Kristus ciešanas, Pedro FERNÁNDEZ, 1510, Museo de Arte, Gerona, © Web Gallery of Art
Dieva dusmas un Kristus upura nāve
Iepriekš mēs runājām par Kristus upura nāvi. Šoreiz, balstoties Deivida Skēra grāmatā „Kristoloģija”, mēs mēģināsim ieraudzīt tos dziļākos cēloņus, kas mudināja Jēzu upurēt sevi par mūsu grēkiem. Tas ļaus mums dziļāk ieskatīties Lielās piektdienas noslēpumā.
Augsburgas ticības apliecībā mēs lasām, ka „viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi par ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.” (ATA III 2–3)
Kristus nāvei kā vietnieciskai gandarīšanai par cilvēku grēkiem ir savi motivējošie faktori – tā ir Dieva mīlestība un Viņa dusmas. Ja mēs esam nonākuši pie pārliecības, ka Jaunā Derība Kristus nāvi uzskata par nepieciešamu, tad mums jāizprot arī tos faktorus pašā Dievā vai Viņa attiecībās ar šo pasauli, kas Viņa Dēla nāvi dara nepieciešamu.
Diezin vai šeit pietiks ar vienkāršu apgalvojumu, ka Jēzus nāve bija Dievam vajadzīga, bet jautājums, kādēļ šāda nāve Dievam bija nepieciešama nav atbildams. Mēs nevaram arī sacīt, ka šis jautājums pieder pie Dieva noslēpumiem.
Viņa nāve ir pašas dziļākās Dieva būtības izpausme un nav nedz patvaļīgs Viņa gribas lēmums, nedz arī gadījuma rakstura vēsturisks notikums. Izteikums – „Jēzus mira par grēkiem”– ietver sevī atziņu, ka cilvēks sava grēka dēļ ir atbildīgs par Jēzus nāvi, un, ka šai mācībai kaut kādā ziņā ir jābūt atkarīgai un izrietošai no tādām jau iepriekš pastāvošām realitātēm, kā Dieva trīsvienīgā esamība un pasaules radīšana.
Šī ir doma, kas izriet no Nīkajas ticības apliecības vārdiem: „kas par mums cilvēkiem un mūsu pestīšanas dēļ no debesīm nācis un miesa tapis, no Svētā Gara un Jaunavas Marijas”, un tā ieņem nozīmīgu vietu luteriskajā teoloģijā un dievbijībā.
Dieva dusmas kā izpirkšanu motivējošais faktors tiek izteiktas ar tādiem konfesionālai teoloģijai raksturīgiem Jēzus apzīmējumiem, kā upuris un samierināšana. Šie termini bieži tiek lietoti Apoloģijā.
Augsburgas ticības apliecības latīņu variantā Jēzus tiek saukts par upuri (hostia), bet vācu valoda ir konkrētāka, norādot, ka šis ir „upuris ne tikai iedzimto grēku, bet arī par visiem pārējiem grēkiem un lai samierinātu Dieva dusmas” (ATA III, 3).
Konfesionālās diskusijas centrā ir jautājums – kā grēcinieks kļūst brīvs no Dieva dusmām. Luterāņi redz, ka tā, kas to paveic, ir ticība, nevis labie darbi. Ticības apliecības Dieva dusmu novēršanā neuzskata ticību par neatkarīgu, autonomu faktoru, bet gan tikai kā samierinātāja Kristus klātieni un saņemšanu kristieša dzīvē. Pati ticība nekad nav samierinošais starpnieks.
Lai gan Apoloģija Kristus veikto grēku izpirkšanu saprot Vecās Derības upurēšanas izpratnē, tā atsaucas arī uz pagānisko latīņu ieražu, kuri lielu briesmu brīžos upurēja cilvēkus – „Dieva dusmu remdēšanai”.
Luterāņu izšķiršanai starp bauslību un Evaņģēliju pamatā ir izpratne par Dieva bauslību kā universāli piemērojamu visiem cilvēkiem, jo visiem cilvēkiem, bīstoties no Dieva dusmām, parādās izjūta pēc vajadzības šīs dusmas slāpēt. Tas, kas stājas starp Dieva dusmām un cilvēka vainu, ir Kristus, kas „ar saviem nopelniem stājoties pret Dieva dusmām mūsu vietā,” dāvā mums „grēku piedošanu par velti” (Apoloģija).
Dieva dusmas, Kristus nāve kā samierināšana un caur ticību no vainas brīva sirdsapziņa ir konfesionāli luteriskai teoloģijai piemītoša nepārtrauktība. Tik pilnīga ir Kristus nāves iedarbība, ka labajiem darbiem vairs nevar būt nekā kopēja nedz ar Viņa samierinošo upuri, nedz ar tā nopelnu saņemšanu.
