Betšeba iet pie ķēniņa Dāvida, Cecchino del SALVIATI, 1554, Palazzo Sacchetti, Rome, © Web Gallery of Art
Grēku nožēlas psalms, Mārtiņa Lutera komentārs 51.psalmam
1. Apžēlojies par mani, ak Dievs, Savā žēlastībā!
2. Izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!
3. Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem.
4. Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
5. Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs,
6. Lai Tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā.
7. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību.
8. Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
9. Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis!
10. Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs visus manus noziegumus!
11. Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!
12. Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!
13. Atdod man atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!
14. Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.
15. Glāb mani no asinsgrēka, ak Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!
16. Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu!
17. Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu.
18. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.
19. Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus.
20. Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra.
1. Apžēlojies par mani, ak Dievs, Savā žēlastībā!
Patiesa un nožēlas pilna sirds pastāvīgi tur acu priekšā tikai sirdsapziņas grēkus un pārkāpumus. Tādēļ tas, kurš atrod padomu un palīdzību sevī, nevar teikt šos vārdus visā nopietnībā, jo viņam neklājas vēl pietiekami slikti un viņš neatkarīgi no Dieva žēlastības jūt mierinājumu sevī.
Taču jēga, ak Dievs, ir tā, ka mana nelaime ir tik liela, ka neviens cilvēks, neviena radība mani nespēj mierināt, jo šī nelaime nav nedz miesiska, nedz laicīga. Tikai Tu, lielais, mūžīgais Dievs, spēj man palīdzēt. Esi man žēlīgs, jo ārpus Tavas žēlastības viss ir briesmīgs un skarbs.
2. Izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!
Šie ir patiesas nožēlas vārdi, kas pasaka, ka, vairojoties grēkam un pārkāpumam, tiek celta Dieva žēlastība! Rom. 5:20 apustulis saka: “Kur vairojies grēks, tur pārpārēm vairojusies žēlastība.” Augstprātīgie neizjūt žēlastības saldo garšu, jo viņi vēl neizjūt sava grēka rūgtumu.
3. Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem!
Vispirms viņš pēc cilvēku paraduma lūdza žēlastību, nodarīto grēku atlaišanu un jaunu dzīvi. Tagad pēc jaunā paraduma viņš lūdz līdz pat psalma beigām atkal un atkal grēku mazgāšanu un attīrīšanu.
Tie, kuri uzlūko grēku tikai ārēji, nespēj pastāvēt pirmajā žēlastībā, ilgās tapt mazgātiem un šķīstītiem. Tiem jākrīt atpakaļ, jāsamierinās ar žēlastības zaudēšanu un jākļūst vēl ļaunākiem nekā iepriekš, lai gan viņi to nedz pamana, nedz aptver.
Ar mums ir jānotiek tā, ka Ādamam jāiet no mums ārā, bet iekšā jānāk Kristum, Ādamam jāiznīkst, bet Kristum jāpaliek un jāvalda. Tādēļ mazgāšanai un tīrīšanai šai dzīvē nekad nav gala. Ja Dievs neuzlūko iesākto žēlastību un šķīstīšanu, tad vecais iedzimtais Ādams padara arī mūsu labos darbus, kurus darot, mēs pieaugam grēkos un niecībā.
4. Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!
Patiesi svētie atšķiras no šķietami svētajiem ar to, ka viņi redz savus pārkāpumus un zina, ka viņi nav tādi, kā vēlētos un kādiem tiem vajadzētu būt. Viņi tiesā paši sevi un lieki nesatraucas par citiem.
Tie otrie savukārt neatzīst savus pārkāpumus un domā, ka ir tieši tādi, kādiem tiem jābūt. Viņi allaž aizmirst sevi un ir citu cilvēku negantību tiesneši, tādējādi sagrozot šo psalmu. Viņi saka: “Es atzīstu citu pārkāpumus, un viņu grēki ir vienmēr manu acu priekšā.” Tas tādēļ, ka pašu grēki tiem ir „pie kājas“, ka īstenībā tie ir baļķi viņu acīs.
5. Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.
Šis pants māca nepārvērtēt mūsu ārējos labos darbus un neticēt ļaužu slavas dziesmām un godināšanai, jo patiesībā tie notiek nešķīstībā un pārkāpumā. Tie nav pietiekami vērtīgi Dievam, kamēr mēs tos neatzīstam par necienīgiem.
