Augšāmcelšanās (fragments), ANDREA DEL CASTAGNO, 1447, Sant’Apollonia, Florence, © Web Gallery of Art
Luterāņu mācītājs Gerogs Mancelis ir daudz devis latviešu tautai. Mēs varam būt viņam pateicīgi gan par rakstības, gan latviešu literārās valodas attīstību, tomēr vislielākā pateicība viņam pienākas par kristīgās ticības nostiprināšanu un izplatīšanu mūsu tautā.
G. Mancelis bija viens no tiem vāciešiem, kas mūsu tautai nesa nevis ciešanas un bēdas, bet gan lielu, paliekamu prieku. Par šādu prieku viņš runā arī savā izcilajā sprediķu grāmatā Pirmajās Lieldienās, skaidrodams Marka evaņģēlija 16. nodaļas pirmos astoņus pantus. Nav šaubu, ka G. Mancelis šajā priekā vēlētos dalīties arī ar mūsdienu lasītājiem, tādēļ mēģināšu šeit pārstāstīt šo viņa sprediķi.
Lai gan visas dienas ir Dieva radītas un dotas, tomēr Lieldienas ir īpaša diena, kuru Tas Kungs darījis, lai mēs tajā līksmotos un priecātos. Šo dienu Viņš ir radījis ar Savu Labo Roku jeb Jēzu Kristu. Tajā Viņš mūsu ienaidnieku – velnu – ir saminis zem savām kājām, mūs pilnīgi atpestīdams un darīdams svētus.
Ja Jēzus Kristus nebūtu augšāmcēlies no miroņiem, tad mēs vēl joprojām atrastos grēka varā un mūsu ticība būtu veltīga. Tomēr Jēzus patiešām ir uzmodināts no mirušajiem mūsu taisnības labad, un tādēļ ar drošu sirdi varam ticēt, ka esam ne tikai izglābti no grēkiem, velna varas, mūžīgās nāves un elles mokām, bet arī ar Dievu samierināti un taisnoti, tā kļuvuši par mūžīgās dzīvības mantiniekiem.
Mirdams pie krusta, Jēzus uzticēja savu dvēseli Dievam, sacīdams: „Tavās rokās es nododu savu Garu.” (Lk. 23:46) Jēzus dvēsele, kas Lielajā piektdienā tika nošķirta no Viņa miesas un nodota Tēva rokās, Lieldienās atkal tajā atgriezās. Tas tā nevarētu notikt, ja dvēsele mirtu līdz ar miesu. No tā mēs mācāmies, ka arī mums, atšķirībā no nesaprātīgiem dzīvniekiem, ir nemirstīgas dvēseles, kas pēc nāves atdusas Dieva rokās.
Tā ir viena, ļoti svarīga, priecīga atziņa, ko gūstam no Jēzus nāves un augšāmcelšanās.
Otra ļoti būtiska mācība ir tā, ka arī mūsu miesa Pastarā dienā celsies augšā no nāves. Tā kā mūsu Galva Jēzus Kristus nepalika nāves varā, tad arī mēs, Viņa locekļi, Pastarā dienā celsimies augšā no saviem kapiem un tiksim Viņa apskaidroti, lai dzīvotu kopā ar Viņu Debesīs, kur Viņš jau ir sagatavojis mums vietu.
Dvēseles nemirstība un miesas augšāmcelšanās ir ārkārtīgi lielas dāvanas, par tām mēs dzirdam šajā dienā, tādēļ šo dienu arī saucam par priecīgu un lielu dienu un vēlamies tajā kopīgi pārdomāt priecīgo Kristus augšāmcelšanos.
Evaņģēlists Lūka mums stāsta, ka daudzas sievas bija sekojušas Jēzum no Galilejas un kopā ar Viņu devušās uz Jeruzālemi. Tās Viņu pavadījušas līdz pat krustam Golgatas kalnā un vērojušas, kā Jāzeps un Nikodēms apglabā Jēzus mirušās miesas. Pēc tam dažas no tām pirkušas dārgas svaidāmās zāles, lai pēdējo reizi svaidītu Jēzu.
Evaņģēlists Marks sniedz ziņas par laiku, kad viņas šīs svaidāmās zāles pirkušas, proti, pēc sabata pirmo svētku vakarā. Saskaņā ar radīšanas stāstu, jūdiem diena iesākās vienā vakarā un beidzās otrā. Tātad sievas būs pirkušas svaidāmās zāles sestdienas vakarā, lai varētu agri, gaismai austot, svētdienas rītā doties uz kapu svaidīt Jēzus mirušās miesas.