Evaņģēlijs apraksta Jēzus nāvi kā Dieva atbildi uz Viņa paša dusmām. Lai gan Jēzus nāve ir vēsturisks notikums, tomēr Viņa nāve par grēkiem savā ziņā ir pārvēsturiska – noslēpums, kas nav atklājams cilvēciskas pētniecības rezultātā, jo to motivē iemesli, kas zināmi vienīgi Dievam un cilvēkiem tiek atklāti īpašā atklāsmē.
Dievs neupurē savu Dēlu vienīgi tikai savas mīlestības dēļ, nedomājot par savām dusmām. Tieši tādēļ, ka sava Dēla dēļ Dievs savas dusmas noliek pie malas, mēs varam izprast Viņa mīlestības lielumu. Par spīti Dieva pamatotajām dusmām, Viņš noliecas pie kritušā cilvēka Jēzū Kristū, kas tiek upurēts kā vainu izpērkošs upuris par pasaules grēkiem un tādējādi remdē Dieva svētās dusmas.
Teologi, kas Svēto Rakstu mācību par Dieva dusmām uzskata par savam delikātajam jūtīgumam nebaudāmu, noraida izpratni par Kristus nāvi kā vietniecisku gandarīšanu par pasaules grēkiem. 18. gs. racionālisti kopā ar tādiem saviem sekotājiem kā F. Šleiermahers, A. Ričls un A. Harnaks un citiem, kas tiek parasti identificēti kā 20. gs. sākuma liberāļi, domā līdzīgi un vairāk uzsver Kristus nāvi kā morāles piemēru. Teorija par grēku izpirkšanu kā pamācošu vai morāles piemēru, kā tā tiek saukta, savu agrīno izpausmi atrod pie viduslaiku teologa Pētera Abelarda.
Viņš uzskatīja, ka grēku izpirkšanai jānotiek cilvēkā, jo Kristus nāve neesot radījusi pārmaiņas Dievā, bet gan cilvēkā. No otras puses tie, kas Kristus nāvi izprot izteiktas suverenitātes veidā, kā to dara strikti kalvinisti, redz tajā īpaši atklājamies Dieva dusmas pret grēku. Viņiem Kristus nāve ir piemērs tam, kā Dievs rīkosies ar nosodītajiem.
Luterāņu teoloģijā Kristus nāve var tikt lietota gan bauslības, gan Evaņģēlija sludināšanai tā, lai cilvēks varētu redzēt cik liela ir bijusi Dieva mīlestība pret viņu, pārvarot savas dusmas. Kristus krusts kā dievišķa darbība pati par sevi ir Dieva mīlestības izpausme. Svēto Rakstu un Ticības apliecību izpratne par Kristus nāvi tur līdzsvarā Dieva dusmas pret grēciniekiem ar Viņa pastāvīgo mīlestību pret viņiem.
Lai gan varētu šķist, ka ir veltīgi un nepareizi spekulēt par to, vai cilvēks varētu tikt glābts kādā citā veidā, nekā ar viņa grēkus izpērkošo Dievcilvēka nāvi, tomēr gandrīz droši mēs varam sacīt, ka tas ir vienīgais veids, kādā tas varēja notikt.
Dievs nevarēja vienkārši atmest grēku ar savu suverēnu gribas lēmumu, vienlaicīgi saglabājot taisnīgumu, jo tas būtu pretrunā ar Viņa naidu pret grēku, kas tiek raksturots kā apvainojums Viņa svētumam un būtībai.
No otras puses, Viņš arī nebūtu varējis atļaut cilvēkam vārtīties pašam savos grēkos, jo tas būtu pretrunā ar Viņa mīlestību un žēlsirdību, Dievam raksturīgām īpašībām. Dieva mīlestība pret pasauli atspoguļo Viņa mūžīgo mīlestību pret Dēlu. Jautājums ir arī par to, vai Dievs būtu varējis zaudēt savu redzamo radību sātanam un joprojām palikt ne tikai debesu, bet arī zemes Kungs.
Mēs par to runāsim vēlāk, bet tāpat kā ir nepareizi Kristus nāvi saprast tikai kā vēsturisku cēloņu sekas, tāpat arī nav pareizi saskatīt Viņa nāves motivāciju tikai vienā Dieva īpašībā, ignorējot pārējās. F. Šleiermahers, A. Ričls un viņu sekotāji, izejot no unitāras Dieva izpratnes, uzskatīja mīlestību par vienīgo Dieva īpašību un secināja, ka Dievs savās dusmās pret grēku nav bijis nopietns.
Galējās konsekvencēs šāda mācība noved pie universālisma – uzskata, ka elle nepastāv un beigu beigās izglābti tiks visi. Šo mācību pirmoreiz izvirzīja Origēns jau 3. gs. Tās sekas ir tādas, ka Kristus nāve vairs netiek saprasta kā grēku izpērkošs upuris, bet gan tikai kā morāls piemērs.
Pēdējā, visiem redzamā Dieva dusmu manifestācija ir pēdējās tiesas diena, kas ir daļa no Jēzus un apustuļu sludinātās vēsts. Jānis Kristītājs brīdina savus klausītājus no tuvojošās Dieva dusmu dienas (Mt. 3:7).
