Breke, Torkels. Kaina bērni: Reliģija un varmācība no Vecās Derības līdz 11.septembrim. – R: Atēna, 2005., tulk.Inga Bērziņa.– 235 lpp.
Norvēģu reliģiju pētnieka un politologa Torkela Brekes grāmatas tēma patiešām ir nopietna – tā ir reliģiski motivēta un/vai reliģiski attaisnota vardarbība. Autors saka, ka viņa uzdevums ir “parādīt, ka reliģija var novest pie vardarbīgas rīcības, balstoties uz universālām idejām un mītiem par kosmosu un haosu, par pasaules radīšanu un tās galu” (19. lpp.).
Te varētu iebilst, ka reliģijas pie vardarbīgas rīcības nenoved, tā pietiekami bieži ir reliģijas praktizēšanas sastāvdaļa – bez tās nav iedomājama kaut vai tāda lieta kā rituāla upurēšana, kam ir būtiska vieta lielākajā daļā reliģiju.
Arī tad, ja konkrētā reliģija rituālu upurēšanu neparedz, domāšana par sodu, par upuri un arī nerituālu vardarbību ir neizbēgama, kur vien praktizētāji savu reliģiju ņem nopietni.
Paradoksāli, bet Brekes monogrāfija tomēr rada tādu kā vieglas lasāmvielas iespaidu. Tā patiešām sākas ar pasaules radīšanu, ja neskaita tās ievadā autora omulīgu patērzēšanu ar mullu Krēkaru – Norvēģijā savulaik politisko patvērumu atradušo radikāla islāma grupējuma galvu.
Breke konspektīvi pārstāsta dažādu kultūru radīšanas mītus, kuros visa esošā radīšana patiesi tiek atainota kā vardarbīgs notikums – kāda pirmatnējā milža nokaušana un ķermeņa sadalīša, dievu cīņa vai kas cits. Autoru nemulsina fakts, ka tieši Vecajā Derībā atrodamais pasaules radīšanas stāsts ir citāds – Dievs rada debesis un zemi no nekā, un vardarbības tur nav.
Protams, Bībelē vardarbības ir daudz, tā lielākoties ir uzrakstīta karu laikos, bet tas neattiecas uz radīšanu. Pasaule arī nesākas ne ar Kaina un Ābela konfliktu, ne grēku plūdiem, kā to vēlētos autors. Viņš gan mēģina izlīdzēties ar stāstu par erceņģeļa Miķeļa cīņām no Jāņa atklāsmes grāmatas, bet tā, piedodiet, atkal nav Vecā Derība.
Tikpat vaļīgi kā pret reliģiskiem tekstiem, T. Breke izturas pret to amatbrāļu rakstīto, kas dažādos laikos ir mēģinājuši skaidrot reliģiju attiecības ar vardarbību. Viņš gan piemin turpat vai visus nozīmīgākos teorētiķus – Žirāru, Burkertu, Eliadi u.c.– un katram atrod kādu vainu, bet tas atkal rada visai paviršu iespaidu.
Eliade tiek raksturots, kā “viens no ietekmīgākajiem reliģiju pētniekiem pēdējos gados”, liekot lasītājam domāt, ka Eliade joprojām ir dzīvs un aktīvs, taču lielais reliģiju pētnieks nomira 1986.gadā – labu laiku pirms pēdējiem gadiem.
Renē Žirārs vispār ir Brekem kā dadzis acī, galvenokārt tāpēc, ka ir norādījis uz kristietības unikalitāti. Jāatgādina, ka Žirārs ir uzrakstījis virkni iespaidīgu darbu (mans atstāsts šeit ir nepilnīgs un primitīvs) par upura tēmu un reliģiju zinātnes vēsturē pazīstams galvenokārt kā “grēkāža mehānisma” analizētājs, t. i. – viņš raksta par to, kā cilvēku grupas fokusē savas problēmas uz kādu nevainīgu būtni vai būtnēm, iznīcina to vai tās un tādējādi, pašuprāt, atsvabinās no tām.
