Tēvs, es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis.
(Jņ. 17:24)
Šī ir pēdējā, bet pati mierinošākā daļa šajā lūgšanā par visiem, kas turas pie Kristus. Viņš rūpējas par mums un apsola mums, ka sniegs mums patvērumu, lai mēs varētu būt pie Viņa, kur mums klātos tik labi kā bērniem pie tēva. Itin kā Viņš gribētu sacīt: esiet droši un neraizējieties par to, kur paliksit un kas ar jums notiks.
Ļaujiet, lai pasaule un velns plosās un trako, lai tie jūs nonāvē un sadedzina; lai tie padzen jūs no šīs pasaules – jūs tomēr saņemsit visu, kas jums vajadzīgs, un nokļūsit tur, kur esat ilgojušies nokļūt – tur, kur varēsit mierīgi atpūsties no pasaules un visiem velniem. Kur tad tas būs, kā sauc šo vietu? Tēva klēpī un rokās, kurp visiem eņģeļiem jāaiznes mūs uz saviem spārniem.
Tādēļ šiem vārdiem jākļūst par dūnu spilvenu mūsu dvēselēm – kad mūsu mīļā stundiņa nāks un tiksim atraisīti no grēka un visām nelaimēm, arī no velna un pasaules, ievesti mūžīgā mierā un priekā.