„Un Darbs radīja cilvēku. ..Tikai darbs radīja viņa neapšaubāmo pārākumu pār visu pārējo dzīvo radību, apstrādājot akmeni un kaulus homo sapiens nonāca līdz idejai par attēlojumu. Un tad.. darbs radīja mākslu. ..Tikai darbs radīja interesi par apkārtējo pasauli un to homo sapiens sāka atveidot radoši.” Tāda varētu būt parafrāze par pasaules uzskatu, kas pausts 2005. gada sākumā iznākušajā Gunta Dišlera grāmatā „Kulta māksla Vecajā derībā” (Rīga: Jumava, 261. lpp.).
Tā ir viņa pētījuma par Veco derību otrā daļa. Beidzot arī Latvijā kāds teologs ir kaut ko uzrakstījis par mākslu. Tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums tiem, kas par to interesējas un nodarbojas ar teoloģijas un mākslas problēmām. Gandrīz viss, kas grāmatā atrodams, latviski ir lasāms pirmo reizi – tātad pieejama mums ir viena autora subjektīva versija par šo sarežģīto tēmu. Tāpēc tai ir jāpievērš īpaša uzmanība.
Grāmata ir ērti lasāma, viegli uztverama, un tās īpašā vērtība ir daudzie gan autora paša fotografētie, gan arī citi attēli. Kopumā tēmas pieteikums un materiāla atlases principi pauž milzīgu uzdrīkstēšanos, kas nes līdzi nopietnu atbildību. Uzmanīga attieksme un atbildība nepieciešama ne tikai tāda izdevuma autoram, bet arī lasītājam.
Ievads arvien ir ļoti svarīgs
Arī šoreiz autors pasaka daudz būtiska tieši ievadā. Daudzas idejas izklausās visai oriģinālas. Piemēram, tas, ka bez attēla palīdzības nav iespējams izprast Bībeles prātniecību, un tas, kas mākslas vēsturnieka ausīm tiešām skan patīkami, ka – attēls un vārds viens otru papildina (7. lpp.).
Vienīgi, gribētos, lai frāze būtu uzrakstīta otrādi, jo līdz šim likās, ka iesākumā bija Vārds un ritmisks, mērķtiecīgs brīdis, kas to materializēja, nevis dažāda ilguma, nenosakāma ātruma process, bet, kas to gan varētu zināt… Vismaz daudzo zinātnieku pētījumi, kas tiek citēti šajā grāmatā, nesniedz atbildi, un nekļūst arī skaidrs, kāda ir paša autora attieksme pret tēliem (jeb kā tie lielākoties tiek saukti – attēliem).
Nobeigumā tiek teikts, ka „Latvijā protestantu vidē konfliktē atšķirīgi viedokļi par mākslas vietu baznīcā”, jo G. Dišlers ir kaut kur noklausījies, ka attēli vedinot uz „elkdievību” (241. lpp.). Arī pēc šīs rindkopas nobeigumā diemžēl nekļūst skaidra autora pozīcija. Problēma, kas tiek skarta, ir pārāk nopietna, lai tiktu pasniegta baumu līmenī, un varbūt šī grāmata varētu būt labs izaicinājums pateikt kaut ko arī citiem skaļi, ne tikai paklusām baumojot.
Katrā ziņā arī Guntis Dišlers nav gluži pārliecināts par to, kurā pusē īsti vajadzētu atrasties – par attēliem, pret tēliem, vai vēl kādā trešajā. Skaidrs ir tikai viens – viņš gribētu atrasties senākajā vietā zemes virsū, un tā, viņaprāt, ir 400 000 gadus veca zeme, kuru krietni vēlāk Tas Kungs apsolījis izredzētajai tautai.
Žēl, ka šo zemi bija apsēdušas daudzas pagānu ciltis, kas pielūdza savus dīvainos elku dievus, un tā īsti negribēja Israēla izredzētību un viņu sludināto „nacionālo Dievu Jahvi”, kā to nosauc grāmatas autors, atzīt.
Izredzētās tautas attiecības ar citām tautām (pagāniem) nav skatītas reliģiskā kontekstā, taisni otrādi, vairākās vietās tiek minēts, ka arheoloģiskais materiāls iedragā priekšstatu par Israēlu kā konsekventas ticības un stingras bauslības sludinātāju un ievērotāju (38.–39. lpp.).