Divas Jēzus līdzības – par nezālēm labības laukā un labajām un sliktajām zivīm – māca, ka būs beidzamā nošķiršana, kurā tie, kas nav atzinuši Kristu, saņems atmaksu (Mt. 13:24–30, 47–50)
Mazajā apokalipsē Cilvēka Dēls kā visu tautu tiesnesis nodod neticīgos mūžīgai tumsībai (Mt. 25:41). Tās ir Dieva tronī celtā Jēra dusmas pret neticīgajiem un baznīcas vajātājiem (Atkl. 6:16–17).
Pirms tam ir Dieva dusmas, kas vērstas vienīgi pret Jēzu, kā norādīts Augsburgas ticības apliecības vācu variantā (AC III 3). Ģetzemanes dārzā Jēzus trīs reizes lūdz, lai Dievs neliktu Viņam baudīt šo kausu (Mt. 26:26–36, Mk. 14:32–42, Lk. 22:39–46). Kauss Vecajā Derībā ir parastais Dieva dusmu apzīmējums (Jer. 25:15, Jes. 51:17, 23:32).
Pēdējo trīs Jēzus nāves stundu laikā zemi klāj īsta tumsa, kas norāda uz visdziļāko noslēpumu – Tēva novēršanos no sava Dēla, Viņa atstāšanu. Tumsība evaņģēlijos tiek saprasta ne tik daudz kā fiziskas gaismas trūkums, cik Dieva prombūtne (salīdz. Mt. 4:16, 6:23, 8:12 un 22:13).
Šajā pilnīgajā pamestības stāvoklī, kurā Jēzus vairs nemana žēlsirdīgā Dieva klātieni, Viņš sauc – „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” – vārdus, kas tika uzskatīti par tik sakrāliem, ka Matejs tos bija paturējis ebreju valodā (27:46) un Marks aramiešu valodā (15:34).
Bez šīs patiesās Dieva pamestības – Jēzus pieredzētajām Dieva dusmām, Viņa nāve zaudē savu glābjošo nozīmi. Ar šīm dusmām Viņa nāve kalpo kā visas kristoloģijas pamats, ne tikai kā kristietības viduspunkts, bet gan kā visa kristīgā ticība kopumā.
Starp aktīvajām Dieva dusmām un cilvēka pazušanai nolemto likteni, stāv Jēzus kā vienīgais šo dusmu saņēmējs un kā visas žēlastības devējs, kas plūst no Viņa nāves. Pāvils Kristus krusta teoloģisko realitāti aprakstīja, sacīdams, ka šajā darbībā Kristus kļuva par grēku mūsu vietā, tā lai mēs varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā (2.Kor. 5:21).
Apustuliskā sludināšana nerunā tikai par Kristus nāvi kā tādu, bet tai būtiska ir tieši Viņa krusta nāve. Pāvils attiecina 5. Mozus gr. 21:22–23 uz Kristus krusta nāvi, lai secinātu, ka šādā veidā Viņš kļuva par lāstu mūsu vietā (Gal. 3:13). Jēzus upura nāve ir notikums, kam ir saistība ar visu Svēto Trīsvienību. Kristus ir grēkus izpērkošs upuris, kas līdzdarbojoties Svētajam Garam, upurē savu dzīvību Tēvam.
Kristus to dara tādēļ, ka Viņš mīl Tēvu un Tēvs mīl Dēlu. Tēvs, kas pieprasa grēcinieka nāvi gan pienes, gan pieņem Sava Dēla nāvi. Šīs nāves sludināšana liek cilvēku sirdīs rasties ticībai, taču šīs nāves iedarbīgums kā daļa no Dieva mūžīgā nodoma jau pastāv pirms un atsevišķi no ticības. Arī F. Pīpers skaidri apliecina, ka Kristus nāve slāpēja Dieva dusmas.
Kristus nāve kā morāls piemērs
Kā jau tika minēts, vēlme uzsvērt Kristus dzīvi un nāvi kā morālas dabas piemēru, bieži noved pie Viņa nāves kā grēkus izpērkoša upura noliegšanas. Šī teorija ir pazīstama kā morālā piemēra pestīšanas teorija.
Tai raksturīga iezīme ir tā, ka tā neuzskata Kristus nāvi kā izpirkšanu vai samaksu par grēku, bet drīzāk, kā liecina pats nosaukums, pieņem, ka Kristus dzīve un nāve aprobežojas ar to, ka tā sniedz kristiešiem piemēru, kam sekot.
Pestīšanas izpratne morālās ietekmes nozīmē ļoti augstu vērtē cilvēka morālās spējas.
