Aleksandrs Isajevičs Solžeņicins (dz. 1918) lasītājiem Latvijā un pasaulē droši vien visvairāk ir pazīstams pēc viņa slavenā „Gulaga arhipelāga”, lai gan Nobela prēmiju literatūrā viņš ieguva jau 1970. gadā, vēl pirms „Gulaga arhipelāga” publicēšanas – „par ētisko spēku, ar kuru viņš ir pastāvējis krievu literatūras neaizvietojamajās tradīcijās”, kā ir teikts Solžeņicina Nobela prēmijas diplomā.
Ar to lielā mērā ir saistīta arī šī Solžeņicina Harvardas runas tulkojuma publikācija. Proti, tādā ziņā, ka vispārējas starptautiskās ažiotāžas apstākļos padomju vara 1974. gadā viņu tomēr izraidīja no valsts, viņš nonāca Vermontas pavalstī ASV un galu galā 1978. gadā tika uzaicināts uz Harvardas universitātes izlaidumu, kurā arī teica šeit lasāmo runu.
Savulaik to vis neuzņēma ar vispārējiem aplausiem, jo tā izraisīja plašas diskusijas, par kurām iespaidu var gūt, piemēram, grāmatā Solzhenitsyn at Harvard: the Address, Twelve Early Responses, and Six Later Reflections. („Solžeņicins Harvardā: uzruna, divpadsmit agrīnas atbildes un sešas vēlākas pārdomas.”) Redakcija patiesi cer, ka šī publikācija radīs ja ne gluži tik plašu rezonansi, tad vismaz tikpat daudzas pārdomas arī mūsu lasītāju lokā.
Mums ir jāsaka līdzīgi žurnāla National Review redaktoram Džejam Nordlingeram (Jay Nordlinger), kura žurnāla nākamajā numurā tika publicēta tolaik vēl nebūt ne populārā Solžeņicina runa. Viņš, pārlasot šo runu pēc divdesmit pieciem gadiem, teica, ka tā mūsdienās ir aktuālāka nekā jebkad agrāk.
Tās nozīmību nav mazinājis ne tas, ka Padomju Savienība ir sen kā sabrukusi, pat ne tas, ka pēc Solžeņicina asā pretpadomju darba „Pirmais aplis” uzņemtā desmit sēriju televīzijas filma pirms kādiem gadiem Maskavā ieguva visaugstāko skatītāju reitingu.
Un – kopā ar autoru mēs vēlamies uzsvērt, ka šajā uzrunā dzirdamais sarūgtinājums un atspoguļoto parādību kritika „nāk nevis no ienaidnieka, bet gan no drauga”.
Sašķeltā pasaule
Aleksandra Solžeņicina runa Harvardas universitātē 1978. gada
8. jūnijā, izlaiduma dienā
Esmu no visas sirds iepriecināts būt kopā ar jums šīs senās un izcilās universitātes 327. izlaidumā. Mani apsveikumi un vislabākie vēlējumi šīs dienas absolventiem.
Harvardas moto ir “Veritas”. Daudzi no jums to jau ir uzzinājuši, un pārējie to uzzinās dzīves gājumā – ka patiesība no mums vairās, ja vien mēs tās meklēšanai neveltām visu savu uzmanību. Pat tad, kad tā no mums ir izsprukusi, aizvien gaisā vēdī ilūzija, ka mēs to zinām, un tas ved pie daudziem pārpratumiem. Patiesība arī reti kad ir tīkama, tā gandrīz neizbēgami ir rūgta. Arī manā šīs dienas runā būs savs rūgtums. Bet es vēlos uzsvērt, ka tas nāk nevis no ienaidnieka, bet gan no drauga.
Pirms trijiem gadiem Savienotajās Valstīs es izteicu zināmas lietas, kas tai lakā šķita nepieņemamas. Tomēr šodien jau daudzi cilvēki piekrīt tam, ko es toreiz teicu…
***
Mūsdienu pasaules sašķeltība ir redzama pat ar ātru acs uzmetienu. Jebkurš no mūsu laikabiedriem bez pūlēm izšķir divas pasaules lielvaras, no kurām katra jau ir spējīga pilnībā iznīcināt otru. Tomēr šīs sašķeltības sapratne bieži vien aprobežojas ar politisku pieņēmumu, ar ilūziju, ka draudošās briesmas var novērst ar sekmīgām diplomātiskām sarunām un panāktu bruņoto spēku līdzsvaru.
Patiesība gan ir tāda, ka šī sašķeltība ir daudz dziļāka un daudz atsvešinātāka, ka nesaskaņu ir daudz vairāk, nekā kādam tas varētu šķist pirmajā mirklī. Saskaņā ar senu patiesību ķēniņvalsts – šajā gadījumā mūsu Zeme –, kuras divas daļas ir nostājušās viena pret otru, nevar pastāvēt, tāpēc šī dziļā un daudzveidīgā sašķeltība ietver daudzu nelaimju briesmas mums visiem.
Mūsdienu pasaules
Pastāv tāds jēdziens kā „trešās pasaules valstis”, tātad mums ir jau trīs pasaules. Neapšaubāmi, šis skaitlis ir pat lielāks, vienkārši mēs esam pārāk tālu, lai to saskatītu. Jebkura sena un dziļi sakņota autonoma kultūra, sevišķi ja tā ir izplatīta nozīmīgi lielā teritorijā, sevī ietver arī autonomu pasauli, kas rietumnieka prātam ir pilna ar mīklām un pārsteigumiem.
Šai kategorijā mums kā minimums ir jāiekļauj Ķīna, Indija, musulmaņu pasaule un Āfrika, ja pieņemam aptuveno uzskatu, ka abas pēdējās ir sevī vienotas. Gadu tūkstoti šai kategorijai ir piederējusi arī Krievija, lai gan rietumnieciskajā domā pastāvīgi ir tikusi pieļauta kļūda noliegt šo autonomijas īpašību, tādēļ to tā arī nekad neizprotot, gluži kā mūsdienās rietumi nesaprot komunistu sagūstīto Krieviju.
Var jau būt, ka pēdējos gados Japāna ir kļuvusi par rietumu attālāku daļu – es šai ziņā neesmu labs spriedējs, bet, kas attiecas, piemēram, uz Izraēlu, tad man šķiet, ka tā stāv nomaļus no rietumu pasaules tādā ziņā, ka tās valstiskums ir pamatos saistīts ar reliģiju.