Tāpēc itin nemaz nav pareizi, ka šis psalms runā par ārējiem grēkiem, jo, bez šaubām, mēs grēkojam un darām ļaunu arī ar ārējiem grēkiem cilvēku priekšā, nevis tikai Dieva priekšā
6. Lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.
Ko tas nozīmē? Vai Dievs nevar būt taisns, kamēr mēs neesam grēcinieki? Kurš uzdrīkstas tiesāt Dievu? – Ir skaidrs, ka Dievu un Viņa būtību neviens netiesā un netaisno, jo Viņš pats ir mūžīgā, paliekamā, nemainīgā patiesība un visu lietu augstākais tiesnesis.
Taču Viņa vārdiem un darbiem pastāvīgi pretojas, runā pretī, tos tiesā un nolād paštaisnie un pašapmierinātie. Starp viņiem ir pat nemitīga cīņa par šiem vārdiem un darbiem. Tādēļ sacīt, ka tu tiec taisnots savos vārdos, ir gluži tas pats, kas apgalvot, ka tavi vārdi ir taisnoti un atzīti par patiesiem.
Mēs šeit nespējam tagad atstāstīt visus tos vārdus, kas cieš no augstprātīgo pretrunām. Mēs tos sametam vienā kaudzē un paši sakām, ka visi Raksti, viss Dieva vārds norāda uz Kristus ciešanām, kā Viņš to rāda arī pēdējā Lūkas evaņģēlija nodaļā ( Lk. 24:46–47), proti, Raksti nesatur sevī neko citu kā apsolīto žēlastību un grēku piedošanu caur Kristus ciešanām.
Izglābti tiks tikai un vienīgi tie, kas tic uz Viņu. Šai patiesībai, Kristus ciešanām un ticībai pretojas visi tie, kas neuzskata sevi par grēciniekiem, un vēl jo īpaši tie, kas tikko ir sākuši dzīvot. (vācu val. – die eins angefangen lebens sind). Viņi negrib pieņemt to, ka ir grēcinieki, un negrib ilgoties pēc Kristus, lai gan Dievs Savā Vārdā tiem ir apsolījis, ka Kristus mirs grēka dēļ.
Tādēļ tas, kas nepieņem un neuzskata sevi par grēcinieku, taisa Dievu par meli un sevi par patiesību. Bet tas ir visļaunākais grēks un lielākā elkdievība no visām elkdievībām. Tādēļ apustulis Jānis raksta: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1.Jņ. 1 :8) Un mazliet tālāk lasām: “Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” (1.Jņ. 1:10)
Tāpēc arī psalmists šeit saka: “Lai manī nenāktu ļaunais augstprātības gars, es atzīstu, ka esmu Tavā priekšā grēcinieks un nedaru nekā laba, bet Tu pastāvi patiesībā un taisnīgumā un uzvari visus, kas ar Tevi sacenšas, attaisno sevi paši un tiesā Tevi Tavā Vārdā.” Beigās Dievs taču gūs virsroku un uzvarēs vai nu šeit ar labu, vai tur ar spēku. Nebūs nekāda nozīme, vai tu esi taisnots cilvēku vai sevis priekšā. Mums jānovērš no tā acis un pazemībā jāraugās, ko par to domā Dievs.
7. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.
Redzi, tas ir tik patiesi, ka Tavā priekšā esmu grēcinieks, ka pat mana daba, mana būtība, mans dzīves uzskats ir grēcīgi, nemaz nerunājot par domām, vārdiem, darbiem un dzīvi, kas tiem seko.
Kā gan es varētu būt bez grēka, ja esmu grēkos dzemdēts un grēki ir mana daba un būtība? Es esmu ļauns koks, dusmu un grēku bērns pēc dabas. Tik ilgi, kamēr šī ļaunā daba un būtība mūsos paliek, mēs esam grēcinieki un mums jāsaka: “Piedod mums mūsu grēkus līdz mirstam un iznīkstam.
Pirms mūsos ir cēlies Kristus, Ādamam ir jāmirst un jāizzūd. Tas iesākas ar grēku nožēlas dzīvi un piepildās nomirstot. Tādēļ nāve ir vērtīga visiem tiem, kas tic Kristum, jo Viņš iznīcina un padara nespēcīgu visu, kas ir dzimis no Ādama, un tad viens pats paliek mūsos.
Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos,
Tas nozīmē, ka ārējais taisnīgums un šķietamā dievbijība ir īstākā krāpšana bez pamata un patiesības. Tā apklāj iekšējos grēkus un ir tikai poza no īstas taisnošanas. Tu esi tā ienaidnieks, bet cilvēkiem tas patīk. Tu mīli iekšēju patiesību, bet viņiem tīkams ir ārējais maldinājums. Tev ir īsts pamats, taču viņiem – šķietamība, un tāpēc viņi nesaka: “Tavā priekšā es esmu grēcinieks.”
..un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību.
Augstprātīgajiem Dieva gudrība tiek atklāta tikai ārējā veidā, bet pazemīgajiem tā parādās iekšējā un paslēptā veidā. Ārējā gudrība pastāv cilvēka domās, kad viņš gudro, kā ar daudzajiem vārdiem, darbiem, domām kalpot Dievam, lai sasniegtu Viņa līmeni. Tas viss ir ārējā izrādīšanās, kas iespējama ikvienam, jo ir daudz veidu kā to darīt.
Šajā visā cilvēki grib atrast Dievu, bet viņu meklēšana ir ačgārna un ārišķīga. Iekšēji viņi To pazīst vēl mazāk nekā citus, jo meklē paši sevi un tādā veidā cenšas studēt un iepazīt Dievu.
Iekšējā un apslēptā gudrības daļa nav nekas cits kā sevis pilnīga pazīšana un līdz ar to sevis ienīšana, taisnības meklēšana nevis sevī, bet pie Dieva, pastāvīga neapmierinātība ar sevi un ilgošanās, kas vērsta uz Dievu, proti, pazemīga Dieva mīlēšana un sevis noliegšana.
Šī iekšējā, noslēpumainā taisnība tiek parādīta visās ārējās izdarībās, proti, izturēšanās veidā, vārdos un darbos, kuros tad augstprātīgie arī paliek, tādējādi nocietinādamies. Tādēļ Dievs, kas mīl patiesību un taisnību, ienīst tos, kas mīl ārišķību un liekulību.
8. Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts,
Šeit psalmists izsakās līdzīgi tam piemēram, kas minēts jau senāk. Itin kā viņš teiktu: Mozus bauslības mācītāji apslacīja sevi un savu tautu ar īzapu, kas bijis iemērkts kazu asinīs, un tā tapa tīri.
Uz to un pārējām ārējām likuma svētīšanas lietām tad arī paļaujas liekuļi, taču tā ir tikai ārēja zīme, ārēja poza, nevis patiesība, ko Tu turi prātā un kas Tev būtu tīkama. Tā nav arī Tavas gudrības iekšējā būtība, ko esi man atklājis, tādēļ apslaki mani ar Jēzus Kristus patiesajām asinīm, jo tad es iegūšu patiesību un kļūšu iekšēji tīrs bez visiem darbiem un centieniem.
..mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!
Tas nozīmē, ka ārēja roku un kāju mazgāšana, ko nosaka bauslība, mani nedara baltu, bet drīzāk maldina ar savu ārišķību tos, kas nepazīst dziļāko jēgu un patieso gudrību, kas tajā slēpjas.
Tā kā apslacīšana ar īzapu un ārējā mazgāšana nelīdz iekšējai mazgāšanai un apslacīšanai un ir tikai tēls, tukša zīme, tad visiem citiem ārējiem žestiem un uzvedībām nav cita mērķa kā tā, lai Dievs Svētā Gara žēlastībā tos iekšēji apslacītu, mazgātu, darbinātu, uzrunātu, koptu u.tml. Tā šo tēlu Vecajā Derībā uzlūkoja vecie, mīļie tēvi un saredzēja tajā iekšējo, apslēpto Dieva prātu un gudrību.
9. Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu.
Tas nozīmē, ka mana ārējā taisnība, izturēšanās, rīcība nevar mierināt manu sirdsapziņu un noņemt tai grēku nastu. Pāri visiem veikumiem un darbiem stāv ļauna un šausmīgi izbijusies sirdsapziņa, līdz Tu mani žēlastībā apslacini, līdz Tu mani mazgā un dāvā man labu sirdsapziņu, līdz es dzirdu Tavu klusi izteikto mierinājumu: “Tavi grēki tev piedoti.” (Mt. 9:2)
Neviens cits to neuztver, nesaprot, nedzird kā tikai tas, kurš to ir uzklausījis. Īstenībā jau to var sadzirdēt, un šī dzirdēšana sniedz mierinājumu, dāvā priecīgu sirdsapziņu un paļāvību uz Dievu.
..lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis!
Kauli, kas grēcīgās sirdsapziņas dēļ ir noguruši un satriekti, priecājas un atspirgst, kad sirdsapziņa izdzird grēku piedošanas vēsti, jo grēks ir smaga, grūta, nomācoša nasta, ko nevar atpirkt ar cilvēka ārīgiem darbiem, bet tikai ar Dieva iekšējo darbu.
10. Apslēp Savu vaigu manu grēku priekšā.
Tas nozīmē: nesasprindzini Savu uzmanību uz maniem darbiem, jo tie visi kļūst par grēkiem, tiklīdz Tu tos nostādi Sava vaiga un Savas tiesas priekšā. Tāpēc psalmists nesaka: Novērs manus grēkus no Sava vaiga, it kā tur būti arī kādi Dieva vaigam tīkami darbi, un tad Viņš varētu novirzīt tikai grēkus, saglabājot labos darbus.
Tomēr, lai mēs un mūsu darbi paliktu un varētu pastāvēt, Viņam ir jāgriež prom vaigs. Tas nozīmē, ka žēlastībā Dievs mums nepielīdzina iedzimtos grēkus. To lasām arī psalmā: “Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!”(Ps. 32 :1)
..un izdzēs visus manu noziegumus!
Tas nozīmē: piedod man visu, kas nav no taisnības, kā es iepriekš esmu lūdzis, lai Tu apslēp Savu vaigu no vēl joprojām esošā ļaunuma. Kā jau sacīts, visi mūsu darbi ir tādi, kādiem tiem nevajadzētu būt, jo tie tiek darīti grēkā, kurā esam dzimuši. Mūsu darbi nav tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, proti, pilnīgi godīgiem, jo caur Ādama grēku mēs esam zaudējuši šo tīrību.
11. Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi..
Ir viegli iegūt ārēji tīras rokas un teikt skaistus vārdus, jo tas ir cilvēka varā. Šķīsta sirds, kuru uztur mīlestība, savukārt ir Radītāja darbs un dievišķās varas auglis. Raksti māca, ka nevienam nav šķīstas sirds, jo Dieva priekšā visi ir grēcinieki, viņu sirdis ir atklātas tāpat kā rokas un darbi. Patiesība, kuru Dievs mīl, atrodas sirdī, un, kaut arī cilvēki pastāvīgi to meklē, tomēr šajā dzīvē tie nekad neatrod īstu taisnošanu.
..un atjauno manī pastāvīgu garu!
Miesas un Ādama gars ir nejauks gars, kas visās lietās vēršas pie sevis un meklē tikai savu labumu. Mūsos ir iedzimta tieksme raudzīties uz savām vajadzībām. Patiess gars ir labā griba vērsties pie Dieva un meklēt tikai Dievu. Dievam šo garu jāatjauno un jāielej mūsu sirds pašos dziļumos, lai tur nerastos viltība, bet patiesa vēlēšanās mīlēt Dievu!
12. Neraidi mani prom no sava vaiga..
Tā tas notiek ar visiem tiem, kas paši neraida prom sevi no sava vaiga un nerūpējas par to, ka tiek aizraidīti prom no Dieva. Viņi pat apsēžas Dieva vaiga priekšā un paši paaugstinās, tādēļ tiek noraidīti un pazemināti.
Viņi domā, ka ir tīri, šķīsti, godīgi un tādējādi neatraidāmi. Savukārt citi zina un jūt, ka ir godīgi noraidīti pašu grēku dēļ. Tādēļ viņi nāk ar bailēm un pazemīgām lūgšanām par visu to, ko pirmie domā jau esam ieguvuši ar savu svētumu.
..un neatņem no manis savu Svēto Garu!
Jo pats es esmu samaitāts. Tavs Gars lai mani uztur un dara svētu, jo Dievam nepietiek ar dāvanām un žēlastības bez Svētā Gara.
13. Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku..
Jo caur Ādamu, caur grēkiem esam to pazaudējuši un, bez mūsu nopelna, tīri no Tavas žēlastības, tam tagad jātop atdotam atpakaļ. Tas nozīmē: atdod man atpakaļ priecīgu un drošu sirdi Tavā pestīšanā!
..un stiprini mani ar paklausības garu!