Iedzimtais grēks vai nu tiek pilnīgi noliegts, vai arī uzskatīts par tādu, kas nav pilnībā iznīcinājis cilvēka spējas darīt labu Dieva skatījumā. Tā kā Kristus nāve netiek uzskatīta par Dieva taisnības vai likuma prasību piepildījumu, tad Dieva Dēla miesā nākšana patiesībā kļūst nevajadzīga. 19. un 20. gs. morālās pestīšanas teorijas piekritēji ir tendēti uz Kristus dievišķības neievērošanu vai pat noliegšanu.
Dieva mīlestība tika uzskatīta par primāro Viņa īpašību, kam pakārtotas visas pārējās. Šāda dievišķās mīlestības izpratne neļāva Dievam atriebt ļaunumu ne vēršoties pret grēciniekiem, ne pret Kristu, kā cilvēku aizstājēju Dieva priekšā. Pestīšanas morālā teorija ir psiholoģisks process, kas atspoguļo anomālu svēttapšanas izpratni.
Arī R. Bultmaņa domas, ka krusts maina cilvēka neautentisko eksistenci pret autentisko, (šāda doma bieži ir dzirdama arī Jura Rubeņa sprediķos un citos viņa darbos) ir jāpieskaita pie morālās pestīšanas teorijas. Šis uzskats ir tik subjektīvs, ka tam nav nepieciešama nekāda konkrēta Dieva vai pat vēstures izpratne. Te vairs nav svarīgi, vai Jēzus kaut ko tiešām teicis un darījis, par svarīgo kļūst paša cilvēka izšķiršanās.
Nedaudz maigākā veidā pestīšanas kā morālās ietekmes teorija parādījās vācu piētismā un angļu puritānismā, kur netika noliegta pestīšana kā grēku izpirkšana, bet galvenais uzsvars tika likts uz sekošanu Kristus piemēram. Drīzāk morāls piemērs nekā taisnošana un grēku izpirkšana atradās viņu teoloģijas centrā.
Šo izpratni pārstāvošie teologi uzsver Jēzus dzīvi kā normu, kurai kristiešiem jāseko, lai iegūtu pestīšanu. Šī teorija ir sinerģistiska (cilvēka pestīšana tiek uzlūkota ne tikai kā Dieva un cilvēka kopdarbs), jo tā augstu vērtē un cildina cilvēka garīgos sasniegumus un no patiesajiem Kristus sekotājiem pieprasa atbilstošu morālu rīcību.
Savā klasiskajā formā morālā piemēra pestīšanas teorija vairāk uzmanības velta tam, ko tās aizstāvji uzskata par morālu uzvedību Kristus dzīvē. Šī teorija prasa vai nu augstu cilvēka morālo īpašību novērtējumu, vai reducētu skatījumu uz Kristus dzīvi, maz uzmanības veltot Viņa nāvei, kam evaņģēliji neapšaubāmi pievērš lielāko uzmanību.
Šīs problemātiskās iezīmes, kas piemīt pestīšanai kā morālam piemēram, ir novedušas pie uzskata, ka konfesionāli luteriskā teoloģijā šādai izpratnei kā nebībeliskai nav vietas.
Tomēr šāda attieksme varētu būt nedaudz pārsteidzīga. Lai gan kristieša dzīve parasti tiek apskatīta III. Ticības apliecības locekļa gaismā saistībā ar Svētā Gara darbu, Mazais katehisms tomēr redz kristieti kā Kristus asiņu pestītu un Viņa valstībā zem Viņa dzīvojošu, un kalpojošu Viņam mūžīgā taisnībā (MK II, 4).
Nozīmīgas bībeliskas atsauces uz Jēzus nāvi kā grēku izpirkšanu ir bieži atrodamas tādās Rakstu vietās, kur tiek sagaidīts, ka kristietis sekos Kristus piemēram. Morāla pestīšanas izpratne, kas redz kristieti iesaistītu Kristus ciešanās, ne tikai ir pareiza, bet ir arī nepieciešama, pilnīgai Kristus nāves izpratnei.
Iespējams, ka pati apstrīdamākā šā uzskata iezīme ir tā, ka tas tiek saukts par morālo pestīšanas teoriju. Vārds morāle var pārāk viegli vedināt uz domām par bauslības un Evaņģēlija sajaukšanu. Kristus neatpestīja cilvēku, lai atkal to sasaistītu ar bauslības prasību važām, bet tieši, lai atbrīvotu cilvēci no bauslības lāsta.
Brīvi no šā lāsta mēs netopam sekojot Kristus piemēram, bet jaunā brīvība vada mūs sekošanā savam Kungam, īpaši Viņa ciešanās un nāvē. Tā ir Jaunās Derības mācība. Tā labi tika izklāstīta dažos pagājušā gada „Latvijas Luterāņa” numuros publicētajos R. Slenskas rakstos.
