Euharistijas iedibināšana, Fra ANGELICO, 1446, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Uzruna KLB Cēsu draudzei 2000. gada Lielajā piektdienā
Zaļajā Ceturtdienā kristīgā baznīca piemin mūsu Kunga Jaunās Derības iestādīšanu Viņa asinīs jeb Viņa mums atstāto dārgo mantu – Svēto Vakarēdienu. Un šodien, Lielajā Piektdienā, mums ir jāpiemin tas, kā šīs Jaunās Derības asinis tika izlietas jeb – kā Kristus upuris Dievam par mūsu grēkiem tika pienests pie krusta staba Golgātā.
Viscaur baznīcas vēsturē, jo īpaši pēdējo gadsimtu laikā, cilvēka grēcīgais prāts savā aklumā ir centies apšaubīt mūsu Kunga dārgo žēlastības līdzekli – Svēto Vakarēdienu – un līdz ar to arī tīši vai netīši aptumšot Viņa Golgātas krusta nopelna dižumu. Jo Kristus saka, ka Sakramentā dotā miesa ir tā pati, kas tiek lauzta pie krusta, un asinis, kas tiek dotas Vakarēdienā, ir izlietas mūsu grēku piedošanai, tādēļ apšaubīt vai noliegt Jēzus Kristus miesas un asins patiesumu Svētajā Vakarēdienā nozīmē – apšaubīt Viņa upuri, kas par mums ir pienests.
Un grēka viltības dēļ tas var notikt visai nemanāmi. Velns tādam maldīgam cilvēkam var pat ļaut ticēt uz Jēzu Kristu un Viņu pielūgt, bet viņš iedveš cilvēkam viltus dievbijību, itin kā Dievs nevarētu nolaisties līdz tik zemām lietām kā maize un vīns un Sevi tajās mums dot mūsu grēku piedošanai. Tādi viltus dievbijīgie maldu tumsā izdomā visādus attaisnojumus savai neticībai. Kā gan Jēzus Kristus var būt katrā maizes gabalā uz tik daudziem altāriem vienlaikus tūkstošu gadu garumā? Kā gan Viņš var būt godības Kungs pie Dieva labās rokas un reizē arī būt Altāra Sakramenta maizē un vīnā? – Tā viņi prasa, savas viltus gudrības apmuļķoti.
Tā ir cilvēka dabiskā prāta muļķība, kas arī par dievišķām lietām jautā: kā tas ir iespējams? Tas ir neticīgo jautājums, tādēļ arī Svētā Sakramenta apšaubītāji ir viltus dievbijīgie. Patiesa ticība jautā: ”Kādēļ? Kādēļ, Kungs, tu man saki vai dod šo vai to?” Un Viņš atbild: “Tās ir Manas asinis, kas par jums un par daudziem top izlietas grēku piedošanai.” Tādēļ tas nav pārrunu un spriedumu objekts, bet gan mūsu Pestītāja dārgās asinis, kas piedod mūsu grēkus.
Un arī dažādie prātnieki paliek ģeķi savos prātojumos. Jo – ja jau Kristus nevar būt vienlaikus Sakramenta maizē un vīnā un reizē arī pie Tēva labās rokas, tad kā gan Viņš varēja būt Marijas klēpī un Bētlemes silītē un reizē – palikt arī Dievs Dēls, Svētās Trīsvienības otrā persona? Tas gan ir prāta spriedums un norāda uz dažādu ticībai bīstamo, Svētā Sakramenta apšaubošo prātojumu viltus gudrību, patiesībā – uz to muļķību, kā Dievs saka: “Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.” Jo ne ar prātu, bet Dieva bijāšanu mēs ticībā izprotam Viņa noslēpumus, un Dieva vārds, nevis mūsu saprašana, ir Svētā Vakarēdiena pamats un radītājs.
Sāpju vīrs, Jacob CORNELISZ VAN OOSTSANEN, Museum Mayer van den Bergh, Antwerp © Web Gallery of Art
Dieva vārds ir radījis visas lietas, to vidū arī mūsu ticību. Neviens nenāk pie ticības, kā vien caur Dieva vārdu. Un visas mūsu ticības mācības izriet un tiek balstītas tikai Dieva vārdā, ieskaitot mācību par Svētā Vakarēdiena sakramentu. Maldīgie un maldinātie jautā: „Kā tas ir iespējams, ka tik vienkāršas lietas mums dod pašu Kristu?”
Taču viņu jautājums ir balstīts viņu nezināšanā un tur arī paliek, jo Dieva vārds neko par to mums nepaskaidro. Mēs tikai zinām, ka Kristus ir devis mācekļiem maizi un vīnu, teicis, ka tā ir Viņa miesa un asinis, kas tiek dotas par upuri mūsu grēku piedošanai, un vēl piekodinājis: “To dariet,” un “cikkārt jūs no tā dzerat, to dariet Mani pieminēdami.”
Tātad šis Sakraments ir Kristus iedibināts, lai tas tiktu turpināts tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Viņa baznīca, jo Viņš par Savām upura asinīm Sakramentā saka: “Kas par jums un par daudziem tiek izlietas.”
Tādēļ mums ir jābūt labprātīgiem saņemt Svēto Vakarēdienu, jo tā ir paša Kristus skaidra griba, un Viņa vārds apsola, ka caur šo Sakramentu mēs saņemam mūsu Pestītāja Golgātā lauzto miesu un Viņa tur izlietās asinis. Un itin kā Vecās Derības jūdu Pashā svētku jēra asinis (kas bija priekšvēstnesis Kristus upurim) viņus pasargāja no nāves eņģeļa, tā Jaunās Derības Dieva jērs ar Savām asinīm pasargā no mūžīgās nāves ikvienu, kas tās bauda kā svētu daļu, lai caur to piederētu Dieva tautai, Viņa kristīgajai baznīcai.
Caur piederību mūsu Kungam mēs esam sadraudzībā arī savā starpā. Tā Svētais Vakarēdiens līdz ar citiem sakramentiem rada un uztur kristīgo baznīcu. Neviens, kas nav vienā prātā ar mūsu Kunga skaidrajiem vārdiem: “Tā ir Mana miesa, .. tās ir Manas asinis .. [jūsu] grēku piedošanai,” netiek pie tām pielaists, bet ikviens, kas šiem vārdiem ticībā pieķeras, saņem to, ko tie apsola – grēku piedošanu, mieru ar Dievu un svētu piederību Kristus baznīcai, kurai Viņš ir devis apsolījumu, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt.
Tādēļ turiet dārgas jums uzticētās Dieva dāvanas – svētos sakramentus, domājiet par tiem ar pateicību, un saņemiet Dieva žēlastību, kas jums tiek dota tik skaidrā un drošā veidā. Lai pasaules un miesas prāta viltība jūs nepieviltu, stāviet tai pretī ar Dieva vārdu, kas jums apsola Debesis un iestāda Svēto Vakarēdienu kā vārtus, pa kuriem jūs tur nonākat.
Slavēts ir, kas nāk Tā Kungs vārdā! Slavēts ir Dieva jērs, kas nes pasaules grēku, un dod mums Savu svētumu un mieru. Mūsu Kungs nāk! Un Viņa žēlastība ir līdz ar Viņu. Svētīgs ir cilvēks, kam pie tās ir daļa.
Āmen.
Didzis Meļķis