Cik gan samērā nesen mazā jaunā Eiropa pavisam viegli iekaroja kolonijas visās malās, ne tikai nesastopoties ar nozīmīgu pretsparu, bet parasti arī neliekoties ne zinis par jebkādu iekaroto zemju tautu dzīvesziņas vērtību. Līdz ar to tas viss bija vieni vienīgi panākumi, kuriem nebija nekādu ģeogrāfisku robežu.
Rietumu sabiedrība izpletās cilvēciskas varas un brīvības triumfā. Un tad pēkšņi divdesmitajā gadsimtā nāca atskārsme par tā visa trauslumu un irdenumu. Tagad mēs redzam, ka šie iekarojumi bija īslaicīgi un nedroši, un tas savukārt norāda uz rietumu pasaulskatījuma aplamību, kas noveda pie šiem iekarojumiem.
Attiecības ar kādreizējo kolonizēto pasauli tagad ir pārvērtušās par savu pretstatu, un rietumu pasaule iztapībā nereti nonāk galējībās; tomēr aizvien vēl nav skaidrs, cik tieši lielu rēķinu kādreizējās kolonijas rietumiem piestādīs, kā arī ir grūti paredzēt, vai ne tikai pēdējo koloniju brīvlaišana, bet arī visa tiem piederošā atdošana pietiks, lai rietumi šo rēķinu nomaksātu.
Saplūšana
Bet par spīti visam šis pārākuma apziņas aklums turpinās, un tas uztur pie dzīvības ticību, ka visiem plašiem reģioniem uz mūsu planētas ir jāattīstās un jānobriest līdz mūsdienu rietumu pasaules sistēmu līmenim, kas teorijā ir vislabākās un praksē – visatraktīvākās.
Ir dzīva tā ticība, ka visas tās pārējās pasaules tikai pagaidām to ļaunās valdības vai smagās krīzes, vai viņu barbariskums, vai domāšanas mazspēja kavē pieņemt rietumu plurālo demokrātiju un dzīves stilu. Valstis tiek vērtētas pēc to sasniegumiem šajā virzienā. Tomēr tas ir koncepts, kas ir radies rietumu mazspējas dēļ saprast citu pasauļu būtību, kļūdas dēļ tās visas mērīt ar rietumu olekti. Mūsu planētas patiesā attīstība ir krietni vien atšķirīga.
Satraukums par mūsu sašķelto pasauli ir dzemdinājis teoriju par vadošo rietumu valstu un Padomju Savienības saplūšanu. Tā ir mierinoša teorija, kas neņem vērā faktu, ka šīs divas pasaules savā attīstībā nebūt nevirzās uz līdzīgu mērķi; neviena no abām bez vardarbības nevar transformēties par otru. Turklāt saplūšana neizbēgami nozīmē arī otras puses defektu pārņemšanu, un tas nu diez vai būtu vēlams.
Ja es, apcerot pasaules atšķirīguma vispārējos veidus, šodien uzrunātu audienci savā zemē, es koncentrētos uz austrumu nebūšanām. Bet, tā kā mana piespiedu trimda rietumos ilgst jau četrus gadus un tā kā mani klausītāji ir rietumnieki, manuprāt, daudz interesantāk būtu koncentrēties uz noteiktiem mūsdienu rietumu dzīves aspektiem, kādus nu es tos saskatu.
Drosmes zudums
Tā varētu būt visuzkrītošākā iezīme, ko mūsdienu rietumos ierauga vērotājs no malas. Rietumu pasaule gan kopumā, gan individuāli ir zaudējusi savu pilsonisko drosmi – katrā zemē, katrā valdībā, katrā politiskajā partijā un, protams, Apvienoto Nāciju Organizācijā. Šāds drosmes zudums sevišķi ir redzams valdošo grupu un intelektuālās elites starpā, kas atstāj iespaidu, it kā drosme būtu zudusi visai sabiedrībai.
Protams, ir daudzi drosmīgi indivīdi, bet tiem nav noteicošas ietekmes uz sabiedrisko dzīvi. Politiskie un intelektuālie birokrāti savā darbībā, savās runās, jo sevišķi savās teorētiskajās refleksijās, kas izskaidro, cik gan reālistiski, saprātīgi, kā arī intelektuāli un pat morāli droši ir balstīt valsts politiku uz vājumu un gļēvulību, izrāda depresiju, pasivitāti un apjukumu.
Un šo drosmes zušanu ironiski iezīmē to pašu birokrātu gadījuma rakstura dusmu un politiskas lokanības trūkuma izvirdumi, kad viņiem ir jādarbojas ar vājām valdībām, vājām valstīm, kuras neviens neatbalsta, vai arī ar jautājumiem, kuros neviens nespēj tiem pretoties. Bet viņu mēles paliek stīvas un viņi paši – paralizēti, kad darīšana ir ar stiprām valdībām un draudīgiem spēkiem, ar agresoriem un starptautiskiem teroristiem.
Vai man vajadzētu norādīt, ka jau kopš antīkajiem laikiem drosmes zudums ir ticis uzskatīts par beigu sākumu?
Labklājība
Kad tika radītas mūsdienu rietumu valstis, tika pasludināts princips: valdības ir domātas, lai kalpotu cilvēkiem, un cilvēks dzīvo, lai īstenotu brīvību tiekties pēc laimes. (Piemēram varat skatīt Amerikas Neatkarības deklarāciju.)
Nu vismaz pēdējo dažu desmitu gadu laikā tehnikas un sociālais progress ir pieļāvis šādas tiekšanās īstenošanu, un tā ir labklājības valsts. Katram pilsonim nu tiek nodrošināta kārotā brīvība un materiālie labumi tādā vairumā un kvalitātē, ka teorētiski tas nodrošina laimes sasniegšanu, kas, ja neņemam vērā morālo aspektu, šajās dekādēs ir īstenojusies.
Tā gaitā gan ir tikusi ignorēta viena psiholoģiska detaļa: pastāvīgā kāre pēc vēl vairāk mantām un vēl labākas dzīves un cīņa pēc tā visa rietumnieku sejās iemin uztraukuma un pat depresijas pēdas, lai gan šeit ir pieņemts slēpt šādas jūtas. Aktīva un spraiga sacensība caurauž visas cilvēku domas, neatstājot vietu brīvai garīgai izaugsmei.
