Evaņģēlijā mēs lasām stāstus par Viņu, kas pārvērš ūdeni vīnā, apsauc un klusina vētru un jūru, dziedina nedziedināmi slimos un veic citas tamlīdzīgas neparastas lietas. Šie stāsti soli pa solim grib mums atklāt Jēzus godību, rosinot mūsu pārdomas un jautājumus – jā, kas Viņš īsti ir?
Patiess Dievs un patiess cilvēks – tāda, kā mēs zinām, ir senbaznīcas ticības apliecību un mūsu katehisma atbilde, bet urdīgais cilvēka prāts un šaubas neliek mieru: varbūt tikai neparasts brīnumdaris, varbūt viens no praviešiem – Dieva vīrs, bet varbūt blēdis un krāpnieks? Mēs nevaram cildināt šādas domas kā labas ticības domas, jo tajās atklājas drīzāk neticība, samaitātība, šaubu pilna skepse, tomēr kā mierinājums te varētu kalpot tas, ka līdzīgas domas šaudījās arī Kristus mācekļu – apustuļu – prātos.
Kristus labi pazīst savu mācekļu bailīgumu un mazticību, tomēr Viņš tos nenolād un nepazudina, bet pazemīgi un mērķtiecīgi stiprina viņu ticību, atklājot savu dievišķo godību. Dažādajos Jēzus brīnumdarbos baznīctēvi pareizi ir saskatījuši mērķtiecīgu Kristus rīcību un, sekojot tai, kā jau sacīts, izvēlējušies noteiktus Evaņģēlija tekstus. Tādēļ tagad gadsimtu gājumā baznīca, uzklausot Dieva vārdu, piedzīvo to pašu, ko piedzīvoja Jēzus mācekļi pirms turpat divtūkstoš gadiem.
No sākuma mēs pārsteigti klausāmies par ūdens pārvēršanu vīnā, redzam šajā notikumā atklājamies Jēzus godību un tad kopā ar mācekļiem sākam Viņam ticēt. Tad atkal klausāmies par vētru uz jūras, par pārsteidzošajiem vārdiem – klusu mierā! Un kopā ar notikuma aculieciniekiem klusi čukstam – kas tas tāds, ka vētra un jūra tam paklausa?
Un atkal mūsu sirdīs raisās tas neparastais pasaulē nepazīstamais spēks, ko sauc par ticību – vārdos neizsakāma, neizprotama, bet priecīga un droša paļāvība uz Vīru, kas pirms 2000 gadiem staigāja pa Palestīnu un veica visas šīs brīnumainās lietas. Kristus atspīdēšanas laika svētdienām ritot uz priekšu, dzirdam stāstu par nedziedināmās sērgas pārņemto lepras slimnieku un pārsteigumā klausāmies, kā viens pats īss Jēzus izteikums: „Es gribu, topi šķīsts!” dara viņu veselu.
Un atkal mūsu sirdīs mostas iesākumā bailīga, klusa, tomēr arvien pieaugoša cerība: ja ar mani tā notiktu, vai Viņš varētu palīdzēt? Tad, beidzoties Epifānijas laikam, mūsu Kunga apskaidrošanas svētdienā kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni mēs stāvam apskaidrošanas kalnā un tieši raugāmies dievišķajā godībā, kādā mirdz Jēzus cilvēka miesa, un mūsu ausis dzird tos pašus vārdus, ko dzirdēja īpaši izraudzītie apustuļi: „Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu!” Tie ir vārdi, kas nāk ne no vienas citas – kā paša Debesu Tēva mutes.
Jā, jā, tas viss it kā izklausās tik pārliecinoši, bet tomēr.. varbūt tā visa ir tikai ilūzija, apmāns, reliģisks mierinājums, ko meklēt spiež bailes no skaudrās un neizbēgamās dzīves realitātes?
Jā, ja es būtu tur stāvējis, dzirdējis un redzējis to, ko redz Pēteris, Jānis un Jēkabs, tad varbūt arī es spētu ticēt un paļauties uz Jēzu – vienalga vētra vai slimība – , bet tagad, kad par to tikai lasu Bībelē, tam ir tik grūti noticēt. Vai Bībele tomēr nav grāmata, par kuru izteiktas arī šaubas un pat kritika? Kā lai es, 21. gadsimta cilvēks, tam visam spēju noticēt?
Šādas šaubas un skepse, kas pirmajā brīdī liekas tik pamatota, patiesībā ir pilnīgi aplama. Te mums atkal un atkal jāatceras šokējošie, bet patiesie vārdi, kurus Jēzus stāstā Israēla patriarhs Ābrahāms velta kādam vīram, kas bija pārliecināts, ka brīnumaina augšāmcelta miroņa parādīšanās spēs vest viņa neticīgos brāļus pie ticības: „Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.. ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lk.16:29-30)
Citiem vārdiem sakot, vienīgi Dieva vārds rada cilvēkā ticību, brīnumi paši par sevi to nespēj. Naivi un nepareizi būtu domāt, ka cilvēki kļūtu ticīgāki tad, ja ar savām acīm redzētu Jēzus godību, nekā lasot evaņģēlijus un klausoties sludināšanu. Jēzus dzīves laikā Viņu redzēja un dzirdēja daudzi, bet ticīgo un izglābto bija maz.