Žirārs raksta, ka tā tas turpinās līdz kādam brīdim cilvēces vēsturē, kad pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās, cilvēkiem radās arī (papildus visam citam, ko nozīmē Kristus upuris) iespēja saprast to sociālo mehānismu, kas rada vardarbību, un vismaz potenciāla iespēja atteikties no tās, proti – vairs nerisināt savus konfliktus agrākajā vardarbīgajā veidā.
Breke saka, ka tā ir smieklīga Žirāra iedoma, bet nepaskaidro, kāpēc tas viņam tā šķiet.
Torkels Breke raksta arī par konkrētiem reliģiski ietekmētas vardarbības piemēriem kristietības, islāma, budisma un hinduisma vēsturē. Daļa ir cēlusies mesiānisku ideju un millenārisma dēļ. Citi ir saistāmi ar izpratni par taisnīgajiem kariem un svētajiem kariem, kādus tos redz dažādas reliģiskās tradīcijas.
Šī, man liekas, ir interesantākā un vērtīgākā grāmatas daļa. Autors atgādina, ka teoloģijā ir veltīts pietiekami daudz uzmanības, lai analizētu dažādu karu veidu raksturu, un tam ir nozīme pat mūsu it kā sekulārajos laikos, vēl jo vairāk tas jāpatur prātā, domājot par kariem, ko cēla un ceļ reliģiozas sabiedrības.
Piemēram, džihāds – musulmaņu svētais karš, ir pasludināms un vedams, sekojot visai sīki izstrādātiem principiem. Šos principus, kā arī Augustīna, Akvīnas Toma un citu kristiešu teologu viedokļus, par taisnīgiem un netaisnīgiem kariem autors apskata ļoti detalizēti.
Un, piemēram, tas, ko dara Osama bin Ladens un viņa sabiedrotie, kā izrādās, tradicionālajā islāmā nekvalificējās kā džihāds. Cik var spriest, arī tas, ko dara Džordžs Bušs, – ne, jo viņa karš nav ne svēts, ne taisnīgs, lai gan tieši tādu to mēģina pozicionēt pārējai pasaulei.
Cita grāmatas vērtība – tā parāda, ka arī budisma un hinduisma kultūrās kari tiek reliģiski attaisnoti. Torkels Berke ir tieši Dienvidaustrumu Āzijas reliģiju speciālists. Protams, profesionāļu aprindās tas vienmēr ir bijis zināms, bet ir labi, ka to var pārdomāt, kā saka, plašāks lasītāju loks, kas parasti dzīvo lielās ilūzijās par Āzijas reliģiju pacifismu.
Īpaši varētu runāt par grāmatas tulkojumu. Tas ir raits, teikumi un rindkopas plūst labā valodā, bet tulkotājai acīm redzami ir bijis maz saprašanas par tiem procesiem, par ko tulkotā grāmata runā. Trūkumus būtu varējis novērst kāds akadēmisks konsultants, taču tādu apgāds nav pieaicinājis.
Rezultātā lasīšana palaikam kļūst gluži lustīga. Investitūras strīdos iesaistītais vācu ķeizars Indriķis IV angliskots par Henriju, senskandināvu dievs Tors kļuvis par Tūru, musulmaņu garīgie līderi ajatollas mežģa mēli kā ajatollāhi, bet Luters, izrādās, mācījis nevis par divām valstībām, kā esam pieraduši teikt, bet par divām “reģimentēm”.
Šādu kļūmīšu uzskaitījumu varētu turpināt. Lasītājus, kas neprot angliski, kaitināt var tas, ka citāti tieši angļu valodā grāmatas tekstā atstāti oriģinālvalodā un to tulkojumi atrodami, tikai labi pameklējot, grāmatas beigās.
Kopumā – grāmata ir interesanta, tikai lasiet ar prātu.
Agita Misāne