Ir nodrošināta indivīda brīvība no dažāda veida apspiešanas no valdības puses, vairumam cilvēku ir garantēta tāda labklājība, par kādu viņu tēvi un vectēvi pat sapņot nevarēja; ir kļuvis iespējams saskaņā ar šiem ideāliem audzināt jaunatni, vadot viņus uz fizisku krāšņumu, laimīgumu, materiālu labumu īpašumiem, naudu un dīkumu, uz gandrīz neierobežotu brīvību to visu baudīt.
Kurš gan tagad no tā visa atteiktos, kāpēc un kā labad lai kāds vispārējā labuma vārdā riskētu ar savu brīnišķīgo dzīvi? Sevišķi jau tādos neskaidros gadījumos, kad būtu jāaizstāv kādas tautas brīvība attālā zemē.
Pat bioloģijā ir zināms, ka par ieradumu kļuvusi drošība un labklājība dzīvam organismam par labu nenāk. Mūsdienās rietumu sabiedrības labklājība sāk atklāt savu posta seju.
Legālisms dzīvē
Rietumu sabiedrība sevi ir strukturējusi tā, kā tas ir visatbilstīgāk tās mērķiem, un es teiktu, ka šī struktūra balstās likuma burtā. Cilvēku tiesību un taisnīguma robežas nosaka likumu sistēma, un šīs robežas ir ļoti plašas. Lai gan likumiem ir tieksme būt pārlieku sarežģītiem, lai vidusmēra cilvēks tos spētu saprast bez eksperta palīdzības, tomēr rietumnieki ir guvuši vērā ņemamu prasmi likumu lietošanā, skaidrošanā un izmantošanā.
Jebkurš konflikts tiek atrisināts ar likuma burta palīdzību, un tas tiek uzskatīts par vislabāko iespējamo veidu. Ja vien kādam ir taisnība no likuma redzes punkta, tad nekas vairāk netiek prasīts, un neviens nedrīkst pat ieminēties, ka attiecīgajam cilvēkam nav pilnīga taisnība, un mudināt to uz atturīgumu un vēlmi atteikties no tādām likumiskām tiesībām, uz upuri un pašaizliedzību – tas vienkārši izklausītos absurdi. Brīvprātīgs atturīgums praktiski nemaz nav sastopams.
Ikviens likumisko robežu iekšienē darbojas līdz galējai iespējai. No likuma viedokļa naftas kompānija nav nosodāma, ja tā nopērk tiesības uz jauna enerģijas veida izgudrojumu, lai novērstu tā ieviešanu dzīvē. No likuma viedokļa pārtikas produktu ražotājs ir nevainīgs, kad saindē savus produktus, lai pagarinātu to lietošanas laiku: galu galā cilvēkiem taču ir brīva izvēle tos pirkt vai nepirkt.
Visu savu dzīvi esmu pavadījis komunisma režīmā, tāpēc es jums varu teikt, ka dzīve sabiedrībā bez kāda tiesiskuma samēra ir tiešām drausmīga. Tomēr sabiedrība, kurā bez legālā mēra nepastāv neviena cita, arī nav cilvēka dzīves cienīga.
Likuma burtā balstīta sabiedrība, kas nesniedzas pēc kaut kā augstāka, ļoti ierobežoti izmanto cilvēka augstās iespējas. Likuma burts ir pārlieku auksts un formāls, lai tam būtu labvēlīga ietekme uz sabiedrību. Kad vien dzīves audekls ir ticis austs no tiesiskām attiecībām, ir valdījusi cilvēka dižākās dziņas paralizējoša morālās viduvējības gaisotne.
Un vienkārši nebūs arī iespējams šā biedējošā gadsimta izaicinājumos pastāvēt uz legālas sistēmas pamata vien.
Brīvības virziens
Mūsdienu rietumu sabiedrībā atklājas nevienlīdzība starp iespējām darīt labu vai ļaunu. Valstsvīram, kurš vēlas panākt kaut ko savai valstij nozīmīgu un patiesi konstruktīvu, tas ir jādara piesardzīgi un pat bikli, jo ap viņu ir tūkstošiem karstgalvīgu un bezatbildīgu pēlēju, un parlaments un plašsaziņas līdzekļi pret viņu būs noraidoši.
Virzoties uz priekšu, viņam ir jāpierāda, ka katrs viņa solis ir labi pamatots un pilnīgi bez vainas. Patiesībā izcilam un sevišķi apdāvinātam cilvēkam ar neparastiem un negaidītiem priekšlikumiem tik tikko ir iespēja savu viedokli aizstāvēt, jo jau no paša sākuma pret viņu būs izlikts dučiem lamatu. Tā demokrātisku ierobežojumu vārdā triumfē viduvējība.
Ir viegli un vienkārši apšaubīt administratīvo varu, un tā, patiesību sakot, visās rietumu zemēs ir stipri vien vājinājusies. Indivīda tiesību aizsardzība ir sasniegusi tik pārspīlētus augstumus, ka visa sabiedrība ir padarīta bezspēcīga pret noteiktiem indivīdiem. Rietumiem ir pienācis laiks aizstāvēt ne tik daudz cilvēku tiesības, cik cilvēku pienākumus.
Destruktīvai un bezatbildīgai brīvībai ir nodrošināta neierobežota telpa. Šķiet, ka sabiedrībai nav aizsardzības spēju pret cilvēciskās dekadences bezdibeni, piemēram, pret brīvības aplamu lietojumu morālai vardarbībai pret jauniešiem, pret filmām, kas pilnas ar pornogrāfiju, noziedzību un šausmām. Tas tiek atzīts par brīvības daļu un teorētiski līdzsvarots ar jauniešu tiesībām to neskatīties vai nepieņemt. Legālistiski organizēta dzīve ar to ir parādījusi savu nespēju aizsargāties pret ļaunuma puvi.
Un ko gan lai mēs sakām par kriminalitātes tumšo valstību? Sevišķi Savienotajās Valstīs tiesiskās robežas ir tik plašas, ka tās iedrošina indivīdu ne tikai uz brīvību, bet arī uz noteiktiem noziegumiem.
Apsūdzētais var izsprukt bez soda vai saņemt nepelnītu iecietību, ja viņam ir tūkstošiem publisku aizstāvju. Kad valdība sāk godīgu cīņu ar terorismu, sabiedriskā doma to nekavējoties apsūdz teroristu cilvēktiesību pārkāpumā. Šādu gadījumu ir daudz.
