Augšāmcelšanās, Vecellio TIZIANO , 1522, Santi Nazaro e Celso, Brescia, © Web Gallery of Art
Kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam! (Jņ. 8:51)
Cik lielas un varenas lietas notiek ar kristieti, kurš tic! Arī nāvei, grēkam un velnam ir jāatkāpjas viņa priekšā. Kristietis jau šeit, šajā laikā sāk dzīvot mūžīgu dzīvi. To paveic Kristus, Dieva Dēls, kura Vārdam kristietis tic. Tādēļ senajā dziesmā, kur sacīts:
„Es dzīvoju, un nezinu, cik ilgi,
Es miršu, nezinu tik, kad un kā;
Es aizeju, un nezinu, kurp dodos.
Es brīnos, kādēļ sirds man priecīga,”
kristietis varētu ielikt citu domu, pārveidodams pēdējās rindas, un ar prieka pilnu muti un sirdi apliecinādams:
„Lai slavēts Dievs! – nu zinu, kurp es dodos.
Es brīnos, kādēļ skumīgs vēl man prāts.”
Būtu labi, ja pārdroši ļaudis, kuri negrib atgriezties, arvien paturētu prātā šo pantu tā, kā tas skanējis kopš senatnes, lai, atcerēdamies neizbēgamo nāves stundu, tie reiz kļūtu gudri, tas ir, nopietni pārdomātu to, ka arī viņi ir mirstīgi un ne mirkli nevar būt droši par savu dzīvību. Tas viņus mudinātu bīties Dievu, nožēlot grēkus un laboties.
Kā Mozus savā psalmā ar lielu nopietnību pamāca visus Ādama bērnus lūgt Dievu un sacīt: “Kungs, māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps. 90:12)