Filipiešiem 2:1–8 kristieši tiek mudināti turēt tādu pašu prātu, kāds bija Dievcilvēkam, kas sevi pazemoja līdz pat krusta nāvei. Mērķis šeit nav vienkārši tikai morāls piemērs, kas prasa izvairīšanos no Desmit baušļos nosodītā morālā ļaunuma, bet citu stādīšana augstāk par sevi, kā to Kristus darīja ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Kristības spēkā tikt apraktam līdz ar Kristu Viņa nāvē, nozīmē grēcīgās dabas izskaušanu (Kol. 2:12–13, Rom. 6:1–4)
Klasiskais izteikums par Kristus nāvi kā grēku izpirkšanu pieder pašam Kristum Mat. 20:28, ka Cilvēka Dēls ir nācis lai atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem. Šī pestīšanas kā upura izpratne netiek sniegta kā daļa no doktrinālas diskusijas par Viņa nāvi, bet seko kā noslēgums mācekļu sarunai par varas un spēka lietošanu. Kristus nāve nekavējoties tiek saistīta ar svētdarīšanu – kristiešu dzīvi.
Pirmais un lielākais Dieva valstībā ir tas, kurš kalpo kā vergs, sekodams Dieva Dēla piemēram, kura kalpošana bija savas dzīvības nodošana par atpirkuma maksu. Pestīšanas darbs pieder Jēzum pašam, bet kristieši parāda savu piederību Viņam, veltot savas dzīves citiem. Tāda pati cieša saistība starp Kristus nāvi kā grēku izpirkšanu un piemēru ir atrodama 1.Pēt. 2:21: „Jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”
Mazajā katehismā Luters izmanto savu skaidrojumu par Kristības nozīmi, kā vietu, kur pārrunāt Kristus nāves ietekmi uz kristieša dzīvi, balstoties Rom. 6:4: „Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”
Kristus veiktā pestīšanas darba kā morāla piemēra teorija savā klasiskajā veidā pieprasa, lai arī kristieši veidotu savu dzīvi pēc Kristus piemēra. Tik tālu tas ir pareizi. Kristus dzīvi ir jāizprot kā dzīvi, ko nosaka un veido Viņa nāve. Kristietis dzīvo savu dzīvi, mirdams kopā ar Kristu un savā nāvē ņem dalību Kristus nāvē.
Kristus cilvēcīgās dabas paaugstināšana – nokāpšana ellē, augšāmcelšanās un debesbraukšana.
Kristus nokāpšana ellē
Daļa teologu Kristus nokāpšanu ellē uztver vienīgi metaforiski, kā izteiksmes līdzekli, kas apraksta ciešanas, kuras Kristus izcieta savā dvēselē. Izteiciens “nokāpis ellē” viņu uztverē apraksta vienīgi galēju Kristus pazemošanos, Viņa dziļākās un patiesākās gara ciešanas Ģetzemanes dārzā un pie krusta vai arī Viņa nāvē un guldīšanā kapā.
Šāds ir, piemēram, Ž. Kalvina un viņa tuvāko sekotāju uzskats. Daži citi Kristus nokāpšanu ellē skaidro tipoloģiski, proti, kā Kristus varu pār nāvi. Plašas domstarpības vērojamas arī to teologu vidū, kuri tic, ka Kristus reāli un faktiski bija nokāpis (“nogājis”) ellē. Daudzi apgalvo, ka ellē nokāpusi tikai Kristus dvēsele, bet Viņa miesa palikusi kapā, piemēram, Akvīnas Toms un viņa sekotāji.
Apkopojot dažādus viedokļus par mērķi, kāds bija Kristus nokāpšanai ellē, mēs iegūstam sekojošu ainu: daži apgalvo, ka ellē turpinājušās Kristus ciešanas un tādējādi Viņa nokāpšanu ellē jāpieskaita pazemošanās stāvoklim; citi apgalvo, ka Kristus nokāpa ellē, lai pasludinātu Evaņģēliju mirušajiem un nolādētajiem (zīmīgi, ka šī uzskata aizstāvju vidū ir arī seno laiku herētiķi Markions un Origēns); daudzi uzskata, ka sludināšana pazemes valstībā, kuru iesācis pats Jēzus, turpinās līdz pat pastarās tiesas dienai; vēl citi daudzu gadsimtu gaitā aizvien turpina uzskatīt, ka nokāpšana ellē notikusi tādēļ, lai atpestītu Vecās Derības praviešus no limbus patrum (Catechismus Romanus); visbeidzot, mums jāpiemin arī tie, kuri pilnībā ignorē šo mācību, piemēram, metodisti, menonīti un citi, kuri Kristus nokāpšanu ellē ir izņēmuši no Apustuļu ticības apliecības.
Sastopoties ar šādu uzskatu daudzveidību, nepieciešams šo jautājumu apskatīt detalizētāk. Savā šā jautājuma izklāstā mēs vadīsimies pēc Deivida Skēra grāmatas „Kristoloģija”.