Šāda brīvības līknes sliekšanās uz ļaunā pusi ir notikusi pakāpeniski, bet pirmsākumos šī tendence acīmredzami ir radusies no humānistiska un labi domāta pieņēmuma, pēc kura cilvēka dabai nepiemīt iedzimts ļaunums. Pasaule pieder cilvēkiem, un visas dzīves nebūšanas ir izraisījušas nepareizas sabiedriskās sistēmas, kuras nu nāktos izlabot.
Īpatnēji gan, ka rietumos, kur ir sasniegti labākie sociālie apstākļi, aizvien pastāv noziedzība, turklāt tā šeit ir ievērojami augstāka nekā nabadzīgākajā un beztiesiskākajā Padomju Savienībā.
(Mūsu nometnēs gan ir daudz ieslodzīto, kas tiek dēvēti par noziedzniekiem, bet lielākā daļa no viņiem nav pastrādājusi nevienu noziegumu; viņi ar metodēm, kas atrodas ārpus likumīgajām, vienkārši ir mēģinājuši aizstāvēties pret valstisko beztiesiskumu.)
Preses virziens
Arī prese, protams, bauda visplašāko brīvību. (Es lietoju vārdu „prese”, ar to domādams visus plašsaziņas līdzekļus.) Bet kā šī brīvība tiek izmantota?
Arī šeit pats galvenais ir nepārkāpt likuma burtu. Par deformēšanu vai proporciju jaukšanu morālā atbildība nav paredzēta. Kāda ir žurnālista atbildība lasītāju priekšā? Vai vēstures priekšā? Ja ar savu neprecīzo informāciju vai nepareizajiem secinājumiem viņi ir maldinājuši sabiedrisko domu, valdību, vai ir dzirdēts, ka kāds no šiem žurnālistiem vai laikrakstiem būtu šādu savu kļūdu atzinis un labojis?
Nē, tā nenotiek, jo tas nelabvēlīgi ietekmēs avīzes tirāžu. Tādas kļūdas upuris var būt visa tauta, bet žurnālists vienmēr tiek cauri sveikā. Un mēs varam pat būt pārliecināti, ka viņš, ne aci nepamirkšķinādams, ar atgūtu pašapziņu sāks rakstīt pilnīgi pretējo.
Tā kā ir vajadzība pēc tūlītējas un ticamas informācijas, ir nepieciešams nodarboties ar minēšanu un uzklausīt baumas un pieņēmumus, lai piepildītu informācijas tukšumus, kuri nekad tā arī netiks pārlaboti un paliks lasītāju atmiņā. Cik gan daudz ātru, nenobriedušu un virspusēju spriedumu tiek izteikts ik dienu, bez kāda pamata jaucot lasītāju prātus!
Presei ir spēja gan celt sabiedrisko domu, gan arī to maldināt. Tā nu mēs pieredzam teroristu heroizāciju vai arī publiski atklātas slepenas lietas, kas attiecas uz valsts aizsardzību, vai arī kļūstam par bezkaunīgas ielaušanās lieciniekiem labi pazīstamu cilvēku dzīvēs, kas tiek pamatots ar saukli: „Visiem ir tiesības zināt visu.”
Bet tas ir nepatiess sauklis, kas raksturo nepatiesības ēru, jo cilvēkiem ir arī tiesības nezināt, turklāt tādas ir daudz vērtīgākas. Tās ir tiesības nepiebāzt savas Dieva dotās dvēseles ar tenkām, nejēdzību un tukšību. Strādājošam cilvēkam, kas dzīvo saturīgu dzīvi, nav vajadzības pēc milzīgas informācijas plūsmas papildus sloga.
Divdesmitā gadsimta psihiskā slimība ir steidzīgums un virspusējība, un vairāk nekā jebkur citur šī slimība izpaužas presē. Dziļa problēmu analīze presei ir gluži vai lāsts. Tās radošā darbība aprobežojas ar sensāciju formulu izmantojumu.
Lai kāda tā arī būtu, prese tomēr ir kļuvusi par rietumu pasaules visvarenāko spēku – varenāku par likumdevēja varu, izpildvaru un tiesas varu. Varētu gan jautāt: pēc kāda likuma tā ir tikusi tā izredzēta un kā priekšā tā ir atbildīga? Komunistiskajos austrumos žurnālists pilnīgi godīgi ir valsts ierēdnis. Bet kurš rietumu žurnālistiem ir devis to varu, uz cik ilgu laiku un kādas priekšrocības tā sevī ietver?
No austrumiem nākušu cilvēku, kas ir pieredzējis stingri unificētu presi, šeit gaida vēl kāds pārsteigums: pamazām viņam atklājas visai rietumu presei piemītoša noteikta gaume uz to, kas tiek uzskatīts par svarīgu. Tā ir kā mode, kurā – pastāv vispārīgi pieņemtas spriedumu piegrieztnes un var būt arī kopējas korporatīvās intereses.
Šo divu lielumu summas rezultāts ir nevis sāncensība, bet gan unifikācija. Presei ir gan neiedomājama brīvība, bet tādas nav tās lasītājiem, jo laikraksti pietiekami lielu uzsvaru un izvērsumu piešķir tikai tiem viedokļiem, kas ir ne pārāk atklātā pretrunā ar laikraksta paša un vispārējo modi.
Domāšanas mode
Rietumos arī bez cenzūras modīgie domāšanas un ideju virzieni tiek rūpīgi nošķirti no tiem, kuri nav modē. Nekas nav aizliegts, tomēr tas, kas nav modē, diez vai jelkad šeit spēs iekļūt periodikā, tiks iespiests grāmatā vai izskanēs koledžas auditorijā. Likumiski jūsu pētnieki ir brīvi, tomēr viņi ir sava laika modes nosacīti.
Šeit nav tādas atklātas vardarbības kā austrumos, tomēr modes nosacītā atlase un nepieciešamība atbilst masu gaumei, jo bieži vien tā neļauj neatkarīgi domājošiem cilvēkiem dot savu ieguldījumu sabiedrības dzīvē. Ir manāma bīstama tendence veidot ganāmu pulku un kavēt veiksmīgu attīstību.
Es Amerikā esmu saņēmis vēstules no ļoti inteliģentiem cilvēkiem, piemēram, tāds varētu būt kādas attālas un mazas koledžas pasniedzējs, kas spētu daudz darīt savas valsts atjaunotnes un pasargāšanas labā, bet viņa valsts viņu nedzird, jo plašsaziņas līdzekļi viņā nav ieinteresēti. Tas savukārt dzemdina plašus masu aizspriedumus un aklumu, kas mūsu sevišķi dinamiskajā laikmetā ir ārkārtīgi bīstami.