Protams, pret pagānu cilšu mītiskajām paražām bija jācīnās ne tikai Vecās derības praviešiem (grāmatā gan praviešu nostāja ir palikusi tādā pabērnu lomā un speciāli tiek pieminēta tikai nedaudz no 240. līdz 252. lpp.), cīņa turpinās arī mūsdienās un šķiet, ka nekad nebeigsies… Arī tāpēc grāmata, kas nonākusi līdz lasītājam, ir īpaši aktuāla un par tās pausto nostāju ir jārunā. Pirmajā vietā tajā ir nevis Vecās derības „māksla”, bet gan tā, pret kuru Vecās derības laikā Israēls cīnījās.
Tā aktualizējot pagānisko pasaules uzskatu, būtu ļoti vērtīgi to identificēt ar baltu pagāniskajiem rituāliem, atklājot seno cilšu uzskatu vienotību un saprotamāk skaidrojot šo priekšstatu ilglaicīgo stabilitāti (varētu, piemēram, palasīt profesora E. H. Gombriha „Mākslas vēsturi”, kur veiksmīgi skaidrota šo priekšstatu būtība, kas, vienkāršā piemērā pateikta, izrādās tik dzīva vēl mūsdienās – 40. lpp.) un to, ka elkdievības apkarošana, kurai Bībelē ir veltīta liela uzmanība, ir aktuāla vēl arvien. Arī šī grāmata to pierāda.
Grāmatas autors lielu uzmanību velta auglības kulta tradīcijām (īpaši „baāliem un aštartēm”). Rūpīgi tiek apcerēta Lielās mātes arhetipa nozīme. To aprakstot, G. Dišlers daudz citē analītiskās psiholoģijas pārstāvjus Karlu Gustavu Jungu, īpaši Ērihu Neimanu (viņa eseja „Leonardo da Vinci und der Mutterarchetyp”, kontekstā ar Dena Brauna bestselleru „Da Vinči kods”, ir radījusi jaunu sabiedrības interesi).
Tiek izmantotas arī indoeiropiešu senvēstures pētnieces Marijas Gimbutas atziņas, tomēr nez kāpēc ne ar vārdu nepieminot Baltijas jūrai tuvākajās teritorijās esošos priekšstatus par šo arhetipu, kas Latvijas lasītājiem varētu pavērt jaunus kontekstus. Nodaļa, kas veltīta šim jautājumam (Arhetips, tēls un apziņa. 48.–79. lpp.) rada arī vislielākos iebildumus autora ārkārtīgi brīvajā hronoloģiskajā ceļošanā, kas raksturīga arī kopumā visai grāmatai.
Karls Gustavs Jungs (1875-1961)
Nākamā visai oriģinālā, jau ievadā formulētā doma skar pašu galveno, proti – grāmatas nosaukumu, jo tas faktiski ir pirmais, ko izlasām. Tas bieži nosaka arī grāmatas vietu bibliogrāfiskajā rādītājā – un šī noteikti ieguls plauktos ar satura kodu 7… – tātad, par mākslu.
Bet autors uzsver, ka abi grāmatas virsrakstā iekļautie termini „māksla” un „kults” tiek lietoti tikai nosacīti (8. lpp.). Un vēl trakāk – tas nav netīšām, bet tīšām, jo tur pat blakus skaidri ir rakstīts, kas īstenībā „kulta mākslai vajadzētu skatītājā modināt reliģiskas jūtas un pārdzīvojumus”.
Bet grāmatas saturs, diemžēl par to runā visai maz, un par reliģiskām jūtām vispār nemaz. Grāmatas lielākā daļa ir par kulta tēliem rituālos, kuru uzdevums bija atvieglot dzīvi – cilvēks ticēja, ka, veicot rituālu, būs vieglāk sagādāt pārtiku, nodrošināt dzimtas turpinājumu un uzvarēt ienaidnieku. Nekādu īpašu pārdzīvojumu, kas būtu ārpus šīm praktiskajām vajadzībām.
Tāpēc žēl, ka oriģinālajai un ārkārtīgi sarežģītajai tēmai veltītajai pirmajai grāmatai latviešu valodā nav bijis iespējams atrast saturam atbilstošu nosaukumu. (Piemēram, turpinot unikālo Visvalža Klīves grāmatu sēriju, šo varētu nosaukt „Rituālu ceļos” vai „neceļos”.) Grāmatas uzbūve un nospraustie mērķi gan mulsina (ar savu ārkārtīgo plašumu un pretenciozitāti), gan ieinteresē (īpaši nodaļas „Templis” un „Altāris”).
