Sprediķis teikts 2003. gada Lielajā piektdienā
Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienmēr ļaudis uz mani saka: kur ir tavs Dievs? Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā. Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu. Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man Savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva. Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?” Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka: “Kur nu ir tavs Dievs?” Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! (Ps. 42)
Ir tāda dievbijīga paraža – Lielajā piektdienā nesprediķot, jo šajā dienā pats mūsu Kungs ir cietis klusu Savu apsūdzētāju priekšā, līdz Viņš pavisam apklusa Golgātas kalnā krusta stabā. Tādēļ arī baznīcā šajā dienā mēdz lasīt tā saucamos ciešanu stāstus par Jēzus tiesāšanu un nonāvēšanu bez kādiem komentāriem.
Tā ir laba un dievbijīga tradīcija, un kaut kādā mērā arī mēs tai šodien sekosim, tikai ņemot vērā arī to, ko ķēniņš Dāvids apraksta 51. psalmā sacīdams: “Kungs, atdari manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!” Kopā ar citiem šā paša psalma vārdiem par grēcinieka atbildību Dieva priekšā šī Dāvida lūgšana, kā jūs to dzirdējāt, ir arī daļa no Lielās piektdienas introita.
Cilvēks ir vainīgs Dieva priekšā, un viņam nav ko teikt sevis aizstāvībai, tādēļ Dāvids lūdz: ”Dievs, atdari Tu manas lūpas,” proti, piedod manu grēku, lai es drīkstu runāt Tavā priekšā, un tas, ko es teikšu, būs slava un pateicība Tev.
Mūsu Kungs šajā dienā ir apklusis, uzņemdamies mūsu grēku. Šis klusums ir ļoti zīmīgs. Vecā Derība par to pravieto, sakot, ka Kristus būs kluss kā jērs, ko ved uz nokaušanu. Un Viņš bija upurjērs, kas uzņēmās pasaules grēku.
To darīdams, Viņš apklust un stājas gan cilvēku, gan Dieva tiesas priekšā kā noziedznieks un kopā ar noziedzniekiem. Evaņģēlists Lūka liecina, ka kopā ar Jēzu krustā tika sisti arī divi ļaundari. Jēzus labprātīgi bija ļāvies būt kopā ar tiem – kā viens no viņiem.
Un tiesas priekšā jau tā mēdz būt, ka apsūdzētajam uzdod jautājumu: “Kā gan tu tā varēji? Ko tu vari teikt sevis aizstāvībai?” – bet jautātais ir kā mēms, jo ir vainīgs. Viņš klusē, jo nav nekā prātīga ko teikt.
Līdzīgu situāciju Jēzus apraksta, runājot par pastaro tiesu, kad visiem cilvēkiem būs jāstājas Dieva priekšā. Un tad, kā saka Jēzus, tie, kuri būs Viņu nolieguši, šajā tiesā būs kā mēmi – neticībai nebūs nekādu attaisnojošu iemeslu un iespējamo paskaidrojumu, tā spēs tikai mēmi uzklausīt un saņemt mūžīgās nāves spriedumu.
Mēs, kas šodien redzam apklusušo Jēzu, varam atviegloti nopūsties, jo Viņš arī šo tiesas dienas klusumu ir uzņēmies uz Sevis. Viņš ir apklusis cilvēku un Dieva tiesas priekšā, uzņemdamies visu, kas vien ir mūsu, cilvēku, grēks un vaina. Jēzum nav, ko teikt, lai gan pēc Savas dievišķās dabas un taisnības ar vienu vārdiņu Viņš varētu satriekt pīšļos visus Savus tiesātājus un apsmējējus.
Kopš Ziemassvētkiem, kopš Savas pazemīgās nākšanas pasaulē Dievs Dēls neko nesaka un nedara Sevis paša labumam. Pat neatbild netaisniem tiesas spriedējiem. Nekas – Viņa paša labumam, viss – mūsu pestīšanai un svētlaimībai. Arī Viņa mute, kurai tādu īpašu uzmanību pievērš šī baznīcas gada diena.
Arī mēs raugāmies uz šo muti, kas līdz pat šim ir teikusi daudzas līdzības par Debesu valstību, mierinājuma vārdus, grēku piedošanas vārdus un arī burtiski – dzīvības vārdus, kuriem paklausot, mirušie ir augšāmcēlušies un nedziedināmas kaites ir atstājušās. Šodien šis brīnumainais un brīnišķīgais avots – Jēzus mute – ir slēgts.
Mācekļi ir izbijušies un izklīduši. Arī dedzīgais māceklis Pēteris pirms vairākām stundām, baiļu mocīts, ir aizliedzis savu Kungu, ir satriekts un noslēpies no iespējamajām vajāšanām kopā ar citiem mācekļiem. Jūda jau ir pakāries.