Piemēram, pastāv pašapmāns par mūsdienu pasaules situāciju. Tas darbojas kā tādas nocietinātas bruņas, kuras apņem cilvēku prātus, kurām veselu septiņpadsmit Austrumeiropas un Austrumāzijas valstu cilvēku balsis nespēj izurbties cauri. To satriekt spēs vienīgi nākamo notikumu runga, kas nepazīst žēlastību.
Es esmu pieminējis dažas rietumu dzīves tendences, kas jaunienācēju šajā pasaulē pārsteidz un šokē. Šīs runas nolūks un apjoms man neļauj turpināt šo uzskaitījumu un ieskatu rietumiem raksturīgajās izpausmēs, kas iezīmē, piemēram, arī tādas tautai nozīmīgas sfēras kā pamatizglītību, augstāko humanitāro izglītību un mākslu.
Sociālisms
Lai gan pēdējos gados to ir pamatīgi satricinājusi haotiska inflācija, ir gandrīz vispārpieņemts uzskatīt, ka rietumi visai pārējai pasaulei rāda veiksmīgas ekonomiskās izaugsmes piemēru. Un tomēr – daudzi rietumos dzīvojošie ir neapmierināti ar savu sabiedrību. Viņi to nicina vai izsaka tai pārmetumus par to, ka tā neatbilst visas cilvēces sasniegtā brieduma līmenim. Daudzi no šādiem kritiķiem pievēršas sociālismam, bet tā ir nepiemērota un bīstama tendence.
Cerams, neviens no klātesošajiem netur mani aizdomās par to, ka, kritizējot rietumu kārtību, kā alternatīvu es piedāvāju sociālismu. Pieredzējis sociālismu darbībā zemē, kur šī alternatīva ir tikusi īstenota, es pilnīgi noteikti neizteikšos tai par labu. Plaši pazīstams padomju matemātiķis, Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas loceklis [Igors] Šafarevičs ir uzrakstījis lielisku grāmatu ar nosaukumu „Sociālisms”.
Tajā ir dziļa analīze, kas atklāj jebkāda veida un nokrāsas sociālismu kā ceļu uz cilvēka gara destrukciju un pašas cilvēces tuvināšanu iznīcībai. Šafareviča grāmata pirms diviem gadiem tika izdota Francijā, un līdz šim nav bijis neviens, kas to būtu atspēkojis. Drīzumā tā tiks publicēta arī Anglijā un Savienotajās Valstīs.
Ne gluži paraugs
Tomēr, ja man kāds jautātu, vai es rietumus, kādi tie ir šodien, ieteiktu savai valstij par paraugu, godīgi sakot, man būtu jāatbild noliedzoši. Nē, jūsu sabiedrību tās pašreizējā stāvoklī es nevarētu ieteikt kā ideālu, pēc kura pārveidot mūsējo.
Caur sevišķām ciešanām mūsu zeme pašlaik ir sasniegusi tik intensīvu garīgo attīstību, ka rietumu sistēma tās pašreizējā garīgās iztukšotības stāvoklī tai vis nešķiet pievilcīga. Arī tās jūsu dzīves iezīmes, kuras es esmu šeit pieminējis, ir ārkārtīgi apbēdinošas.
Nediskutējams fakts ir rietumu cilvēku vājināšanās, kamēr austrumos tie kļūst stingrāki un stiprāki. Sešas desmitgades mūsu (T.i., Krievijas. – D.M.) cilvēkiem un trīs desmitgades austrumeiropiešiem – šai laika posmā mēs esam izgājuši garīgo treniņu, kas tālu pārsniedz rietumu pieredzi.
Dzīves sarežģītība un tās nāvīgais smagums ir radījis stiprākus, dziļākus un par rietumu standartizētās labklājības producētajām personām interesantākus raksturus. Tādēļ, ja mūsu sabiedrība tiktu pārveidota par jūsējo, tas nozīmētu gan uzlabojumus zināmos aspektos, bet arī pārmaiņas uz slikto pusi dažās ļoti nozīmīgās sfērās. Bez šaubām tas ir tiesa, ka sabiedrība nespēj pastāvēt virs beztiesiskuma bezdibeņa, kā tas notiek mūsu valstī.
Bet tai pazemojošs būtu arī tāds tiesiskuma gludums un ieeļļotība, kā tas ir pie jums. Pēc vardarbības un apspiestības desmitgadēm cilvēka dvēsele ilgojas pēc augstākām, siltākām un tīrākām reālijām par mūsdienu masu dzīves ieradumiem, kas ieviesušies līdz ar neciešamo publiskuma invāziju, TV apstulbotību un neciešamu mūziku.
Tas viss mūsu planētas dažādo pasauļu vērotājiem ir acīmredzams. Rietumu dzīves veids aizvien mazāk un mazāk šķiet pieņemams par paraugu.
Vēsture apdraudētai un zūdošai sabiedrībai dod jēgpilnus brīdinājumus. Piemēram, par dekadenci mākslā un dižu valstsvīru trūkumu. Ir arī citi skaidri un nepārprotami brīdinājumi. Jūsu demokrātijas un kultūras centrs vien uz dažām stundām paliek bez elektrības, un, pilnīgi negaidot, Amerikas pilsoņu pūļi sāk laupīt un radīt pilnīgu haosu. Acīmredzot tai virspuses kārtiņai ir jābūt ļoti plānai un sociālajai sistēmai – diezgan nestabilai un neveselīgai.
Fiziskā un garīgā cīņa par mūsu planētu – kosmiska mēroga cīņa – nav kaut kāds miglains nākotnes jautājums; tā ir jau sākusies. Ļaunuma spēki ir sākuši savu apņēmīgo ofensīvu, jūs jūtat to spiedienu, un tomēr jūsu ekrāni un publikācijas ir pilnas ar priekšrakstiem atbilstīgiem smaidiem un tostam paceltām glāzēm. Kam par godu šī līksmošanās?
Tuvredzība
Ļoti labi pazīstami jūsu sabiedrības pārstāvji, piemēram, Džons Kenans, saka: mēs nevaram piemērot morāles kritērijus politikai. Tā mēs sajaucam labu ar ļaunu, pareizo ar nepareizo un radām pasaulē telpu absolūta ļaunuma absolūtai uzvarai. Bet ir gluži pretēji – vienīgi morāli kritēriji var palīdzēt rietumu pasaulei pret komunistu labi izplānoto pasaules mēroga stratēģiju.