Šo sievu sirdīs būs bijusi liela mīlestība pret savu Kungu Jēzu, kas neļāva tām gulēt, bet cauru nakti lika gatavoties, lai agri no rīta varētu Viņam dot pēdējo godu.
Tās nebēdāja par to, ka kaps ir aizzīmogots un to apsargā karavīri, ka tiem varētu rasties aizdomas pret viņām, redzot tās staigājam tur, kur dumpinieks nomaitāts. Viņas domāja tikai par to, kā varētu novelt smago akmeni, kas kapam aizlikts priekšā. Šo sievu izturēšanās patiesi apliecina, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, kā senais ķēniņš Salamans teicis.
Arī apustuļi lepojās ar savu mīlestību pret Jēzu un sacīja, ka esot gatavi mirt par Viņu. Nu bija pienācis brīdis, kad tie varēja savu mīlestību parādīt, bet tie palika katrs savā kaktā, kur bija nolīduši, un baidījās savu mīlestību izrādīt. Šiem vīriem bija sievišķīgas, bet sievām vīrišķīgas sirdis.
Mīļie draugi, ne tikai sievas, bet arī vīri un visi citi – gan jauni, gan veci, gan lieli un mazi, mīliet savu Kungu Jēzu Kristu līdz sirds dziļumiem un turiet Viņu par vislielāko dārgumu. Ne sievu skaistums, bet tas, kā tās bijās To Kungu, ir cildināms un teicams. Ne debesis, nedz zeme ir kas, salīdzinot ar Dievu.
Kaut arī mana sirds un miesa pamirtu, tomēr Dievs būs mans patvērums, Viņš ir mana mūžīgā, nezūdošā manta. Tāpēc turēsimies pie Dieva vārda un paudīsim savu mīlestību pret Jēzu Kristu ar Viņa vārda klausīšanos, lūgšanām, dziesmām un pateicību.
Ja jūs mīlēsit Kungu Jēzu Kristu, tad jums patiks arī Viņa miesas daļa – nabags. Ja Dievs tev ko devis, tad dod tu arī nabagam. Dari arī labu Jēzus Kristus kalpam, tavam mācītājam, kā to māca apustulis Pāvils, sacīdams – tas, kas mācās, lai dod visu no sava labuma tam, kas viņu māca (Gal.6:6).
Lai gan sievu mīlestība ir slavējama, tomēr to pašu mēs nevaram teikt par viņu ticību. Tās ne vienu vien reizi bija dzirdējušas Jēzu runājam par augšāmcelšanos, bet diemžēl šo mācību bija aizmirsušas un devās Jēzu apglabāt kā ikvienu parastu nomirušu cilvēku. Tādēļ arī tās saņēma rājienu no eņģeļa par to, ka meklēja dzīvo pie mirušajiem.
Arī vīri – apustuļi, bija zaudējuši ticību un vēsti par Kristus augšāmcelšanos uzskatīja par pasakām. Tādēļ pašam Jēzum vēlāk nācās norāt viņu neticību un sirdscietību, kas īpaši izteiktā veidā parādījās pie apustuļa Toma.
Tāpat notiek arī mūsu dienās ar daudziem cilvēkiem, kas netic ne tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, ne tam, ka paši cilvēki celsies augšā Pastarā dienā. Maz ir to, kas ar patiesu sirdi saka ticības apliecības vārdus – es ticu uz miesas augšāmcelšanos.
Reti kurš bērēs no sirds dzied:
„Viņš cietis līdz ar Dieva Dēl’
Un miris, tomēr dzīvo vēl.”
Bet kāpēc mēs negribam ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem? Evaņģēlists Marks mums atstāsta eņģeļa vārdus, ka krustā sistais Jēzus, ko sievas meklē, nav kapā, kur Viņš tika nolikts, bet ir augšāmcēlies. Uz šiem eņģeļa vārdiem mēs varam paļauties, jo tie mūs nemūžam nepievils, tiem mēs varam ticēt. Melis un melu tēvs ir velns, bet svētie eņģeļi runā patiesību.
Tas, ka kaps, kurā Nikodēms un Jāzeps guldīja Jēzu bija tukšs, liecina, ka Kungs Kristus patiešām ir augšāmcēlies. Tāpēc eņģelis saka: redziet te to vietu, tur tie Viņu nolika, skatieties kapā, te jūs Viņu neatradīsit, jo Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem.