Lai gan frāze „nokāpis ellē” nav atrodama vairākos sākotnējos Apustuļu ticības apliecības variantos, tomēr mācība par Kristus nokāpšanu ellē baznīcā bija plaši pazīstama jau kopš paša tās sākuma. Piemēram, Augustīns par Kristus nokāpšanu ellē saka, ka „šīs mācības patiesīgums neizraisa nekādas šaubas” un savā 99. vēstulē viņš vaicā: “Kurš cits, kā vien neticīgais, varētu noliegt, ka Kristus ir bijis ellē?”
No šādiem apgalvojumiem mēs varam secināt, ka šis mācības jautājums senajā baznīcā nebūt netika uzskatīts par mazsvarīgu, pat ja tas nebija iekļauts visās ticības apliecības versijās. Taču bija arī tādas versijas, kurās šī frāze bija iekļauta, un no tām tā galu galā tika apstiprināta Apustuļu ticības apliecības galējā variantā.
Šajā sakarībā ir interesanti atzīmēt, ka Jeruzālemes Kirils (miris 386. g.), sīki apskata jautājumu par nokāpšanu ellē savā katehēzes darbā, kurš tapis viņa jaunības gados. Arī Irenejs (170. g.) un Aleksandrijas Klements (200. g.) rakstīja par nokāpšanu ellē un nodalīja to no Kristus ciešanām, nāves un apbedīšanas. Kristus nokāpšana ellē gan netiek minēta Nīkajas ticības apliecībā, taču tā ir iekļauta Atanasija apliecībā.
Ņemot vērā visas šīs liecības, nākas secināt – pieņēmums, ka mācība par Kristus nokāpšanu ellē ir radusies tikai vēlāk un tad arī ievietota Apustuļu ticības apliecībā, ir kļūdains. Šī mācība nevarēja “rasties”, jo tā bija jau ierakstīta Rakstos.
Taču laika gaitā tā varēja tikt atspoguļota no Rakstiem skaidrākā, vieglāk izprotamā, detalizētākā un precīzākā veidā. Protams, Apustuļu ticības apliecība vienkārši dažos vārdos atspoguļo konkrētu mācību, neminot tās pierādījumus Rakstos. Šis pamatojums mums jārod pašiem.
Šīs doktrīnas klasiskais pamatojums ir atrodama 1.Pēt. 3:18–19. Šī Rakstu vieta mums liecina, ka tā ir pirmā Kristus cilvēcīgās dabas paaugstināšanās pakāpe, jo 19. pantā tiek runāts par nokāpšanu ellē, 21. – par augšāmcelšanos un 22. – par uzkāpšanu debesīs.
Tātad šis fragments atspoguļo šādu notikumu gaitu: nokāpšana ellē, augšāmcelšanās un uzkāpšana debesīs. „Saskaņā ar 1.Pēt. 3:18–19, nokāpšanas ellē būtība slēpjas tajā apstāklī, ka mūsu Kungs pats savā miesā nokāpa nolādēto miteklī,” secina A. Hēnike savā luteriskajā dogmatikas izklāstā.
Pētera vārdi: “Kristus [..] nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā”, ne tikai nodala nokāpšanu no Viņa ciešanām, bet arī māca, ka šī nokāpšana notika pēc Viņa nogalināšanas un atdzīvināšanas.
Īpaši skaidri tas ir redzams grieķu oriģināltekstā, jo tur tiek lietoti saskaņoti divdabji, kuri apzīmē nevis vienlaicīgu, bet gan progresējošu darbību – dažādas darbības, proti, Kristus piedzīvoja nonāvēšanu, atdzīvināšanu un noiešanu jeb nokāpšanu.
Nokāpšana ellē tātad ir pirmā atdzīvinātā Kunga darbība, atrodoties paaugstināšanas stāvoklī, tieši pirms ārējās augšāmcelšanās un kapa atvēršanas. Faktiski tā ir paša Kristus liecināšana gan miesā, gan garā nolādētajiem un dabiski arī ļaunajiem gariem, tiem par apsūdzību, kā to šinī kontekstā norāda Pētera vārdi. Šī darbība apliecina ķēnišķo godību, kurā Kristus nu ir iegājis arī savā cilvēcīgajā miesā. Kristus nokāpa ellē kā triumfējošs uzvarētājs, kura rokās ir elles un nāves atslēgas.
Ja mēs vēlētos saprast nokāpšanu ellē (kura 1.Pēt. tiek dēvēta par „noiešanu pie gariem cietumā”) kā garīgas ciešanas vai kaut ko tamlīdzīgu, tad tam būtu visai interesantas sekas. Tas nozīmētu, ka Kristus garīgās ciešanas ir identiskas Viņa noiešanai un sludināšanai gariem cietumā.
Vēl vairāk, tas nozīmētu, ka pēc tam, kad Kristus jau bija reiz miris, reiz apbedīts un atdzīvināts, Viņam atkal ir nācies ciest. Tomēr izteikums – “Viņš nogāja” – Rakstos un – “nokāpa” – ticības apliecībā nerunā par metaforisku, bet gan reālu nokāpšanu ellē.