Citu kritēriju nav. Jebkāda veida pragmatiskus un mirkļa vajadzības apsvērumus neizbēgami aizraus līdzi lielāka stratēģija. Pēc noteiktas sarežģītības pakāpes sasniegšanas legālistiska domāšana rada paralīzi, tā neļauj saredzēt notiekošā apmērus un nozīmi.
Par spīti informācijas pārpilnībai, vai arī varbūt tieši tās dēļ, rietumiem ir grūtības saprast īstenību tādu, kāda tā ir. Ir dzirdēti dažu amerikāņu ekspertu naivi paredzējumi, ka Angola varētu kļūt par Padomju Savienības Vjetnamu vai ka Kubas politiku Āfrikā vislabāk varētu pārtraukt, ja Savienotās Valstis Kubai izrādītu sevišķu labvēlību. Kenana priekšlikums savai valstij sākt vienpusēju atbruņošanos pieder pie tās pašas kategorijas.
Ja vien jūs spētu iztēloties, kā Maskavas Vecajā laukumā (T.i., Kremlī. – D.M.) pat jaunākie funkcionāri ņirdz par jūsu politiskajiem gaišreģiem! Kas attiecas uz Fidelu Kastro, tad, sūtīdams savu karaspēku tālīnās operācijās turpat blakus jūsu karaspēkam, viņš pilnīgi atklāti apsmej Savienotās Valstis.
Lai gan visnežēlīgāko kļūdu iezīmē neizdevusies sapratne par Vjetnamas karu. Bija cilvēki, kuri no visas sirds vēlējās pēc iespējas drīz pārtraukt jebkādus karus. Citi uzskatīja, ka ir jāatstāj brīva telpa Vjetnamas nacionālajai – vai komunistiskajai – pašnoteikšanās iespējai. Tas pats, kā tagad skaidri redzam, attiecas arī uz Kambodžu.
Bet ASV pretkara kustības dalībnieki negribot izrādījās iesaistīti nodevībā pret viņiem – tālām austrumu tautām, genocīdā un ciešanās, kurām šodien tur ir pakļauti 30 miljoni cilvēku. Vai šie pārliecinātie pacifisti dzird žēlabas, kas no turienes atskan? Vai šodien arī viņi apzinās savu atbildību? Vai arī viņi labāk nemaz neklausās? Amerikas inteliģence ir zaudējusi drosmi, un tā iznākums ir briesmas, kas ir pietuvojušās Savienotajām Valstīm. Bet neviens to neliekas manām.
Jūsu tuvredzīgie politiķi, kas parakstīja sasteigto Vjetnamas kapitulācijas līgumu it kā sagādāja Amerikai vieglas atelpas brīdi, tomēr tieši tagad Vjetnama simtreiz vairāk nekā iepriekš rēgojas pie jūsu pamales. Tā mazā Vjetnama bija brīdinājums un iemesls, lai saliedētu tautas drosmi. Bet, ja nu pilnasinīgā Amerika ir cietusi īstu sakāvi mazas komunistu pusvalstiņas priekšā, kā gan rietumi iedomājas pastāvēt nākotnē?
Man jau ir bijusi iespēja atzīmēt, ka 20. gadsimta demokrātija nav uzvarējusi nevienā nozīmīgākā karā bez sava lielā un varenā kontinentālā sabiedrotā palīdzības un aizsardzības, kura filozofiju un ideoloģiju tā nav apšaubījusi.
Tā vietā, lai Otro pasaules karu pret Hitleru izcīnītu pati saviem spēkiem, kuru pilnīgi noteikti tai bija pietiekami, rietumu demokrātija audzēja un kopa sev citu ienaidnieku, kurš izrādījās vēl ļaunāks un varenāks par Hitleru, kuram nekad nav bijis ne tik daudz resursu un cilvēku, ne arī tik lipīgu ideju, nedz tik daudzu atbalstītāju rietumos – potenciālās „piektās kolonas”, kā tas ir Padomju Savienībai.
Pašlaik rietumos jau ir izskanējušas dažas balsis par aizsarga sagādāšanu nākamā iespējamā pasaules konflikta gadījumā kāda trešā spēka veidolā, un šai gadījumā tas vairogs būtu Ķīna. Es gan nevienai valstij pasaulē nenovēlētu tādu iznākumu.
Pirmām kārtām tā atkal ir neveiksmei nolemta savienība ar ļaunumu. Tā dotu gan Savienotajām Valstīm uz īsu brīdi atelpu, bet, kad agrākā draugaļa Ķīna ar tās iedzīvotāju miljardu, bruņotu ar pašas Amerikas ieročiem, pavērstos uz otru pusi, tad Amerika kristu par upuri līdzīgam genocīdam, kāds mūsdienās plosās Kambodžā.
Gribas zudums
Un tomēr – nekādi ieroči, lai cik spēcīgi, nespēs palīdzēt rietumiem, kamēr tie nepārvarēs gribas zudumu. Psiholoģiska vājuma apstākļos kapitulējošajai pusei ieroči kļūst par nastu. Lai sevi aizsargātu, ir jābūt arī gatavam mirt. Materiālā labklājībā audzinātā sabiedrībā šāda gatavība ir minimāla.
Vienīgais, kas atliek, ir piekāpšanās un laika iegūšana ar nodevības palīdzību. Tā arī apkaunojošajā Belgradas konferencē brīvie rietumu diplomāti atdeva savas pozīcijas, kurās paverdzinātie Helsinku cilvēktiesību grupu aktīvisti upurēja savas dzīvības.*
Rietumu domāšana ir kļuvusi konservatīva: pasaules kārtībai ir jāpaliek tādai, kāda tā ir, lai ko tas arī maksātu – nedrīkst notikt nekādas pārmaiņas. Šis debilizējošais sapnis par status quo, par miera stāvokli ir simptoms, ka attiecīgā sabiedrība ir sasniegusi savas attīstības beigas. Ir jābūt aklam, lai neredzētu, ka okeāni vairs nepieder rietumiem, un arī tās sauszemes pārvaldījumi aizvien sarūk.