Kopumā teksts ir kompilatīvs, autors ar lielu pārliecību mēģina aptvert ļoti plašu tēmu loku – izvairās atklāti demonstrēt savu viedokli, kaut gan faktu un prominento autoru atziņu atlasē tas, protams, ir nojaušams. Autors ir izmantojis krietnu skaitu ievērojamu pasaules zinātnieku – vēsturnieku, arheologu, antropologu, valodnieku un pat psihologu pētījumus, bet kā mērķi izvirzījis sintezēt šo zinātņu atziņas (41. lpp.).
Atliek tikai nožēlot, ka grāmata nav papildināta ar personu un vietvārdu rādītāju, kas ievērojami atvieglotu tās lietošanu. Visai dīvaini ir arī tas, ka daudzas grāmatas, kuras tiek izmantotas un citētas, nav minētas literatūras sarakstā. Tas mulsina un liek domāt, ka tā ir kāda jauna metode, kura šāda rakstura izdevumam tomēr šķiet nepiemērota. Līdz ar to daudzi avoti, uz kuriem savas atziņas balsta autors, nav pārskatāmi, tie ir grūti kopumā analizējami.
Ne mazākas, bet daudz nopietnākas problēmas var radīt daudzo svešvārdu lietojums – no kuriem krietnu daļu būtu iespējams pateikt arī latviski, bet citviet to izmantošana vispār neattaisnojas. Īpaši tādēļ, ka terminu skaidrojumos reizēm būtu svarīgi izlasīt tieši autora interpretāciju. Savukārt gadu skaitļu rakstības un Svēto Rakstu citātu atsauču apzīmējumu nekonsekvence gan liek domāt, ka redakcijas darbs ir bijis visai virspusējs.
Tomēr tēmai, kura lielākajai daļai potenciālo lasītāju Latvijā vispār ir samērā sveša, visi šie it kā sīkumi būtu ļoti svarīgi – īpaši, ja tā ir domāta kā mācību grāmata, jo tad rūpīgam zinātniskajam aparātam un bibliogrāfijas analīzei būtu ļoti liela, patstāvīga, metodoloģiska vērtība.
Kults
Vārds kults tiek skaidrots kā „apkalpošana” kam ir ciešs sakars ar vārdu „kultūra” (zemsvītras piezīme 159. lpp.), bet šeit gan jāpiebilst, ka latviešu valodā ir samērā liela atšķirība starp vārdiem „kalpošana” un „apkalpošana”. Vārda „kultūra” skaidrojumā, kaut arī definīciju skaits pārsniedz 500, tomēr dominējošā ideja ir kopšana, uzturēšana, sargāšana. Tas tiešām labi saskan ar to, ko Dievs lika cilvēkam darīt – kopt sakrālās telpas tīrību.
Grāmatas idejas sakarā būtu skaidrāk jānodala šo vārdu jēdzieniskā atšķirība, skaidri norādot uz kulta un ticības kopsakarībām. Aprakstītajā vēstures periodā, jebkura kultiska darinājuma (arī darbības, kas bieži bija vērsta uz dažādiem dabas objektiem un parādībām) primārā ideja bija ticības stiprināšana ar rituālu palīdzību un vēlāk (seno civilizāciju laikmetā) arī ticības spēka pierādīšana un apliecinājums.
Interesanti, piemēram, būtu zināt, kas īsti ir attēlots nelielajā zīmējumā, kurā redzama proskinēze (G. Dišlers, 43. lpp.), kas citā avotā ir nosaukta par „Krokodila pielūgšanu” un acīmredzot atveido kāda vietēja kulta rituālu (A. Mūrnieks. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē. – Rīga: RaKa, 1998. – 108. lpp.). Vai tas gadījumā nav labs piemērs tam, cik nosacītas ir mūsu zināšanas un cik aprobežota mūsu gudrība.
Mūsdienās mēs varētu tikai sapņot par tādu garīgu paļāvību un skaidru uzdevuma apziņu, kāda bija senajām tautām. Varbūt derīgi būtu pēc Tēvreizes divreiz dienā skaitīt vēl kādu nelielu teikumu – „es darīšu tikai to, ko Dievs man liks, pieņemšu tikai to, kas vairos manu ticību, bet visu pārējo nelaidīšu sev klāt, jo tas man neder”.