Jēzus augšāmcelšanās liecina, ka arī no mūsu kapiem reiz tiks noņemtas velēnas, zeme, smiltis un akmeņi un kapi tiks atvērti. Arī mēs nepaliksim kapos, bet Mūsu Kunga Jēzus Kristus varenās balss uzmodināti, Pastarā dienā augšāmcelsimies. Tāda ticība dod mums lielu prieku un dara drošu sirdi.
Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir katra ticība un cerība, bet, kas tic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, tas arī droši var ticēt arī tam, ka viņš pats Pastarā dienā augšāmcelsies un dzīvos ar savu Kungu kopā mūžīgi. Svētīgi ir tie, kas tic tam, ka miesa celsies augšā no nāves.
Daži domā – kā gan miesas, kas daudzus gadu simtus zemē gulējušas, sapuvušas, pelnu pelnos sadedzinātas, tārpu, putnu un zivju saēstas – kā gan tās varētu augšāmcelties un dzīvas tapt? Daudz ir tādu, kas atsakās tam ticēt. Taču mums nav jābūt neticīgiem, bet ticīgiem.
Arī sēkla tiek zemē iemesta, aparta, ecēta, tā sapūst un savītusi guļ zemē, bet redzi, cik krāšņi tā pavasarī atzeļ, vasarā aug un krāšņus augļus nes. Savus pirkstu nagus tu apgraizi, bet tie tomēr atkal ataug, bet kā tas notiek to tu, zemniek, nedz zini, nedz izmanīt vari, bet tomēr tie atkal ataug.
Vai tad tādēļ vien, ka tu nevari to saprast, Dievs nevarētu tavu miesu Pastarā dienā uzmodināt? Labāk kopā ar Ījabu saki, ka zini, ka tavs Pestītājs ir dzīvs un atkal dāvās tev jaunu miesu, un tajā es Dievu redzēšu. Es pats, nevis kāds cits, to skatīšu ar savām acīm! Saki kopā ar Pāvilu, ka dzīvojot es dzīvoju Tam Kungam un arī mirstot mirstu Viņam, un, dzīvs vai miris būdams, es piederu Viņam.
Tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs gan pār dzīviem, gan mirušiem. Arī pats Kristus mums māca, lai ticam uz miesas augšāmcelšanos. Viņš mudina mūs nebrīnīties, bet ticēt tam, ka nāk stunda, kad ikviens, kas guļ kapā, dzirdēs Viņa balsi un visi tiks augšāmcelti, lai saņemtu vai nu sodu, vai līdzdalību pie mūžīgās dzīvošanas Dieva tuvumā. Dievs nolūks ir tāds, lai katrs, kas Jēzu redz un Viņam tic, iemanto mūžīgo dzīvošanu, un Jēzus viņu uzmodinās Pastarajā dienā.
Augšāmcēlies no nāves, Jēzus iegāja mūžīgā godībā pie sava Tēva, un Viņš ir nopelnījis arī mums mūžīgu godību Viņa tuvumā. Viņš pats saka, ka tur, kur Viņš būs, būsim arī mēs. Arī svētais Pāvils saka, ka mēs līdz ar Kristu tapsim pagodināti. Patiešām, tas būs vārdos neaprakstāms gods, ko mēs baudīsim mūžībā, kad saņemsim no sava Kunga jaunu miesu.
Jā, šajā pasaulē mēs piedzīvojam daudz bēdu un ciešanu, bet cik daudzkārt lielāka gan būs mūžīgā godība. Tādēļ priecāsimies līdz ar Kristus mācekļiem, kas tapa līksmi, savu Kungu redzēdami, jo zināja, ka Viņš tiem lielu godu sagatavojis Debesīs. Mūsu prieks nav laicīgs, tas nenāk no šīs pasaules, bet no augšāmceltā Kunga Jēzus Kristus, kas saka, ka nāk diena, kad Viņa kalpi gavilēs un priecāsies. Jā, šajā lielajā dienā jūsu sirdis līksmosies un jūsu prieku neviens jums nevarēs vairs atņemt.
Mācīsimies arī mēs šo prieku no Georga Manceļa un priecāsimies līdz ar viņu un visu kristīgo baznīcu, ka Kristus patiešām ir augšāmcēlies.
Ilārs Plūme