Es esmu slepkava. Es nogalināju savu brāli. Tev, kas klausās šos vārdus laikam iet tirpas pār kauliem, vai ne? Tu, kas esi lielākā jutēja, tūlīt sāksi raudāt? Raudi par sevi, jo arī tu spēj nogalināt. Jā, jā, katrā no mums mīt potenciāls slepkava. Un ja ne ar ieročiem, tad ar vārdiem tu taču esi to darījis?
Pirms viņa nāves es runāju ar brāli. Un zini ko viņš teica? Ka mans upuris nepatīkot Tam Kungam! Tas Kungs pats ir teicis – atnesiet desmito daļu no ienākumiem manā namā, tad es jūs svētīšu. Tu domā, ka esmu tik ļauns, ka Dieva nebīstos un to nedarīju. Katru mēnesi es nesu savu desmito tiesu un upurēju Tam Kungam.
Bet Viņš skatījās uz manu upuri ar riebumu un nesvētīja to. Bet Ābela upuri Viņš svētīja un uzlūkoja to ar labpatiku! Ak, tu teiksi, ka tas nav iemesls, lai nogalinātu. Bet atzīsties pats sev – vai tev nav bijusi vēlēšanās nogalināt par daudz mazākiem nodarījumiem, kas vērsti pret tevi?
Zini, sākumā es ienīdu Dievu To Kungu. Viņš bija tas, kas manus vecākus izdzina no Paradīzes. Atceros, kad biju vēl mazs, viņi man stāstīja par šo skaisto dārzu, kur kādreiz bija mituši. Un tad par traģisko gadījumu ar čūsku. Dievs ir taisns Dievs un viņiem no Paradīzes bija jāaiziet.
Kad mazliet paaugos nolēmu atrast skaistā dārza vārtus pie kuriem stāv šie ugunīgie ķerubi ar liesmojošiem zobeniem rokās, lai kaut no tālienes palūkotos uz zaudēto pilnību. Taču lai cik tālu es ietu, nevienu ķerubu nesastapu, brīžiem šķita, ka tuvojos tai līnijai, aiz kuras varētu būt šī laimes zeme, taču pieejot tuvāk, robeža kāpās arvien tālāk. Ticēju, ka ķerubi ir aiz šīs robežas, taču man nebija spēka aiziet tik tālu.
Vēlāk, kad paaugos, sapratu, ka ienīstu savus vecākus. Viņi bija tie, kas ēda no aizliegtā augļa, viņi bija tie, kas paklausīja čūskai un koda aizliegtajā auglī. Viņiem bija viss, bet viņus pazudināja tas, ka viņi gribēja vairāk nekā viss. Māti es ienīdu, jo viņa klausījās visādas pļāpas, bet tēvu par to, ka viņš bija tik gļēvs un ļāva mātei klausīties šīs pļāpas.
Un pēc tam, kad māte bija ēdusi, šo augli ēda arī viņš. Padomājiet, augļu bija pilns dārzs, bet viņiem bija jāēd tieši tas, kas bija aizliegts! Māte man sacīja, ka viņa ir gribējusi zināt, kas ļauns un kas labs, jo vispār nav sapratusi vārda “ļauns” jēgu. It kā tas būtu kāds attaisnojums viņas muļķīgajai rīcībai.
Un tad es sāku ienīst Ābelu. Bērnībā man viņš šķita tāds pamuļķis. Viņš klausījās mātes un tēva stāstus par Paradīzi un priecājās, ka pats arī reiz tur būšot.
“Kā tad tu tur būsi? ” – es par viņu zobojos.
“Es zinu, ka reiz nāks kāds cilvēks, kas visiem samaksās šo ceļu atpakaļ” – viņš man atbildēja.
Spējat iedomāties kaut ko tik dumju? Kas tas par cilvēku, kas nāks, ja mēs uz pasaules esam vienīgie cilvēki! Un kāpēc par atpakaļceļu būtu jāmaksā? Dievs pats mūs izdzina, ja gribēs, pats arī aicinās atpakaļ. Bet diez vai es arī ietu turp, ja aicinātu. Es neuzskatu, ka manu vecāku grēks būtu bijis tik liels, lai tūdaļ tos dzītu laukā no krāšņā dārza.