Tas nozīmē: stiprini mani Svētajā Garā, kas cilvēkus dara brīvus, un tad tie kalpo Dievam nevis baiļu, bet mīlestības dēļ. Visi, kas kalpo bailēs, ir nenoturīgi un vāji savā pārliecībā. Viņi jūtas apspiesti, kalpodami ar nepatiku, un, ja nepastāvētu elle un sods, tie nekalpotu vispār.
Taču arī tie, kas kalpo algas un Dieva dāvātā labuma dēļ, nav pastāvīgi. Ja tie nepazītu nekādu algu un ja apsolītie labumi nepiepildītos, viņi tūdaļ pārstātu savu kalpošanu. Tāpēc ka viņi sevi mīl vairāk par Dievu, viņi nesaņem ne pestīšanas prieku Dievā, ne šķīstu sirdi, nedz arī pastāvīgu garu.
Savukārt tie, kas kalpo Dievam labprātīgi un godīgi, savā kalpošanā ir pastāvīgi, lai notiktu kas notikdams, vai tā būtu grūta vai viegla. Dievs viņus ir darījis noteiktus un pastāvīgus un dāvājis tiem labprātību, dižciltīgu, greznu un neapspiestu gribu.
Šis vārds “paklausības” gars ebreju valodā nozīmē arī labprātīgu un nepiespiestu garu. Tas, ko uztur ar piespiešanu, nav ilgstošs, taču tas, ko uztur griba, pastāvēs vienmēr.
14. Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.
Tas nozīmē, ka es nekad vairs nemācīšu cilvēku ceļus un taisnīgumu, kā to dara augstprātīgie, bet mācīšu Tavas taisnošanas un žēlastības ceļus. Tad pie Tevis nāks grēcinieki un tiks pilnībā pārveidoti. Cilvēku taisnošana cilvēku drīzāk novērš no Dieva, un tas notiek lepnības dēļ, kura parādās tur, kur nav žēlastības.
15. Glāb mani no asinsgrēka, ak Dievs, Tu mans Pestītājs..
Asins grēks ir pelnījis nāvi, jo pēc bauslības visiem grēkiem pienākas nāves sods (sal. Rom. 2; 2.Moz. 27:15). Šeit psalmists īpaši piemin grēkus, ko Batseba pastrādāja pret Ūriju, un par to viņš nopelnīja nāvessodu (2. Sam. 11).
..lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu!
Tas nozīmē, ka es nekad vairs neslavēšu cilvēka taisnīgumu un viņu darbus, bet sludināšu Tavu darbu. Es sacīšu, ka nav nekā augstāka par Tavu taisnīgumu, kurā tiek taisnoti visi taisnie. Visi citi ir grēcinieki. Ja mūs netaisno Tu ar Saviem darbiem, tad neviens netaps taisnots. Tāpēc šeit ir runa par Tavu taisnīgumu, kuru Tu mums Savā žēlastībā dod un kuru mēs nevaram iegūt ar darbiem. Tādēļ:
16. Kungs, atdari manas lūpas..
Tas nenozīmē: dod man spēku un drosmi, lai es brīvi un droši spētu turēties pretī bezdievjiem un liekuļiem.
..lai mana mute teic Tavu slavu!
Tas nozīmē: Tavā spēkā ļauj man būt pietiekami drošam, lai pārmācītu un pārliecinātu cilvēkus, ka viņi ir grēcinieki, ka viņos nav nekā uzslavas vai cieņas vērta un ka viņi ir pelnījuši tikai nepatikšanas un sodu. Kaut viņi atzītu, ka tikai Tev vienīgajam pienākas gods un slava, jo tikai Tev pieder taisnīgums, gudrība utt.
Neviens, kas nenoniecina sevi, nevar godāt un slavēt Tevi: neviens, kas nepiedēvē sev grēkus un muļķību, nevar Tev piedēvēt gudrību un taisnīgumu. Šos slavu un godu lai teic mana mute, tad, kad Tu to atdari, jo tas, kuru nesūta Dievs un caur kura muti Dievs nerunā, nevar sludināt Viņa mācību un teikt Viņa slavu.
Tas ir vislielākais, ko spējam darīt Dievam. Viņa viskarstākā vēlēšanās ir, lai mēs teiktu Viņa slavu un godu, visu, kas ir labs. Psalmists saka:
17. Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu.