Vienīgi dažas sievas un uzticamais, gados jaunais Jēzus māceklis Jānis ir kopā ar Viņu, lai ļaužu pūlī sekotu uz briesmīgā kauna un ciešanu vietu – Golgātu – un lai būtu liecinieki. Kam? Faktiski nekam.
Nekas jau nenotiek. Tikai Jeruzālemes sievas, kā jau tas austrumos pieņemts, skaļi vaimanā Via Dolorosa, Krusta ceļa malās. Jēzus noteikti ir dziedinājis un mierinājis kādas no viņām un viņu bērniem.
Varbūt ar Dieva godības pilnu vārdu viņš ir arī augšāmcēlis kādu no viņām vai viņu bērniem? Kas zina – varbūt arī. Bet nu viņas vaimanā, jo viņu prieka un cerību avots ir aizslēgts, no tā neatskan ne vārds.
Visus, kas bija pie tiem raduši pēdējos gados, šis klusums noteikti biedēja. Bet velti. Tādēļ Jēzus arī viņām – savām žēlotājām – pārmet: ko jūs pinkšķat par Mani!? Raudiet labāk par sevi un saviem bērniem!
Uzlūkojot Jēzu, viņām vajadzēja ar bijību un bailēm apklust un pazemoties Dieva noslēpuma priekšā, jo Lielajā piektdienā notiek prātam netveramais, kad pretēji visai saprašanai mēs varam teikt: Dievs ir miris.
Šā biedējošā un neizdibināmā noslēpuma priekšā viņām vajadzēja apklust un ticībā paļauties: Dievs zina, ko dara. Bet – nē, viņām šķita, ka viņas zina labāk par Dievu, ka nu cauri ir, ka beigas klāt, tādēļ viņas netic, neuzticas un vaimanā.
Viņu cerības avots aizvien ir viņu vidū, tikai neizprotamu iemeslu dēļ tas vairs neizverd dzīvību kā līdz šim. Ko darīt? Vaimanāt, bīties, slēpties, bēgt. Ļoti cilvēciski, un tiešām var jau viņus saprast. Bet – ne attaisnot. Jēzū viņiem bija dots brīnišķs Dieva žēlastības avots, no kura līdz ar Jēzus vārdiem plūda pati dzīvība. Nu tas bija kluss un sauss. Bet tas bija brīnišķīgs klusums, jo tas plūda no apklusušā avota.
Dievam ticīgie, ko jūs mīlat – Dievu vai Viņa dāvanas? Un nesteidzieties sniegt “pareizo” atbildi, jo ir jāatzīst, ka Viņa dāvanas mums ir ārkārtīgi svarīgas. To neesamība mūs satrauc un nomāc, pat izšauba ticību un nospiež garu: kādēļ Viņš klusē? Kādēļ Viņš nedod? Kādēļ ir tā, it kā Viņa nemaz nebūtu? – Mūsu dēļ.
Paradoksāli, prātam neizprotami un pat piedauzīgi Dievs dara Savu darbu mūsu labā. Arī tad, ja šķiet, ka Viņš neko nedara. Kaut kādā ziņā mums daudz ko stāsta arī klusums, kurā Jēzus ir ieslīdzis Lielajā piektdienā.
Protams, to varētu plaši izvērst un izskaidrot: ka ar Savu klusēšanu tiesnešu priekšā, ar vainas uzņemšanos Jēzus atbrīvo mūs no grēka vainas un tādējādi atraisa mūsu lūpas, lai tās teiktu slavu Dievam, lai dziedātu, runātu, mācītu, sprediķotu par Kristus darbu un pestīšanu.
Un galu galā tā tam arī būtu jānotiek, ka baznīcēns Lielajā piektdienā aiziet mājās ar Krustā Sisto sava gara acu priekšā, un viss, ko viņš saka un dara, jau ir attiecībā pret šo notikušo žēlastību kā pateicība par to.
Šīs un nākamās dienas – Klusās sestdienas – klusumu var paskaidrot, kaut kā apjēgt, pateikt kādos sev un citiem nozīmīgos vārdos un tēlos, un tā tas arī ir jādara. Tomēr būtiskais aizvien paliks ticībā jeb klusumā, tas ir, pie Dieva, kur prāts un valoda apstājas.
Bet neizbīstieties un redziet – tieši tā Dievs ir darījis vislielākās lietas pasaulē, sākot ar mūsu atpestīšanu. Un droši vien, ka tieši tā Viņš tās arī turpinās darīt visu mūsu mūžu, līdz no ticības klusuma mēs kādu dienu ieiesim skatīšanas līksmībā un gavilēs.
“Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka: “Kur nu ir tavs Dievs?” – Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam Glābējam un savam Dievam.” Āmen.
Didzis Meļķis