Sanctus, Sanctus, Sanctus Dominus, Deus Sabaoth. Pleni sunt coeli et terra gloria tua. Hosanna in excelsis. Benedictus, qui venit in nomine Domini. Hosanna in excelsis.
Latviski tas skan: „Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs un debess un zeme un debess un zeme ir pilna viņa godības! Ozianna augstībā!” Lai slavēts ir, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!
Sanctus dziedājums atsevišķu austrumu draudžu dievkalpošanā no mums zināmajiem pierakstītiem dievkalpojumu tekstiem tiek lietots jau trešajā, varbūt pat otrajā gadsimtā, bet ap 400. gadu to dzied visa austrumu baznīca un atsevišķas draudzes rietumos. Ir liecība, ka ceturtā gadsimta sākumā Antiohijas apkaimes draudzēs Sanctus dziedājumam seko Benedictus dziedājums.
Piektajā gadsimtā Sanctus ieņem paliekamu vietu rietumu baznīcas dievkalpojumos un turpmāk tiek dziedāts kopā ar Benedictus.
Mārtiņš Luters “Dievkalpošanas kārtībā”(1523) patur līdzšinējo Sanctus dziedājumu, novietojot to pēc Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem, bet savam “Vācu dievkalpojumam”(1525) sacer himnu vācu valodā, pārfrazējot pravieša Jesajas grāmatas 6.nodaļu.
Dažos reformācijas dievkalpojumos Sanctus tiek dziedāts tautas valodā, citos gan tautas, gan latīņu valodā. Parasti lielu pilsētu baznīcās, kur ir profesionāli liturģijas dziedātāji, tiek lietots otrais variants, bet ciemos un mazpilsētās pirmais. Šāda kārtība luteriskajās zemēs sastopama vēl astoņpadsmitajā gadsimtā.
Savukārt visās latviešu luteriskajās dievkalpojumu kārtībās atrodams Sanctus dziedājums latviešu valodā, dažās bez sekojošā Benedictus.
Sanctus dziedājums kristīgās draudzes dievkalpojumā ir aizgūts no Vecās Derības pravieša Jesajas grāmatas 6.nodaļā aprakstītā notikuma, kurā pravietim Jesajam ļauts atklāsmē skatīt Tā Kunga godību un nepārtraukto Debesu dievkalpojumu, kā arī no līdzīga notikuma Jāņa atklāsmes grāmatā 4:8, kur vizionārs ir Jaunās Derības apustulis Jānis.
Ar to tiek apliecināta abu šo dievišķās atklāsmes daļu vienotība. Abos gadījumos debesu būtnes serafi dzied slavu Trīsvienīgajam Dievam – “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs”. Arī dievkalpojumā uz zemes, kas tiek svinēts “līdz ar eņģeļiem un debesu pulkiem”, kopā ar kristiešiem ir līdzdalīgas debesu būtnes, tāpēc Baznīca jau no iesākumiem ir uzskatījusi par nepieciešamu dziedāt šo serafu himnu svētajam Dievam, kura godība piepilda debesis un zemi.
Dziedājums īpaši akcentē Dieva svētumu un vienlaikus Viņa klātesamību pasaulē, kuru ar ticības acīm skata vien tie, kuriem līdzīgi Jesajam un Jānim, to atvēl pats Dievs, proti, tie ir Kristus Evaņģēliju uzklausījušie – kristieši.
Jāpatur prātā, ka dievkalpojumā Sanctus ir saistīts kopā ar īpašo Dieva svētumu – Altāra Sakramentu, ko Viņš atvēlējis saviem svētajiem.
Ozianna jeb “ak Kungs, palīdzi!” (Ps. 118:25) ir pateicības dziesma pēc pirmā Svētā Vakarēdiena iestādīšanas (Mt.26:30).
Benedictus jeb “Lai slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā!” (Ps.118:26) attiecas uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas Palmu svētdienā kā Miera ķēniņš nāca Jeruzālemē (Mt.21:9; Mk.11:9,10; Lk.19:38; Jņ.12:13).
Viņš savā draudzē ik Svētajā Vakarēdienā ir patiesi, ar Savu miesu un asinīm, klātesošs maizē un vīnā, lai atkal un atkal apstiprinātu grēcīgās pasaules vidū glābšanu un grēku piedošanu Saviem ticīgajiem līdz pastarai dienai, kad Viņš atgriezīsies kā Godības ķēniņš, ”lai Dievs būtu viss iekš visa”(1.Kor.15:28) un debesu un zemes dievkalpojumi saplūstu vienā visaptverošā dievkalpošanā, kas turpinātos mūžīgi.
Jānis Gaisiņš