Pašportrets ar nāvi kā vijolnieku, Arnold BÖCKLIN, 1874, Nationalgalerie, Berlin, © Web Gallery of Art
Klusajā nedēļā pasaules sabiedrības uzmanība bija pievērsta kādas cilvēciskās būtnes ciešanām: kādā Floridas hospitālī pacientes Terēzes jeb Terijas Šiavo (Terri Schiavo) organismam bija jāapdziest no slāpēm un bada. Kopš 1990. gada, kad viņa piedzīvoja sirdslēkmi, Terija atrodas komas stāvoklī. Viņas vīrs, uzzinādams no ārstiem par stāvokļa bezcerību, tūlīt pat iesniedza prasību neuzturēt sievas dzīvību mākslīgi un nepagarināt viņas ciešanas.
Turpretī 26 gadus vecās pacientes vecāki uzstāja uz viņu meitas dzīvības uzturēšanu ar kuņģī ievadītu mākslīgās barošanas vadu, būdami pārliecināti, ka rūpīga kopšana un augsti attīstītu medicīnisko tehnoloģiju piesaistīšana kādreiz varētu atgriezt viņas meitu pie samaņas.
Piecpadsmit gadu garumā ilga Terijas dzīves biedra strīds ar viņas vecākiem. Jau divas reizes vīrs ir panācis savu, un ar tiesas rīkojumu barības ievade kuņģī ir tikusi pārtraukta. Abas reizes tā tika atjaunota Terijas vecāku iesniegtās apelācijas akceptēšanas dēļ.
Trešā reize liekas – būs neatgriezeniskā, jo visas legālās apelēšanas iespējas, šķiet, ir izsmeltas, un brīdī, kad top šis raksts, pēc starptautisko ziņu dienestu informācijas, tagad jau 41 gadu vecajai ilgstošās komas pacientes dzīvība ir mata galā. Ārsti lēš, ka ir palikušas augstākais divas dienas, bet, iespējams, arī dažas stundas ko dzīvot.
Par Terijas dzīvību cīnās plaša kristīgā sabiedrība ASV, taču arī kristīgajā Eiropā paceļas balsis Terijas aizstāvībai un protestam pret dzīvības nesaudzēšanu vispār. Prezidents Bušs ir panācis speciāla likuma pieņemšanu par labu šādu un tamlīdzīgu pacientu saudzēšanai – tā ir simboliska zīme, lai iedibinātu „dzīvības kultūru”, kas pasargā arī smagi slimos. Taču Teriju tas vairs neglābs, kaut arī tieši viņas dēļ tiek maksimāli steidzināta likuma spēkā stāšanās procedūra.
Vācu kristīgo savienību politiķi arī ir Terijas aizstāvju pusē, kaut arī pašmāju sabiedrībā valda izteikti pretējs viedoklis – 70% vāciešu būtībā atbalsta cilvēka tiesības izvēlēties nāvi. Diskusija par tā saukto „palīdzēšanu nomirt” jeb, kā arī to mēdz dēvēt, eitanāziju atkal plaši rezonē sabiedrībā. Lielākā daļa sekulārajā kultūrā augušu cilvēku iestājas par šādu ciešanu pārtraukšanu bezcerīgiem pacientiem.
Šādu domāšanas līniju mēs redzam pārstāvētu arī Klinta Īstvuda (Clint Eastwood) filmā „Miljons dolāru mazulīte” (Million Dollar Baby), kas ir iemantojusi plašu kritikas atzinību un pašlaik bija skatāma arī mūsu kinozālēs.
Vispiemērotākais brīdis
Taču diemžēl šī diskusija nav tikai divu nometņu starpā: kur – vieni ir tie, kas noliedz arī pasīvo „palīdzēšanu nomirt” un sauc to par dzīvības postīšanu, protestēdami, ka tādiem ilgstošiem komas pacientiem kā Terija Šiavo vienkārši jāpārtrauc mākslīgā barošana un jāļauj nomirt, un – otri ir tie, kas uzskata, ka žēlastība izpaužas tieši bezcerīgo pacientu ciešanu pārtraukšanā, tas ir viedoklis, kas pārstāvēts tikko pieminētajā un patiešām izcilajā kinofilmā.
Pat visniecīgāko pielaidīgo skatījumu Klinta Īstvuda uzskatu virzienā tūlīt pat uztver un izmanto pavisam cita rakstura publika. Tie ir visu veidu alternatīvie, kas perversi interpretē cilvēka brīvību kā tiesības aizcirst durvis sliktas omas dēļ vai vienkārši dēļ garlaicības vai splīna lemt par dzīvību un nāvi – gan savējo, gan arī citu cilvēku.