Tēls („māksla”)
Laikmetā, kad rakstības nebija, tēls pildīja tās funkcijas. Tēls bija kā rakstu zīme, kas vēlāk kļuva par simbolu gluži pašsaprotamā veidā. Vecās derības laikā tam bija visai attāls sakars ar to, ko mākslas vēsturē saucam attēlu.
Grāmatā aprakstītās „mākslas” galvenais uzdevums bija maģiskais lietderīgums. Lietderīgums, kas vispirms dominēja primitīvo cilšu tēlos, bet vēlāk arī Vecās derības tēlos. Tikai šo faktu paturot prātā, var saprast stingros, kanoniskos Dieva noteiktos principus, kas bija jāievēro katram, kas ķērās pie t.s. sarkanā māla pikas.
Tikai šajā – lietderīguma – kontekstā ir saprotams tas, kas tika radīts Vecās Derības pasaulē – labākais senajā Palestīnā, bet šā lietderīguma funkcijas izpratnei svarīgākais – senajā Ēģiptē. Šo tēlu funkciju izceļot, kļūst skaidrāka primitīvo tautu tēlu radīšanas jēga un mērķis.
Tas ir visai tāls no K. G. Junga deklarētās izpratnes par mākslas darbu kā zemapziņas attēla materializāciju vai arī no idejas par „dieva attēlošanu”. Šie vispār nav attēli, tajos nav nekā no zinātniskas vai radošas pasaules apguves, to simbolika un īstā jēga nav pieejama neiesvētītajiem. Ja tie arī izskatās gluži reāli, tad tikai nepieciešamības dēļ – atpazīstamība nodrošināja kultiskā priekšstata realizēšanos.
Piemēram, par dvēseles atgriešanos miesā pēc pēcnāves tiesas senajā Ēģiptē. Vai skarabeja simbola reālo darbību, kas pildīja senās Ēģiptes dieva Hora sakrālo funkciju. Un tas, ka Jūdejas ķēniņam Hiskijam bija zīmoggredzens ar šo simbolu, nebūt vēl nenozīmē, ka viņš „labi saprata Jahves kulta koncentrācijas nozīmi” (24. lpp.).
Šajā kontekstā šķiet, ka senās Ēģiptes tūkstošgadīgo kultu, rituālu un tēlu ietekmei grāmatā ir atvēlēta pārāk maza vieta. Tās ietekme bija ārkārtīgi stabila, nozīmīga un dominējoša, ko pierāda Jāzepa darbība Ēgiptē (kas aprakstītajā periodā zuda uz pavisam neilgu laiku – monoteisma jeb t.s. Amarnas periodā, kas nav simptomātisks, bet ļoti svarīgs apliecinājums Dieva stingrajam plānam – tas ir Mozus dzīves laiks).
Tas, kas notika senajā Ēģiptē, tas, kas tur tika atklāts un radīts gandrīz divu tūkstošu gadu laikā, ļoti spēcīgi ietekmēja visu Vidusjūras reģionu – arvien, tie bija iepriekš izstrādātu noteikumu, pieņēmumu un kanonu simboli. Un to patiesa izpratne mūsdienu cilvēkam nav pieejama.
Šeit derīgi palasīt kaut ko no daudz citētā K.G. Junga: „Kopš zvaigznes nokritušas no debesīm un mūsu augstākie simboli nobālējuši, slepenā dzīve valda bezapziņā. Tāpēc mums patlaban ir psiholoģija (kas daudziem aizstājusi reliģiju – A.A.), un tāpēc mēs runājam par bezapziņu.
Tas viss bijis un īstenībā arī ir nevajadzīgs tajā laikā un kultūras formā, kurai ir simboli. Jo tie ir gars no augšas, un tad arī gars ir augšā. Tāpēc šādiem cilvēkiem vēlēšanās pārdzīvot un izpētīt bezapziņu būtu muļķīgs un bezjēdzīgs pasākums, jo tajā nav nekā cita kā vien klusa un netraucēta dabas darbošanās.” (K.G. Jungs. Dvēseles pasaule. – Rīga: Spektrs, 1994. – 211. lpp.)
Austra Avotiņa,
mākslas vēsturniece