Šajā sakarībā mums jāņem vērā vēl kāda cita Rakstu liecība, proti, Ef. 4:8: “Tāpēc ir sacīts: Uzkāpis augstumā, viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.”
Bet ko tad nozīmē “uzkāpis”? Tas nozīmē, ka vispirms Viņš nokāpa, proti, ka nokāpa līdz pat zemākajām zemes dzīlēm. Tādējādi tas, kurš nokāpa, ir arī tas pats, kurš uzkāpa pāri pār debesīm, lai piepildītu visu visumu ar savu klātbūtni. Mums jāpievērš uzmanība arī notikumu kārtībai, kāda tā ir aprakstīta 9. pantā – nokāpšana ellē pirms uzkāpšanas debesīs.
Bībeles vārdi “nokāpis šīs pasaules zemākajās vietās”, ņemot vērā daudzās paralēlās Vecās Derības vietas, nekad neapzīmē pašu zemi, it kā Pāvils būtu domājis Kristus inkarnāciju, bet allaž kaut ko, kas atrodas tālāk – sheol un gehenna. Pāvils vēlas atspoguļot tādu uzvaru, kura radīs pamatu baznīcas darbam un cilvēku, Evaņģēlija sludinātāju, dāvanām.
Tieši šā iemesla dēļ pēc pestījošās upurēšanas notika nokāpšana ellē. Paralēlā Rakstu vieta Kol. 2:15 attēlo šo notikumu ārkārtīgi uzskatāmā veidā. Šeit mums noteikti jāatgādina lasītājam vārdi no Konkordijas formulas VIII artikula, kuri savieno Rakstu mācību par Kristus personas nedalāmību ar pazemošanās un paaugstināšanās pakāpēm..
Epitomes astotajā paragrāfā mēs lasām: “Tādēļ mēs arī ticam, mācām un apliecinām, ka ne vienkāršs cilvēks par mums cietis, miris un aprakts, nokāpis ellē, augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis Debesīs un paaugstināts pie Dieva godības un visvarenā spēka, bet tāds cilvēks, kura cilvēciskā daba ar Dieva Dēlu ir tik dziļā un neizsakāmā vienībā un kopībā, ka ir viena persona ar Viņu.”
Tādēļ kopā ar saviem ticības tēviem mēs luterāņu kristieši ticam, mācām un ar prieku apliecinām, ka „[Dieva] godība Kristum vienmēr bijusi saskaņā ar personas vienību, bet savā pazemības stāvoklī (..) šo godību Viņš neparādīja vienmēr, bet tikai tad, kad Viņš to vēlējās, līdz laikam, kad viņš kalpa veidu – bet ne cilvēcisko dabu – pēc augšāmcelšanās pilnīgi nolika nost un, apstiprināts augstā Dieva apliecinājumā un atklāsmē, iegāja savā godībā (Fil. 2:6).
Un tā ne tikai kā Dievs, bet arī kā cilvēks Viņš visu zina, visu var, visai radībai ir klāt, un viss, kas ir debesīs, virs zemes un zem zemes, ir zem Viņa kājām un ir Viņa rokās, kā Viņš pats to apliecina: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mt. 28:18, Jņ. 13:3) Un Pāvils saka: “Uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.” (Ef. 4:10) (Epitome VIII)
Runājot par 1.Pēt. 3:18–20, vispirms būtu jāpievērš uzmanība visas šīs Rakstu vietas kontekstam, sākot ar 18. pantu (“jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam”), kurš ir uzmundrinošs; tā mērķis ir stiprināt tās draudzes, kuras ir pieredzējušas pirmās vajāšanas.
Tie, kuri atrodas briesmās, it īpaši – ticīgie vergi, var mierināt sevi ar Evaņģēlija apsolījumu, kurš ietverts Kristības ūdenī, kas izvedīs viņus drošībā, gluži kā grēku plūdu ūdens izveda Noasa šķirstu, būdami pārliecināti par sevis apliecināto ticību un žēlastības derību, aiz kuras stāv mūžīgi pagodinātais Pestītājs (21. p.).
Vēl jo vairāk viņus nomierina Svētā Gara vēstījums, ka, neskatoties uz bangojošajiem atstumtības un apvainojumu vētras viļņiem, Kristus ir nokāpis ellē, lai parādītos bēdīgi slavenajiem pagātnes zaimotājiem. Arī šim notikumam ir jāapliecina, ka vienīgi un tikai Kristū vajātajiem kristiešiem tiek dots vērtīgais mantojums un ka šo uzvaru varēs svinēt ikviens, kurš pacietīgi panes ciešanas.
Runājot par ekseģētiem, visrūpīgākā visas šīs Rakstu vietas (1.Pēt. 3:19–4:6) ekseģēze, kurā tiek ņemtas vērā visas līdz pat 1912. g. sastopamās interpretācijas, ir atrodama Georga Štokharda komentārā par Pirmo Pētera vēstuli, 140.–203. lpp. Cik mums zināms, neviens no vēlākiem ekseģētiem nav radījis neko labāku.
