Bels Alberts. Vientulība masu sarīkojumos. – R: Jumava, 2005. – 140 lpp.
Varbūt jums kādreiz ir gadījies kādā saviesīgā pasākumā justies garlaikoti? Tā, ka visi par kaut ko tērgā, čivina, vidžina, varbūt pat viens otrā tā īsti neklausās, tomēr visiem ir jautri un omulīgi, tikai tu tajā visā jūties mazliet nelāgi un neiederīgi.
Ja tā, tad sapratīsit Alberta Bela apjoma ziņā kompaktā romāna nosaukumā vēstīto: vientulība masu sarīkojumos. Formas, tas ir, lakonisma dēļ man tas pat nedaudz atgādina tos pāris vārdus, kurus garlaikotais vai citādi nomāktais ciemiņš ar samocītu smaidu saka viesību saimniekam: „Man jāiet.” Vai: „Man diemžēl jātaisās.”
Un tad seko ķeršana pie piedurknes, gaušanās, ka kur tad nu skriesi un vai tiešām tik ātri, un kā tad kūka, un brēcieni uz virtuves pusi, lai ātri liekot kafiju. Tomēr tas nelīdz. Kā saka, gājēju un mirēju nenoturēsi.
Arī Alberta Bela aprakstīto Aleksi Mūrlauku pat nez cik lepnās trīsdienu svinībās grāmatas sākumā vairs nespēj noturēt nekas. Pārāk daudz visa. „Mazliet konjaka, nedaudz grapas, drusciņ viskija, lāsīti degvīna, malciņu liķiera, kādu kausiņu alus, pāris pilienu sidra, mēriņu portvīna, šļuciņu absinta. Ak Dievs, mana nabaga galva!”
Ko gan tu zūdies, varētu teikt – vai tad nezini, ka tā tās lietas nedrīkst darīt? Jā, vai gan mēs nezinām? Bet vai darām? Vai ievērojam visus tos dzīves un dzīves mākslas zelta griezumus, līniju skaidrību, formu tīrību? Tas tāds retorisks jautājums – atbildi uz to es negaidu.
Jo acis šaudās un prāts tām līdzi: Anniņa, Mildiņa, Dacīte, Jānītis, Žanītis, Maigonītis, skola, augstskola, darbs, nauda, paaugstinājums, lielāka nauda, jaunā, smukā kolēģe, jaunā, smukā mašīna, vēl jaunāka mašīna, māja, siltumnīca, jauna māja. „Ak Dievs, mana nabaga galva!”
Bet mīļā dzīve pati ar lielu tuteni nogriež savu zelta griezumu pāri visam. Alberts Bels to savā vēstījumā izceļ ar lielajiem burtiem un viscaur grāmatā atkārto vairākas reizes: „DIEVS, MĀTE, TĒVS, SIEVA, BĒRNI, MAZBĒRNI, NĀVE, DIEVS.”
Tā teikt, prāta skaidrībai – lai galva nesāp. Un lai vēders zina savu vietu. Uz to it kā vedina romāns. Un ne jau šis vienīgais, vienkārši šajā gadījumā, ja tā var teikt, ir patīkami, ka tas ir latviešu autors un aprakstītas tiek pavisam pazīstamas reālijas – pašu biezie un pašu bomži, pašmāju izdarības un pašu ikdienas atpazīstamie teksti.
Citādi šis Vanity Fair, šis Nīcības tirgus varētu būt uzslējis savus paviljonus kaut jel kurā pasaules malā. Lūk, arī iespēja palepoties: neesam sliktāki par lielajām pasaules tautām – mūsu eksistences izmisums un tukšība nebūt nav mazāks tikai tāpēc vien, ka mūsu ir maz.
Nē, kailā dzīves fakta skarbums neatkarīgi no ģeogrāfiskā platuma grādiem un sociālā statusa grabuļiem ir tikpat pamatīgs, un lai tam pieskartos, ar 140 lappusēm nudien pietiek atliku likām.
„Vientulība masu sarīkojumos” ir ļoti laikmetīgs darbs, jo, kā tas mūsdienās ir aktuāli dažādās mākslās, tas vērš uzmanību uz cilvēku attiecībām, uz kaut kādām elementārām, bet absolūti nepieciešamām attieksmēm, kas, tici vai netici, tomēr izriet no tā paša kailā dzīves fakta.
Un es labprāt palieku neziņā, ko autors saprot, piemēram, ar vārdu „Dievs”. Man patīk būt humānā ekumenismā ar Albertu Belu, ļaujoties ticībai (lai kas tā konkrētajā gadījumā arī būtu), kas vieno un kaut mazliet atvaira vientulību masu pasākumos, darot tos paciešamus.
Proti, nekur jau mēs nespruksim, un būs jau tie pasākumi jāapmeklē, bet no otras puses – arī nekāds ņirbums cilvēku nepasargās no vientulības jeb no neizbēgami individuālas atbildības dzīves mirkļa priekšā. „DIEVS, MĀTE, TĒVS, SIEVA, BĒRNI, MAZBĒRNI, NĀVE, DIEVS. Tādi ir galvenie posmi. Kur atrodaties jūs?” Pārējās it kā alternatīvas maldina maņas un rada pūļa efektu.
„Medījums, briežgaļas karpačo, Argentīnas vēršgaļas steiks, teļa gaļas šnicele, liellopu strogonovs, ņammīgi uzkožamie, ēdmaņas, našķi, kostes. ..Svaiga un kūpināta laša šķēlītes, gabaliņos sagriezti cepti nēģi, pildītas stores, kanapē maizītes ar sarkanajiem un melnajiem ikriem, sviestmaizītes ar teļa gaļu, ķilavu maizītes, tomātu maizītes, pikantās tatārmaizītes, miniknakiņi un lielas tīģergarneles līdzās gaišdzeltenas mērces bļodām.”
O! Kāda izmeklēta un saistoša kompānija, cik aizraujošs sižets! Žēl, bet šie, pēc Bela domām, laikam tomēr nav „galvenie posmi”, pēc kuriem noteikt savu atrašanās vietu dzīvē. Tās mazliet ironiskā smalkā kontūra, kas iezīmē cilvēka dzīves mirkli, manuprāt, labi iezīmējas romāna pēdējos vārdos:
„Dieviņ, augstu debesīs!
Tava valstība kā nenāk, tā nenāk.
Tomēr badā neesam, paldies par to.
Parādus nespējam piedzīt, jo parādniekam ir atombumba, tāpēc lai notiek Tavs prāts.
Atpestī mūs no bailēm, dusmām un naida.
Ved mūs gaismā un mīlestībā.
Tev pieder spēks un gods, tomēr, ja vajadzīga palīdzība, dod kādu zīmi, būšu klāt!”
Vientulību zinātāja vīra sirsnīgi vārdi. Mēs sēžam uz šā mirkļa malas un šūpojam kājas.
Āmen.
Didzis Meļķis