Divi tā sauktie pasaules kari (tie gan vēl nebija tiešām pasaules mēroga – vēl ne) ir iezīmējuši nelielo, progresīvo rietumu pašiznīcību, kas līdz ar to ir sagatavojuši sevi nāvei. Nākamais karš (kuram nemaz nav jābūt atomkaram, un es pat neticu, ka tas tāds būs) pilnīgi droši spētu aprakt rietumu civilizāciju uz mūžiem.
Šādu briesmu priekšā un ar tādām vērtībām jūsu vēsturē, ar tik augstu brīvības apziņu un acīmredzamu pieķeršanos tai – kā gan ir iespējams tik lielā mērā zaudēt gribu sevi aizstāvēt?
Humānisms un tā sekas
Kā gan šāds nelabvēlīgs spēku samērs ir radies? Kā gan rietumi savā triumfālajā gājiena ir nonākuši pašreizējā slimīgumā? Vai ir bijuši kādi noteikti liktenīgie pavērsieni un zaudējumi ceļā uz šādu iznākumu? Šķiet, ka ne. Rietumi ar spīdoša tehnoloģiskā progresa palīdzību turpināja sociāli attīstīties saskaņā ar saviem pašpasludinātajiem mērķiem. Un tad pēkšņi tie izrādījās pašreizējā vājumā.
Tas nozīmē, ka kļūda ir pašā saknē, pašos iepriekšējo gadsimtu cilvēku domāšanas pamatos. Ar to es domāju rietumos valdošo pasaules uzskatu, kas pirmo reizi dzima renesansē un savu politisko realizāciju piedzīvoja apgaismības periodā.
Tas kļuva par valstu pārvaldes un sabiedrības zinātnes pamatu un var tikt raksturots kā racionāls humānisms jeb humānistiska autonomija: pasludināta un realizēta cilvēka neatkarība no jebkāda par viņu augstāka spēka. To varētu saukt arī par antropocentrismu jeb uzskatu, kurā cilvēks ir visa esošā centrs.
Vēsturiski renesansē notikušais pavērsiens acīmredzot bija nenovēršams. Viduslaiki līdz ar iztukšošanos bija nonākuši līdz savam dabiskam galam, cilvēka garīgās dabas vārdā kļūstot par neciešamu slogu cilvēka fiziskajai dabai. Bet tad mēs pavērsām muguru Garam, lai ar pārlieku un nepiesardzīgu degsmi apskautu visu materiālo.
Šis jaunais domāšanas veids, kas mums bija uzspiedis savu vadību, nepieļāva iekšēja ļaunuma pastāvēšanu cilvēkā, nedz arī tas saskatīja jelkādu bīstamību laimes sasniegšanai zemes virsū. Tas rietumu civilizāciju ieveda bīstamā gājumā uz kalpošanu cilvēkam pašam un viņa materiālo vajadzību apmierināšanai.
Viss, kas bija ārpus fiziskas labklājības un mantu uzkrāšanas, visas citas smalkākas un augstākas dabas vajadzības tika atstātas ārpus valstu un sociālo sistēmu rūpju loka, itin kā cilvēka dzīvei nebūtu nekādas augstākas jēgas. Tas deva iespēju ļaunumam pieņemties spēkā, līdz mūsdienās tam ir nodrošināta brīva un pastāvīga darbība. Brīvība vien ne vismazākajā mērā neatrisina visas cilvēka dzīves problēmas, tā pat pievieno klāt vēl jaunas.
Agrīnajās demokrātijās, ieskaitot Amerikas demokrātiju tās rašanās laikā, visas cilvēku tiesības tika garantētas tāpēc, ka cilvēks ir Dieva radība. Proti, brīvība indivīdam tika piešķirta ar nosacījumu un ar pieņēmumu par viņa pastāvīgu reliģisko atbildību. Tāda ir bijusi iepriekšējo tūkstoš gadu pieredze. Pirms diviem simtiem vai pat pirms piecdesmit gadiem Amerikā būtu neiespējami, ka indivīdam tiktu dota neierobežota brīvība vienkārši viņa instinktu un kaprīžu apmierināšanai.
Ar laiku gan viscaur rietumos tādi ierobežojumi tika atcelti, un radās totāla atbrīvotība no kristietības iezīmēto gadsimtu mantojuma, kuru raksturoja arī ievērojamas žēlastības un uzupurēšanās rezerves. Valstu sistēmas kļuva aizvien izteiktāk un pilnīgāk materiālistiskas. Galu galā rietumi nereti pat uzspieda cilvēku tiesības, bet cilvēku atbildības sajūta Dieva un sabiedrības priekšā kļuva neskaidrāka un neskaidrāka.
Pēdējās desmitgadēs legālistiskais pašlabums rietumu pieejā un domāšanā ir sasniedzis savus augstumus, bet rietumu pasaule ir iegājusi smagā garīgā krīzē un politiskā strupceļā. Visi izslavētie progresa sasniegumi, ieskaitot ārpuszemes telpas iekarošanu, neatsvabina rietumus no tās morālās nabadzības, kādu vēl pat deviņpadsmitajā gadsimtā neviens nespētu iedomāties.
Negaidītā radniecība
Humānismam kļūstot vairāk un vairāk materiālistiskam, tas kļuva aizvien pieejamāks vispirms sociālisma, pēc tam arī komunisma spekulācijām un manipulācijām, tā ka Kārlis Markss 1844. gadā varēja teikt: „Komunisms ir naturalizēts humānisms.”
Kā izrādījās, šis apgalvojums nebija vis pilnīgi bez jēgas. Garīgumu zaudējuša humānisma un jebkāda veida sociālisma pamatos ir redzami vieni un tie paši stūrakmeņi: bezgalīgs materiālisms; brīvība no reliģijas un reliģiski motivētas atbildības, kas komunisma režīmos sasniedz pretreliģiskas diktatūras fāzi; ar šķietami zinātnisku pamatojumu attaisnota koncentrēšanās uz sociālajām struktūrām.
Tās ir tipiskas astoņpadsmitā gadsimta apgaismības un marksisma iezīmes. Un ne jau nu vienkāršas sakritības dēļ visi komunistu bezjēdzīgie solījumi un zvēresti grozās ap Cilvēku – ar lielo „C” – un tā pasaulīgo laimīgumu. Sākumā šī paralēle šķiet kroplīga – šī līdzība starp mūsdienu rietumu un austrumu domāšanu un dzīvesveidu. Tomēr tāda nu ir materiālistiskās dialektikas loģika.