Balstoties bībeliskā ekseģēzē, Konkordijas formulas IX artikuls gadu simteņiem ir apliecinājis patiesību un turpina to darīt arī mūsdienās. Mēs joprojām varam piekrist Vitenbergas mācību spēku 1595. gadā izteiktajam uzskatam:
“Tā kā izteikums par nokāpšanu ellē ticības apliecībā ir minēts pēc nāves un aprakšanas, un pirms augšāmcelšanās, mēs ticam, mācām un apliecinām, ka, saskaņā ar mūsu kristīgās ticības jautājumu nenoliedzamo kārtību, Kristus pēc savas nāves un aprakšanas patiešām nokāpa ellē, kā to arī apstiprina izteikums ticības apliecībā, tādēļ arī minētā nokāpšana ellē noteikti ir ticības jautājums.”
Luteriskā baznīca izteica savu izpratni par nokāpšanu ellē Konkordijas formulas IX artikulā: “Mēs tāpat paliekam mūsu kristīgās ticības vienkāršībā, kā Dr. Luters sprediķī Torgavas pilī 1533. gadā norādījis: “Es ticu uz Kungu Kristu, Dieva Dēlu, kas nomiris, aprakts, nokāpis ellē.”
Šajā apliecībā kā divi dažādi artikuli tiek izšķirta Kristus aprakšana un nokāpšana ellē, un mēs vienkārši ticam, ka visa Persona, Dievs un cilvēks, pēc aprakšanas ir nokāpis ellē, uzvarējis velnu, salauzis elles varu un atņēmis velnam visu viņa spēku.” Tieši tāda ir mūsu ticības apliecība, un tieši tāda tā arī paliek.
Rezumējot visu iepriekš sacīto ir jāsecina, ka šis jautājums ir mūsu ticības stiprinājums. Sātans domāja, ka ir uzvarējis Kristu, novedot Viņu līdz krustam un kapam, taču Kristus ir pārāks par “Dieva pretiniekiem” ne tikai kā neuzvaramais, bet arī kā viņu valstības iekarotājs, kurš atņem viņiem visu spēku un varu, pat to, kas tiem piederēja pār elli.
Pēc Kristus atdzīvināšanas ne velnam, ne nāvei, ne ellei, ne mirušo valstībai vairs nav varas pār Viņu. Un visi, kuri tic Kristum, triumfē līdz ar Viņu. Jo, ja mēs ticam, tad Viņa uzvara un triumfs pieder arī mums. Jā, šī uzvara tika izcīnīta vienīgi mūsu dēļ.
Tas ir vienreizējs notikums, kura pamatā ir Kristus nokāpšana ellē. Pēc Viņa nokāpšanas ellē šī tumsas valstība ir pilnīgi sakauta un ir panākta un nodrošināta mūsu atbrīvošana no tās varas.
Tādēļ šī mācība mums sniedz stiprinājumu: ne velns, ne visi Dieva pretinieki kopā nevar pārņemt savā varā vai nodarīt kādu ļaunumu ne mums, ne jebkuram citam, kurš tic Kristum.
Reti kad vēsturē ir bijis tāds laiks, kad šāds stiprinājums draudzēm būtu bijis vēl vairāk nepieciešams kā tagad, kad ārējās sagrāves un pakļaušanas briesmas un vēl līdz šim nepieredzēts sajukums pašā baznīcā, šķiet, norāda uz Jņ. atkl. minēto “īso laiku”.
Savā jau pieminētajā Torgavas pils sprediķī (1533) Luters saka: “Tas ir šā ticības jautājuma spēks un derīgums, šā notikuma iemesls, kādēļ mēs to sludinām un tam ticam, proti, ka Kristus ir sakāvis elles varu un atņēmis velnam visu tā spēku. Ja es tam ticu, tad esmu izpratis patieso šā notikuma jēgu un būtību.” Cik gan šīs lietas patiesībā ir vienkāršas!
Lai šis ieskats kalpo mums kā atgādinājums par šīs mācības bagātīgo stiprinājumu, lai mēs varētu nonākt pie dziļākas, Rakstos balstītas izpratnes par šo apustuliskās ticības apliecības vietu, kurai uzbrūk viltus mācības.
Bībele runā par mūsu pilnīgo atbrīvošanu no elles varas arī Ebr. 2:14–15: “..lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”
Šī uzvara tika pravietota jau Vecajā Derībā: “Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” (Hoz. 13:14; skat. arī 1.Kor. 15:54–57).
Atrodoties šinī Lieldienu pārliecībā un drošībā, Luters izsaucas: “Tā ir galvenā lieta, labums un spēks, kuru mēs no tā gūstam, ka ne elle, ne velns nevar ieslodzīt vai nodarīt kādu ļaunumu ne man, ne jebkuram citam, kas Viņam tic.”
Cik gan šīs lietas patiesībā ir vienkāršas!
Ilārs Plūme