Īzaka upurēšana, Christian Wilhelm Ernst DIETRICH, Szépmûvészeti Múzeum, Budapest, © Web Gallery of Art
Īzaks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Te ir uguns un malka, bet kur ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru.” (1. Moz. 22:7–8)
Tāda ir ticības daba – tā darbojas ar lietām, kuras nav redzamas, nedz sajūtamas. Ticība izturas tā, it kā jau turētu šos dārgumus savās rokās; tā arī nepazīst nekāda cita mierinājuma, kā vien to, ka Dievs nekad nemelo un nepieviļ.
Tā ticība izturas pret katru lietu. Kad man pienāk laiks mirt, kad nāve jau ir manu acu priekšā, man jādodas projām, nezinot, kur speršu nākamo soli. Šai brīdī neticība uzreiz ir klāt; tā izbīstas un saka: Ko nu lai daru? Kas zina, kur lai tagad glābjos? Tā vienmēr grib redzēt un sajust, kur rodama izeja. Tomēr to nav iespējams zināt, un šādas domas neizbēgami ved izmisumā.
Turpretī ticība domā tā: es nezinu, kurp došos – man jādodas ceļā, neredzot un nezinot itin neko. Taču es atstāšu visu Dieva ziņā, kā Psalmā ir sacīts: “Visu savu zūdīšanos metiet uz To Kungu, gan Viņš tad gādās.” Uz to es paļaujos, jo zinu, ka Viņš nemelos.
Tā ticība iemanto dzīvību, lai gan nevar to saskatīt, jā, kaut arī cilvēka acis redz gluži pretējo! Ko tad ticība zina? Tikai to, ko Dievs ir teicis: Viņš neļaus nevienam izraut no Viņa rokas tos, kuri paļaujas uz Viņu.