Un tā Ābels auga, kamēr izauga un kļuva par avju ganu, bet es par zemkopi. Nespēju būt par avju ganu tā iemesla dēļ, ka man ir žēl upurēt mazus nevainīgus dzīvniekus. Es sāku apstrādāt laukus un nest Dievam desmito no visiem sava dārza augļiem. Jā, atzīstu, reizēm šie augļi nebija tie labākie, varbūt ar nelieliem defektiem. Bet kam Dievam mani labie augļi, ja viņš nav cilvēks, kurš ēstu? Dievs manu upuri nepieņēma un es kļuvu īgns. Un tad Dievs pats uz mani runāja:
“Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā – ja tu esi labs tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār to”
Šie vārdi lika man aizdomāties. Jā, mans vaigs sen vairs nesmaidīja. Es nesu visas mūsu ģimenes sāpes. Likās, ka vecāki ar notikušo jau samierinājušies, Ābels izskatījās ar dzīvi apmierināts. Vienīgi mani urdīja šis nemiers, šī slēptā uguns, šis aizvainojums, kas jācieš mūsu ģimenei. Vispirms – vecāku muļķības dēļ, pēc tam Dieva pārmērās taisnības dēļ.
Un tad es nolēmu iet un runāt ar Ābelu.
“Ābel, kur tu esi?” – es saucu.
“Tepat, tepat, apkopju mazos jērus, tūlīt nākšu” – viņš atbildēja.
Kains: ” Vai tev arī šķiet, ka esmu lielāks grēcinieks par tevi?”
Ābels:” Kāpēc tu tā jautā, brāli?”
Kains: ” Jo Dievs tevi vairāk mīl nekā mani. Viņš pieņem tavus upurus un Viņš skatās uz tevi ar labpatiku. Ar ko tu piekukuļo To Kungu, svētuli?”
Ābels: ” Brāli, nerunā tā! Dievs mīl ir tevi, ir mani ar vienādu un lielu mīlestību. Mans upuris Dievam ir tīkams, jo tas ir tāds, kādu viņš no manis prasa. Varbūt tu viņam dod to, ko Viņš no tevis nemaz neprasa un savā aizņemtībā nedzirdi, ko īsti Viņš grib. lai tu Tam upurē? ”
Kains: ” Dievs teica, ka jāupurē 10. tiesa no visiem ienākumiem, tad tos es arī upurēju, tāpat ka tu! Bet manu upuri Tas neuzlūko, kaut nedaru neko savādāk kā tu! Es ienīstu ir tevi ir tavu Dievu”.
To sakot, nesapratu pats ko daru, jo visas dusmas un naids, kas pa šiem gadiem manī bija krājies nāca uz āru. Es pacēlu sirpi ar ko no rīta biju apstrādājis zemi un nokāvu savu brāli. Tai brīdī nesapratu, kas īsti notiek. Ābels gulēja asiņu peļķē un es sapratu, ka viņš ir miris.
Kā transā ņēmu, izraku bedri un guldīju viņu tajā. Pēc tam drebēdams gāju atpakaļ uz lauka. Mēģināju izprast, kā jūtos. Vienu no sava naida iemesliem biju nogalinājis. Taču labāk nejutos.
Nākamajā dienā no debesīm atskanēja Dieva balss:
“Kur ir Ābels, tavs brālis? ”
” Es nezinu, vai tad es esmu sava brāļa sargs” – atbildēju.
Dievs: “Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz mani no zemes. Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jātver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu apstrādāsi zemi, tā tev turpmāk vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes”.
Tajā brīdī man ļoti kļuva bail. Sapratu, ka Dievs atriebs manu brāli, ka man pašam jātop nokautam, kā ir sacīts, acs pret aci, zobs pret zobu, dzīvība pret dzīvību. Bet Viņš darīja citādāk. Viņš iezīmēja mani ar slepkavas zīmi, ka neviens mani nenokautu. Kaut labāk būtu nokāvuši, jo mokas ko tagad ciešu ir briesmīgākas par desmit nāvēm. Mana sirdsapziņa mani lēni nogalina katru dienu, taču ne tā, lai mirtu un ne tā lai nožēlotu. Cik reizes neesmu centies nožēlot nodarīto, bet nespēju! Sirds mana ir kļuvusi cieta, cieta, naids ir mans pastāvīgais pavadonis.
Bet man ir cerība. Jo reiz, iedams garām praviešu pulkam dzirdēju vārdus: ” Reiz nāks cilvēks, kas mūs izglābs no mūsu nespēcīgās dabas, no mūsu cietās sirds, dos mums jaunu dzīvi un samaksās mums atpakaļceļu un zaudēto Paradīzi”.
Kaut kur šos vārdus biju jau dzirdējis. Ak, jā tos reiz sacīja manis nokautais brālis.
Es esmu slepkava. Es nespēju nožēlot. Bet šie dzirdētie pravieša vārdi manī ir iedeguši jaunu cerību. Cauri visām dusmām un naidam es sāku pamazām ticēt tam, ka atgriešanās ir iespējama!
Margarita