Vili Plūdonis (1874 – 1940)
Jēzus Ģetzemānes dārzs
Jau gaiss top vēss un ielas klusas;
Jau mella nakts starp kokiem tumst.
Pār Ķidrānu un Ģetzemāni
Tie klusi iet, tiem sirdis skumst;
Zem kājām kāpjot oļi viņiem drūp –
Kas stāv, lai nepaklūp!
„Pie jums es, bērni allaž esmu bijis,
„Pie jums es nākšu vēl reiz pastaros;
„Kas stiprs būs un patstāvīgs līdz galam,
„Tas manu debess kroni iemantos.
„Šī dzīve ir tik pārciešanas brīd’s –
„Tad viss taps piepildīts.
„Virs zemes jutīs dzīves smago tvanu:
„Draugs draugu nodos, pievils, apmelos;
„Iekš zīda drēbēm nelietība staigās,
„Bet taisnībai būs jāsalst kankaros…
„Lab’ tam, kas dzidros kalnos vientuls kāps –
„Tas tvanā nenoslāps…
„Kāds medus gaiss! Vai ožat viņa smaržu?!
„Mans kalns man’ nes uz saviem kamiešiem!
„Še savu svēto templi esmu cēlis,
„Daudz greznāku par Ciān’s mājokļiem.
„Iekš viņa nespīd Zālamanas zelts –
„Mans nams nav rokām celts!…”
Ar brīnumiem tie vienpadesmit klausas:
Tie nespēj saprast viņa valodu;
Un neticīgais Toms tam Kungam jautā:
„Ak Kungs, mēs nezinam, kurp eji Tu?”
Tā runādami, tie pie Ģetzemānes tiek,
Kur viņš tiem palikt liek.
Tad, jēmis Pēteri un abus Cebedejus,
Tas pazūd dārza mēmā pusnaktī;
Caur olivēm spīd tumsas baigās acis,
Kā ķēmi raugas melli kaktusi.
Un, pagājis no trijiem maķenīt,
Viņš bāls uz vaiga krīt…
Ne skaņas! Tumsība un klusums…
Tik pūces man’ un sikspārņus.
Kā mēnesssērdzīgais Viņš gausas
Pie mācekļiem, kas saldi dus.
„Ak, stāviet stipri dzīves cīniņā!
Jel esiet nomodā…”
Un trīsēdams, un šaubās kusdams,
Uz kailiem akmeņiem Viņš slīgst.
Tam acis mulst; dun galvā ārprāts,
Un vaigi drudža liesmā tvīkst.
Viss apkārt paliek mēms kā agrāki,
Tik Jūdas-kalnājos kauc šakāli.
Un atpakaļ pie trijiem nācis,
Viņš atkal viņus guļam raug;
Tie nejūt Viņa skaudrās mokas,
Tie nejauž, kas Tam sirdī aug:
Kad grūtākajā brīdī bēdas spiež,
Tad nav, kas līdzi cieš.
„Abba-tēvs! Tu spēji visas lietas!
„Lai šis bēdu-kauss no manis iet;
Nakts ap mani glūn un klintis cietas;
„Zvaigzne vientuļā jau rītos riet.
„Veldzē manu gurdo dvēseli –
„Tēvs! jel paklausi!…”
No Eljas uzpūš lēna vēsma:
Tam sakarsušo pieri viegli glauž…
Kas atrisinās dzīves tumšo mīklu,
Ko dziļā pusnakts vientulība pauž? –
Tik tas ir liels, kas spēj par citiem mirt –
Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!…
1 steidzas
Kristus krustā sišana
No tālienes ņudz ļaužu drūzma;
Kā milzu čūska lokas tā
Pa sauso, putekļaino ceļu,
Kas aizlīkumo Golgatā.
Un ceļā daudz vēl pienāk klātu;
Un drūzma aug un trokšņo, triec;
Bet drūzmas vidū klusi soļo
Viņš – nāvei lemtais Galiliets.
Viņš – pati dzīvā patiesība,
Viņš – mīlestības paraugs svēts.
Tam vakar sauca „Ozianna”,
Bet šodien rupjus zaimus rēc.
Un sērais gājiens nāk pie kalna
Kur nāves mokas lemts Tam nest.
No kamiešiem Tam norauj drēbes,
Un kauliņus par tām sāk mest.
Un kalna galā, Pieres vietā,
Krusts augstāk, augstāku top sliets…
Sūrst naglu vātis. Nāvē migdams,
Viņš galvu gurdi lejup liec…
Sen sen tas bijis. Zemē tālā.
Daudz simtu gadu atpakaļ.
Bet vēl šo baltu dien’ pie krusta
To mūsu ļaunais sirdsprāts kaļ.
Kristus augšāmcelšanās
Veltījums mācītājam G. Tursam, Bauskā
Gaiss sanēja rītausmas gaidās;
Zaļš zaigoja auseklis košs.
Balts eņģels no debesīm laidās,
Ar seju kā zibinis spožs.
Viņš laidās pie vientuļa kapa,
Kam akmens liels priekšā bij krauts.
Šalkt nostāja rītvēsmā lapa,
Un apklusa ielejā strauts.
Un brīnums tapa:
No klinšu kapa
Nost akmens vēlās,
Un augšām cēlās
Viņš, kuru sita,
Krustā un šķita,
Nāves veiktu
Un mūžam beigtu.
Iz vaļējās kapenes ejas
Viņš iznāca varens un cēls,
Ar dievišķu mirdzu uz sejas,
Kā Dieva Visvarenā Dēls.
Tāl mūžībā vērās tam skati;
Spož-apstarots vizēja vaigs;
Viņš bija kā saulīte pati –
Gaišs, dzīvību nesošs un maigs.
Viņš eņģelim līdz klusi gāja,
Pa kalnteku līkumoto;
Pie zemes tam nedūrās kāja:
Zemes pīšļi vairs neskāra to.
Lieldienu brīnums
Lec saule spodra.
Nakts baigā beidzas.
Pie Kristus kapa
Trīs sievas steidzas.
Un brīni lieli
Klāj viņu sejas:
Vairs akmens neguļ
Pie kapa ejas.
Gaišs eņģelis kapā
Stāv drēbēs baltās…
Tām sirdis sāk drebēt
Izbailēs saltās.
Bet eņģelis saka:
– Tas piepildīts!
Viņš augšām cēlies,
Kopš tapa rīts.
Tās raugas saulē,
Kas līst pār gravu:
Tur debess pulki
Dzied Kristum slavu:
– No viņa kapa
Nost akmens vēlies.
No nāves miega
Viņš augšām cēlies.
Vairs nāvei varas
Par mirušiem nava.
Lai Pestītājam
Gods un slava!…
*Plūdonis Vilis. Leģendas // Kopoti daiļdarbi. – R.: Grāmatu draugs, 1939. – 3. sēj. 526. – 528, 532. – 533, 535. – 536, 537. lpp.
Piezīme: Viļa Plūdoņa teksts publicēts bez jebkādiem mūsdienīgiem labojumiem.