Pastāv arī tāda saikne, ka pašreizējais, pārsvarā politiskajā kreisumā rodamais materiālisms pastāvīgi kļūst spēcīgāks, saistošāks un uzvarošāks, jo tas ir konsekventāks. Humānisms bez sava kristīgā mantojuma šo sacensību nespēj izturēt. Situācijai kļūstot aizvien dramatiskākai, šo procesu mēs redzam pagājušajos gadsimtos, jo sevišķi pēdējās desmitgadēs, jau pasaules mērogā.
Liberālisms nenovēršami ir ticis aizstāts ar radikālismu, radikālismam ir nācies padoties sociālismam, un sociālisms nekad nespēs pretoties komunismam. Komunistu režīms austrumos ir spējis pastāvēt un pieņemties spēkā, pateicoties ārkārtīgi lielajam un entuziastiskajam rietumu intelektuāļu atbalstam, kuri jūtas tam radniecīgi un nevēlas saskatīt komunisma pastrādātos noziegumus.
Kad tas beidzot vairs nav iespējams, viņi mēģina tos attaisnot. Mūsu valstīs austrumos komunisms ir cietis pilnīgu ideoloģisko sakāvi; tā reitings ir uz nulles un vēl zemāk. Bet rietumu intelektuāļi aizvien uz to raugās ar interesi un iejūtību, un tieši tāpēc rietumiem ir tik ārkārtīgi grūti pastāvēt austrumu priekšā.
Pirms pavērsiena
Es šeit nemēģinu izvērtēt pasaules kara postu un izmaiņas, ko tas radītu sabiedrībā. Kamēr vien mēs rītos mostamies zem miera laiku debess, mums ir jādzīvo ikdienišķa dzīve. Tomēr jau ilgu laiku pastāv kāds posts. Ar to es domāju garīgumu un reliģiozitāti zaudējušas humānistiskas apziņas postu.
Šādā apziņas stāvoklī cilvēks ir visu pasaules spriedumu un vērtējumu mērs. Nepilnīgais cilvēks, kas nekad nav brīvs no lepnuma, tieksmes uz pašlabumu, nenovīdību, tukšību un dučiem citu nepilnību.
Tagad mēs gaidām sekas tām kļūdām, kas netika ievērotas šā ceļojuma sākumā. No renesanses līdz mūsdienām mēs esam bagātinājuši savu pieredzi, bet mēs esam zaudējuši sapratni par Augstāko un Pilnīgāko, kas savulaik savaldīja mūsu kaislības un bezatbildību.
Mēs esam likuši pārliekas cerības uz politiskajām un sociālajām reformām, lai galu galā nāktu pie secinājuma, ka ir zudis mūsu dārgākais īpašums: mūsu garīgā dzīve. Austrumos to ir iznīcinājuši valdošās partijas darījumi un mahinācijas. Rietumos komerciālajām interesēm ir tendence izdarīt to pašu. Tā ir patiesa krīze. Pasaules sašķeltība ir mazāka briesmīga nelaime par to savstarpēji līdzīgo ligu, kas ir apsēdusi tās būtiskas daļas.
Ja humānisma apgalvojums, ka cilvēks ir dzimis, lai būtu laimīgs, ir patiess, tad cilvēks nebūtu dzimis, lai mirtu. Tā kā viņa miesa ir lemta nāvei, viņa uzdevumam pasaulē acīmredzami vajadzētu būt ar kādu garīgāku jēgu. Tā nevarētu būt ikdienas dzīves neierobežota baudīšana. Tā nevarētu būt labāko veidu meklēšana, kā iegūt materiālus labumus, lai tad lielāko daļu no tiem ar prieku izšķiestu.
Šai jēgai būtu jābūt pastāvīgu, patiesu pienākumu piepildījumam, lai cilvēka dzīves ceļš kļūtu par morālas izaugsmes ceļojumu, lai viņš spētu savu dzīvi beigt kā labāks cilvēks, nekā bija dzīves sākumā. Ir obligāti nepieciešams pārskatīt izplatītāko cilvēcisko vērtību sarakstu.
Tā pašreizējais ačgārnums ir gluži vai neticams. Ir neiespējami, ka valsts prezidenta pienākumi tiek reducēti līdz jautājumam par to, cik daudz katrs pilsonis nopelnīs un lai katram būtu pieejams neierobežots daudzums benzīna. Vienīgi brīvprātīgs un izprasts atturīgums spēj cilvēku pacelt pāri par pasaulīga materiālisma plūsmu.
Tas būtu regress – piekalt mūsdienās sevi pie apgaismības idejām, kas ir jau pārkaļķojušās. Sociālais dogmatisms mūsdienu pārbaudījumu priekšā mūs atstāj pilnīgi bezpalīdzīgus.
Pat ja mums tiktu aiztaupīta kara iznīcība, mums nāktos mainīt savu dzīvi, ja vien vēlamies to pasargāt no pašiznīcināšanās. Cilvēka dzīves un sabiedrības pamata definīciju pārvērtēšana ir nenovēršama. Vai tā ir taisnība, ka cilvēks stāv pāri par visu? Vai tiešām vēl pār viņu nav Absolūtas Būtnes? Vai tā ir taisnība, ka cilvēka dzīvei un sabiedrības darbībai pirmām kārtām ir jābūt materiālas ekspansijas nosacītai? Vai šāda ekspansija ir pieļaujama, kaitējot mūsu garīgajam veselumam?
Ja arī pasaule nav gluži pienākusi pie sava gala, tad tā ir pietuvojusies ievērojamam pavērsienam tās vēsturē, kas pēc nozīmīguma līdzinās pārejai no viduslaikiem uz renesansi. Tas prasīs no mums garīgu atdzimšanu, mums būs jāpaceļas jauna redzējuma augstumos, jaunā dzīves līmenī, kurā mūsu miesas dzīve nebūs nolādēta, kā tas bija viduslaikos, bet – un tas ir vēl svarīgāk – arī mūsu garīgā esamība netiks mīdīta kājām, kā tas ir noticis modernajā laikmetā.
Šī pacelšanās līdzināsies uzkāpšanai uz nākamā antropoloģiskā pakāpiena. Nevienam pasaulē nav atlicis neviens cits ceļš, kā vien – augšup.
Avots: http://www.columbia.edu/cu/augustine/arch/solzhenitsyn/harvard1978.html
No angļu valodas tulkojis D. Meļķis.