Kaut kad astoņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā vēl plauka augsti attīstīta teātra kultūra, TV ekrānos parādījās iestudējums – „Nāves hotelis”. Manā atmiņā nav palicis arī šīs lugas autors, tomēr labi atceros šokējošo, pat šausminošo iespaidu, kādu uz mani atstāja tās sižets. Tas vēstīja par kādu firmu, kas bija specializējusies pakalpojumu sniegšanā tiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ bija nolēmuši šķirties no šīs dzīves.
Nelaimes putni, skumji dīkdieņi, vai dzīves apnikuma un neirozes nomocītas personas varēja doties uz hoteli kaut kur Šveicē. Tur viņiem bija jāparaksta līgums, ka viņi paši izvēlas nomirt un pakalpojumu sniedzējs savukārt apņemas izpildīt sava klienta vēlmi maksimāli nesāpīgi un nemānāmi, turklāt “vispiemērotākajā” brīdī.
Kaut arī tāds sižets bija nedaudz no fantastikas sērijas un ar krietnu pretrietumu propagandas devu, tomēr viena rietumu postmodernās sabiedrības tendence tajā bija atsegta precīzi: pārprastā brīvība un kultivētā bezdievība ved “pa taisno” visatļautības murgā, kurā cilvēks tiecas būt kungs pār dzīvību un nāvi, būtībā dievs patiesā Dieva vietā.
Tā nu divi šādi vēl jauni dezorientēti subjekti – vīrietis un sieviete – pēc nāves līguma parakstīšanas pavada savas pēdējās dienas „Nāves hotelī”, gaidīdami savu aiziešanu tajā vispiemērotākajā brīdī, kura izvēle ir atstāta hoteļa saimnieka profesionalitātes ziņā. Abi iepazīstas sava dzīves apnikuma viszemākajā punktā, dienu pēc dienas pavadot – kā pēdējo, sāk runāties, un abos raisās simpātijas, pamazām mostas sen aizmirstas jūtas un vēlme dzīvot.
Abi ir priecīgi un pateicīgi šai pāraudzināšanas iestādei, kurā viņiem tiek atgriezts dzīves prieks un patiesa mīlestība visdziļākajā krīzes brīdī. Viņi pat uzteic saimnieka dzīves ziņu, ar kādu viņš izprot savus klientus, ļaujot viņiem atjēgties no depresijas. Kādu vakaru viņi mundri izlemj jau nākamajā rītā, lauzt baismo līgumu un doties prom, lai atrastajā tuvībā sāktu turpināt gaišu un prieka pilnu dzīvi.
Šādu pacilātu jūtu un atgūtu dzīves dziņu pārņemti, viņi dodas pie miera. Uzveduma pēdējais kadrs bija turpat vai monstrozs: tajā parādījās hoteļa saimnieks, kas deva pavēli savas firmas īpašo uzdevumu personālam ielaist nāvējošu gāzi abu mīlnieku istabās, tiklīdz tie jaunā rīta gaidās būs iemiguši.
Tas, lūk, arī bija tieši vispiemērotākais brīdis. Neko teikt, tiešām – profesionāls serviss. Uzveduma beigas. Baismas un nežēlīgas – tas tiesa, bet arī konsekventas, kas brīdina ikvienu: pie tavas dzīvības tapšanas nav tava nopelna, tāpēc lai tev prātā nenākt lemt par to pēc savām iegribām vai mirkļa noskaņām.
Būtiskā starpība
Vecajā Eiropā ir tikai divas zemes – Beļģija un Nīderlande, kurās likums pieļauj eitanāziju – aktīvu palīdzēšanu nomirt. Uz šīm zemēm arī plūst nāves tūristi. Tiesa gan, nāvīgā splīna pārņemtos tur neapkalpo, kamēr bezcerīgiem pacientiem ir izredzes panākt, ka viņu bezjēdzīgās ciešanas tiks pārtrauktas.
It kā humāni. Un vai tad tā nav plaši izplatīta un arī attaisnojama prakse, kad vēža pacientiem pēdējo dienu mocībās tiek potēts morfijs aizvien lielākās devās, lai kaut kā remdētu viņu neciešamās sāpes.
Lai liktu sāpēm atkāpties, ir nepieciešama aizvien lielāka deva, kuru saņēmis, pacients beidzot var mierīgi iemigt. Šīs atvieglojošās devas blakus iedarbība visbiežāk ir arī sirdsdarbības reducēšana, un šī aizmigšana ir pēdējā. Tāda prakse šādos gadījumos nav nekas ārkārtējs.