Interesanti, ka apustulis Pēteris, apzinādamies, ka viņam no šīs pasaules drīz jāaiziet, un vēlēdamies stiprināt savus klausītājus, vispirms atgādina notikumu apskaidrošanas kalnā. Toreiz, nokāpjot no kalna, Jēzus saviem trim izvēlētajiem mācekļiem piekodināja nevienam neko nesacīt par redzēto, „pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem” (Mk.9:9). Toreiz, Pēteris un abi pārējie mācekļi vēl bija neizpratnes pilni – par kādu augšāmcelšanos Jēzus runā?
Tagad Pēteris to zina, un viņš saviem klausītājiem stāsta par to, ko pats savām acīm redzējis apskaidrošanas kalnā. Tagad tas ir ne tikai atļauts, bet arī Pētera kā aculiecinieka pienākums. „Nevis izgudrotām pasakām sekodami,” iesāk Pēteris, „mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2.Pēt. 1:16) Tieši tas bija Jēzus nodoms.
Pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka divu vai trīs liecinieku liecība atzīstama par patiesu, Viņš īpaši izvēlējās trīs no saviem mācekļiem, kam pirms Viņa ciešanām bija jāredz Jēzus dievišķā godība un jādzird paša Dieva balss no debesīm, kas to apstiprināja. Tūdaļ tālāk Pēteris saka, ka šis brīnumainais piedzīvojums uz kalna, paskaidro un nostiprina Vecās Derības pravietojumus.
Pētera klausītāji rīkosies pareizi, ja viņi ņems vērā šos praviešu vārdus, kas vienīgie spēj sniegt skaidrību Dieva lietās, līdz viņi paši reiz redzēs Jēzus godību. Tad Pēteris īpaši piekodina, ka Bībele nav patvaļīgi tulkojama. Tā nav cilvēku radīta grāmata, kas izskaidrojama ar cilvēka gudrību un prātu, bet „Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt. 1:21).
Jaunās Derības brīnumi, kurus Pēteris un citi redzēja savām acīm, mums ir kļuvuši par Dieva vārdu, mēs tos neredzam ar acīm, bet par tiem lasām un dzirdam sludinātus ar savām ausīm. Tie rada ticību un ir satverami, saprotami vienīgi ticībā.
Toreiz, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis savām acīm redzēja atklājamies Jēzus dievišķo godību, viņi to nesaprata. Pavisam muļķīgi tie vēlējās uzsliet kalnā teltis ne tikai Jēzum un sev, bet arī Mozum un Ēlijam. Viņu domas bija miesīgas. Viņi nesaprata, ka Mozus un Ēlija kā bauslības un praviešu simbolisks apzīmējums vēsta par Dieva mūžīgo pestīšanas nodomu.
Rakstos viņi, Svētā Gara iedvesmoti, jau bija mācījuši, ka pats Dievs nāks pasaulē, cietīs, mirs un augšāmcelsies, glābjot cilvēkus no elles un mūžīgas nāves. Redzot Jēzus godību, mācekļiem šķita, ka domas par ciešanām un nāvi te ir pilnīgi neiederīgas. Kā gan Dievs varētu ciest un mirt? Kādēļ tas Viņam būtu jādara? Viņam taču ir jāvalda, jāsoda, jāsatriec un jāuzvar!
Jā, Dievs patiešām uzvar, bet Viņš uzvar nevis ar ārēju spēku un piespiešanu, bet ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, radīdams ticību cilvēku sirdīs. Dievs nesatriec un nenogalina savu radību, bet glābj to, kļūdams par cilvēku un izliedams pats savas asinis. Tas nav cilvēka prātam apverams un saprotams.
To var iemācīties vienīgi no Dieva vārda, tas ir, no Vecās Derības pravietojumiem un Jaunās Derības aculiecinieku liecībām, kas liecina par šo pravietojumu piepildīšanos. Svētā Gara spēks, kas darbojas caur Vārdu, ļauj mums Vārdu saprast un tam uzticēties. Vēl vairāk, ar Vārda starpniecību mēs sastopam pašu Kristu un redzam Viņa godību.
Dieva vārds galvenokārt nevis rāda un informē, bet sniedz un dod to, ko tas saka. Klausoties Vārdu, mēs nevis tikai dzirdam par Kristu, bet tieši sastopam Viņu Dieva vārdā, un tagad tas notiek pat vēl vairāk un drošāk nekā tad, ja mēs atrastos blakus apustuļiem uz apskaidrošanas kalna. Tas var likties savādi, bet tieši tā tas ir. Dieva ceļi ir citādi, nekā ir mūsu prāta pieņēmumi un priekšstati.
Prātam šķiet, ka redzēt ar savām acīm ir daudz drošāk nekā lasīt senus 2000 un vairāk gadu vecus rokrakstus. Tā tas varētu būt, bet šajos rokrakstos mēs nelasām cilvēku domas vai uzskatus, bet tajos Dieva cilvēki runā Svētā Gara spēkā. Tādēļ prātam un mūsu dzīves pieredzei ir jāaizver savas acis, jo cilvēka redze un pieredze ir nedrošs pamats. Turpretī mums jāatdara savas ausis, lai uzklausītu Svētā Gara balsi, kas nevar kļūdīties vai melot.
Ilārs Plūme