatīvi jaunā un augstākā sugā. Teoloģiskā salīdzinājumā tas izklausās tā, it kā „labo darbu cilts/baznīca” dotos pretī labākai nākotnei, vai ne.
Vēl minams zviedru biologs Kārls Linnejs (1707–1778). Viņš, kaut arī bija dievbijīgs cilvēks, pats to negribot, palīdzējis konservatīvajiem radīšanas aizstāvjiem padarīt absurdu Radīšanas stāstu, kā arī liecību par Noasa plostā uzņemtajām visu dzīvnieku sugām.
Jo tieši viņš Vecajā Derībā Radīšanas un plūdu stāstā lietoto ebreju vārdu „kārta” (min) padarījis sinonīmu „sugai”, pastāvēdams uz to, ka gan Radīšanā, gan Noasa plostā, katra augu un dzīvnieku suga tika pārstāvēta ar vienu vīrišķo un sievišķo pāri. Proti, radās t.s. fiksēto un nemainīgo sugu teorija, kas no evolūcijas piekritēju puses viegli izšaubāma.
Mēs redzam, ka evolūcijas ideja nav ne jauna, ne moderna, kā arī to, ka tā nav radusies eksperimentu un novērojumu rezultātā, bet gan kā tīri spekulatīva hipotēze, kā Svētos Rakstus nezinātājas personas mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo lietu izcelsmi, kuru mums spēj sniegt vienīgi Dieva atklāsme, t.i., Svētie Raksti.
Nobeidzot īso ekskursu par Bībeles atklāsmes un grēcīgā cilvēka domas sadursmi Radīšanas sakarā, atliek atbildēt uz virsrakstā izvirzīto jautājumu – vai evolūcionisma uzskati ir savienojami ar kristīgo ticību?
Mēs noskaidrojām, ka Čārlzs Darvins uzdāvināja bībeliskās Radīšanas noliedzējiem lieliski apkopotu faktoloģisku materiālu, kas noteicis mūsdienu evolūcijas mācības attīstības pamatlīniju.
Tomēr pati evolūcijas teorija nav radusies patiesos zinātniskos novērojumos, pētījumos un eksperimentos, bet gan kā senu pagānisku spekulatīvu hipotēžu rezultāts. Evolūcijas teorija glaimo cilvēkam, piedēvējot tam visus nopelnus civilizācijas sasniegumos, tādēļ daudziem jo daudziem tā patīkamāka un pieņemamāka nekā bībeliskā mācība par Radīšanu, grēkā krišanu, tai sekojošo Dieva lāstu, sodu un cilvēka atjaunošanu Radīšanas dienas spožumā un svētumā caur Dieva Dēla Jēzus Kristus pie krusta izlietajām asinīm.
Tādēļ atbilde ir, ka konsekventa evolūcijas teorijas atzīšana par pareizu un patiesu Radīšanas stāsta vietā ir pilnīgā pretrunā ar kristīgo ticību. Jo ticība nozīmē uzticēšanos Dieva atklāsmei Rakstos. Tātad ticība evolūcijas hipotēzei ir neuzticēšanās 1. Mozus grāmatai un Bībelei vispār.
Labākajā gadījumā kristīgajā mācībā pavisam neizglītots cilvēks, kas tomēr kaut kādā brīnumainā veidā tic uz Kristu kā savu Pestītāju no grēka un nāves, varētu (kā tas nereti novērots) uzskatīt, ka Vecā Derība ir tāda sena jūdu pasaku grāmata, gar kuru Jaunās Derības cilvēkiem maz daļas.
Tad, varbūt (uzsveru – tikai varbūt) par Radīšanu var domāt tādās miglainās kategorijās, kas līdzinātos Sv. Augustīna un Akvīnas Toma Radīšanas notikuma interpretācijai, ka sešas radīšanas dienas 1. Mozus grāmatā nav saprotamas kā sešas reizes 24 stundas, bet gan kā par laika ziņā nenoteicamiem sešiem Radīšanas soļiem vai pakāpēm, kur vieta atrastos arī vismaz kādai daļai evolūcijas hipotēzes.
Taču tāda ticība ir ticība ar smagu defektu, kas vai nu tiek dziedināts, vai ar laiku noved nāvē, proti, pat šīs minimālās pestījošās ticības pazaudēšanā. Tāpēc, lai galīgā atbilde tomēr paliek: kristīgā ticība nav savienojama ar ticību evolūcijas mācībai.
Gundars Bākulis