Taču pastāv būtiska starpība starp Beļģijā un Holandē piekopto likumīgi doto iespēju apsteigt bezjēdzīgās ciešanas un tālāk aprakstīto. Šī būtiskā starpība ir brīvprātīga lēmuma akceptēšanā ar likumu. Kāds vaicās: kāda tur atšķirība, jo pirmā – neslēpjas un visu formē oficiāli, bet otrā – dara to pašu, tikai klusiņām un neoficiāli.
Lēmumā par dzīvību un nāvi, par ciešanu mēru un cilvēka līdzdalības veidu šī it kā sīkā nianse veido būtisku starpību: kolīdz cilvēki piesavinās sev nepiederošas tiesības, tas var izsaukt lavīnveida reakciju un izraisīt tādas perversijas, kādas ir iepriekš aprakstītajā scēnā „Nāves hotelis”.
Nevis līdzcietības trūkuma dēļ pat izteikti liberālās valstīs (Anglijā, Vācijā, Francijā u. c.) valdība atstāj nemainīgas tradicionālās normas, bet tāpēc, ka ir robežas, kuras cilvēks nedrīkst pārkāpt, jo viņš nav kungs pār dzīvību un nāvi. Lai kā arī cilvēka grēcīgā daba gribētu sevi redzēt šajā pozīcijā un balstīt tajā visu savu pašsapratni, tomēr jāuzsver vēlreiz: cilvēks nav kungs pār dzīvību un nāvi.
Nevis dēļ turēšanās pie kādas nežēlīgas dogmas vai aiz gļēvuma un liekulības pēdējā stadijā esošiem cietējiem sāpes remdinošā un bieži arī ciešanas pārtraucošā – pēdējā šļirce ir atstāta pieredzējušas vecākās māsas ziņā
(NB! Šeit nolūks nekad nav izdzēst dzīvību, bet atvieglināt mokas, remdēt sāpes.), bet tāpēc, ka ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt, jo cilvēks nav kungs pār dzīvību un nāvi. Mums nav gudrības, kas ļautu viszinīgi atrisināt visas šīs lietas (sal. Ījāba grāmatā: 3, 3-13 un 28, 23-28).
Viņš, ne mēs
Mēs varam gan spriedelēt, vai daudz humānāk nebūtu bijis ļaut viņai cilvēkam cienīgi aiziet jau pašā sākumā, nelietojot high–tech medicīnu faktiski jau bojā gājušam organismam vai kaut ko tamlīdzīgu. Gan šajā gadījumā, gan citos – šeit nav jēgas daudziem vārdiem un atjautīgai filozofēšanai.
Mēs varētu gan diskutēt, vai kristiešiem ar demonstrācijām un plakātiem būtu jāpadara šīs sievietes ciešanas publiskas un viņas miršana jāizvirza pasaules sabiedrības uzmanības centrā?
Bet tanī pašā laikā – cīņa pret eitanāziju prasa arī publisku protestu un konkrētā gadījuma vispārināšanu. Jo eitanāzijas aktīvistu biedrības uzstājas aizvien skaļāk un norāda uz Holandes likumdošanu kā piemēru visām Eiropas Ūnijas valstīm, kas būtu saistošs likumdošanas normu izveidē.
Ja viņiem un viņu domubiedriem – alternatīvās kopdzīves apoloģētiem – netiks izrādīts pretspars, viņi panāks savu. Ja Eiropā tik tiešām iestātos tādi laiki vai “jaunais laikmets”, kad būtu obligāta prasība, lai visu dalībvalstu likumdošanas normas apstrīd Dieva prātu, tad Vakarzemes noriets būtu pienācis.
Kungs pār dzīvību ir tās mūžīgais Devējs, lielais žēlastības Dievs – Viņš, ne mēs, izšķir, kurai dzīvībai ir jēga vēl būt šaipus – ciešanās un sāpēs, bet kurai caur laicīgo nāvi tikt atbrīvotai un ievestai mūžīgā svētlaimē.
Tikmēr diskusijā, kas ir izvērtusies saistībā ar Teriju Šiavo slimības un ciešanu vēsturi, lietas būtību izsakošs likās Vācijas Federālās ārstu kameras prezidenta Jorga Dītriha Hoppes teiktais: „Manuprāt, ikvienam ir tiesības uz cienīgu nāvi, bet nevienam nav tiesības tikt nonāvētam.”
Aigars Dāboliņš