Tas nozīmē: Tu vēlies, lai Tev vienam tikai būtu teikta slava un gods par taisnošanu un gudrību. Tāpēc Tu nepieprasi upurus un vēl jo mazāk citus niecīgākus darbus. Upuris no tiem ir vislielākais, bet Tu gribi apžēloties un nevēlies būt par tiesnesi. Tu negribi redzēt, cik šķīsti mēs vēlamies būt paši no sevis, bet gan – cik šķīsti mēs vēlamies kļūt caur Tevi, lai nevis mēs, bet Tu tiktu teikts un daudzināts, jo mēs, Tev neko nedodami, saņemam no Tevis taisnīgumu, gudrību, patiesību, nopelnus, labus darbus utt.. Tādēļ ka:
18. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.
Itin kā Viņš sacītu, ka Dievs nicina visu, izņemot sirdi, kas ir pazemīga un salauzta, jo tāda teic Dievam godu un saredz sevī grēku. Sirds neko Dievam nedod, patiesībā tā tikai ņem no Dieva. Taču Viņš to arī vēlas, un tādējādi paliek patiess Dievs, jo Dieva pienākums ir dot, nevis ņemt.
19. Dari labu Ciānai Savā žēlastībā, uzcel Jeruzālemes mūrus!
Viltus svētie nevēlas pieņemt šo mācību un tās vietā grib mācīt citus paštaisnošanā. Tādēļ parādi saviem izredzētajiem žēlastību, ko tie nav ieguvuši ar nopelniem, bet pēc Tavas labās gribas. Kad kristietībā rodas apgaismoti cilvēki, kas citus uzmana un māca, lai tos nemaldinātu aplamās paštaisnošanās mācībās, kā arī mācītāji, tad var būvēt mūrus. Šie mūri ir skolotāji, kuriem jābūt sevišķi stipriem šajā mācībā.
20. Tad Tev patiks taisnības upuri..
Itin kā Viņš sacītu: viņi Tev neupurēs kazas, aitas un teļus, bet taisnības upurus, kas nozīmē – sevi. Upurēdams Dievam savu pateicību, cilvēks dod Viņam taisnības upuri. Taču mēs esam Dievam vairāk parādā nekā mums pieder, tādēļ mēs maksājam Viņam, sniedzot sevi un pazemīgi atzīstot savu grēku un Viņa taisnīgumu. Mēs sakām, ka Dievs ir taisns, tādēļ lai Viņš rīkojas ar mums pēc Savas dievišķās gribas.
Šī attieksme, šī paļāvība ir vislielākā taisnība, kāda mums vispār var piederēt, un tā ir pareizais jeb uguns upuris, kā tas tālāk seko.
..dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra.
Vācu valodā nav iespējams pārtulkot visus ebreju valodas vārdus, jo tajā ir tikai viens vārds, upuris (=opfer), kas apzīmē jebkāda veida upuri. Ebreju valodā savukārt ir vairāki atšķirīgi upura apzīmējumi, piemēram, sacrificium, kas nozīmē upuri, kas pēc bauslības prasības pienests svētā vietā.
Vēl bija tā saucamais holocausta, kas vācu valodā aptuveni nozīmē ugunsupuris, taču šo upurēšanas veidu priesteri un upurētāji nepaturēja. Vēl citus sauca par nāves upuriem vai tamlīdzīgi, un tie bija īpaši ziedošanas upuri.
Šeit psalmists saka, ka visi upuri ir jāupurē īstajā laikā. Tas nozīmē, ka tagad to upurēšanai nebūtu nekāda nozīme, jo, kā iepriekš sacīts, Dieva prāts nav pie upuriem. Tas ir tādēļ, ka visi upuri ir veltīgi, ja sirds nav pieņemama un jau iepriekš upurēta. Ja sirds tomēr ir pieņemama un iekšēji upurēta, tad arī visi ārējie darbi top par taisnības upuriem.
Teļus psalmists izdala īpaši, jo tie bija upuri, kas nosaukti tikai tagad. Tieši tāpēc, ka tie netika upurēti tajā īstajā laikā, viņš saka: “Tad tie būs teļi”, itin kā gribēdams sacīt: tagadējā teļu upurēšana ir tikai simbols. Tie upurēs īstus teļus, proti, ārējo Ādamu, iznīcinot viņu un piesitot krustā līdz ar Kristu, kura krusts ir visu teļu altāris.