Varas paudēja un cietēja tēli
Pastāv liela plaisa starp vienpatnību (individuālismu) un vientulību, starp pašpietiekamību un vienatnību kā iekšēju grūtsirdību. Atšķirība te ir tāda pati, kā starp pašapzinīgo un neapturamo indivīdu – moderno laiku cilvēku, kas apreibinās no savas varas, un salauzto, pārbaudījumu plosīto cietēju kristietībā.
Pirmais ir cilvēks – ledlauzis, viņa pašizprattne ir līdzīgi Titanic pašizprantei, ko ļoti labi raksturo Plūdoņa dzejas rinda “Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā”. Viņš viens pats savā spēkā izcīna vienu uzvaru pēc otras, pats rausdamies aizvien augstāk pa evolūcijas kāpnēm. Veiksminieks, uzvarētājs – topošais Nīčes pārcilvēks.
Otru vislabāk raksturo Jesaja: “Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām”. (Jes 53: 2b-3)
Mūsu rietumu kultūrā ir pārstāvēti gan viens, gan otrs – tie ir divi pašizpratnes tipi. Abi cīnās savā starpā un no tā ceļas rietumu kultūrai raksturīgais iekšējais konflikts, spriedze. Cīņa ir pieteikta pasaules mērogā jau kopš Platona un Aristoteļa laikiem, kad šie gudrie vīri norādīja uz atšķirību starp vispārējo un atsevišķo.
Šī problēma skar arī individuālās dzīves attiecības vispārīgām vērtībām un tika plaši diskutēta sholastikā starp Tomu no Akvīnas un Vilhelmu no Okamas. Citiem vārdiem – visu filozofisko pasauli pārņēma reālistu un nominālistu uzskatu kauja (starp citu – okamistu tradīcijā savu izglītību guva arī Luters).
Tomēr, neņemot vērā globālo mērogu, šī kauja katram indivīdam ir jāizcīna pašam – savas sirdsapziņas arēnā. Tā ir būtiska rietumu kultūras iezīme. Faktiski, tas ir likteņa duālisms: nemitīgs kultūras konflikts, kas paralēli tiek pārdzīvots kā eksistenciāla spriedze mūsu dvēselēs.
Varas vīruss pasaulē un draudzē
Reti kur starp mūsu cilvēkiem mēs satapsim kādu “tīro tipu” – kas būtu tikai un vienīgi “ledlauzis” vai tikai un vienīgi trauslais un nomocītais vientulis, kura “dzīves gaitu laikabiedri neizprot” (sal. Jes. turpat, 8.p.). Pašapzinīgais veiksminieks savā iekšējā dzīvē jutīs dvēselisku tuvību ar vientulīgo cietēju – kristieša tipu, bet tas savukārt būs daudzkārt kārdināts apliecināt spēku, sludināt, veiksmes, panākumu un labklājības “evaņģēliju”, izrādīt savu garīgo varu un spēku pasaules priekšā.
Varētu jau teikt: ne velti! Jo tas pats pravietis tālāk taču raksta, ka “no dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam”. Šajā vietā kristietis sliecas ietulkot prasību pēc izaugsmes un tūlītēju “simtkārtīgu augļu” rādītājiem – pārpildītas baznīcas, politiskas karjeras!
Tādēļ ka ticīgais jeb taisnais allaž pūlēsies ievazāt teoloģijā savas varas ambīcijas. Taču tas ir taisnums sevis, nevis Kristus dēļ, un tādējādi pārprastais “taisnums” – būtībā paštaisnums, ko skar Dieva lāsts. Kurp tas noved baznīcu, vislabāk var saprast nedaudz iedziļinoties, kāpēc bija vajadzīga reformācija.
Šīs varas tieksmes nav pametušas cilvēku arī pēc reformācijas, un neba arī atrašanās “pareizajā denominācijā” (teiksim, luterismā) garantē aizsardzību pret šo saslimšanu – “varas vīrusu”, jo šī nav kāda kārtējā gripiņa vien, bet gan konflikts, ar ko hroniski sirgst visa rietuma kultūra. Šis konflikts ir tā iekšēja pretruna. Mēs esam šīs kultūras produkti, un nevaram būt pilnīgi brīvi no tās hroniskajām kaitēm.
Lielo pretrunu cīņa tātad izrādās reizē arī cilvēka eksistenciālā jeb individuālā cīņa. Pāvils teiktu: sacīkste, labā cīņa, ticības cīņa. Dāņu kristīgais domātājs Sorens Kirkegors (Søren Kierkegaard) savā daiļradē ir aprakstījis šo pretrunu kā vientulību un ciešanas, kādā atrodas rietumu kristīgais cilvēks.
Viņam sava dzīve ir jāpavada “ledlaužu kultūras” pasaulē kā svešniecībā, kā izmisumā. “Es jums saku, es drīzāk gribētu būt cūkgans, ko saprot viņa cūkas nekā cilvēku pārprasts vai neizprasts dzejnieks” – tā savu nozīmīgāko darbu Vai nu – vai nu iesākot, raksta kristīgās vientulības dziesminieks Kirkegors.
Vientulība – luterisma vērtīgā savdabība
Vientulība tātad ir kas cits nekā individuālisms. Kristīgā pasaules uzskata cilvēks nav vienpatnis, kas pats pēc savas iniciatīvas būtu nošķīries no citiem. Taisni otrādi – viņš ļoti ilgojas būt kopā ar citiem. Dzīvot nevis sava “es” izolētībā, bet atvērtā “mēs” apvārsnī – savdabīgā mēsībā, jo viņš redz sadraudzības (mēsības) iespēju un apveidus kā Dieva dotus. Tomēr pa lielākai daļai kristīgais cilvēks ir vientulis – tā ir viņa nolemtība rietumu kultūrā, kuru pārvalda individuālisma ideāls.
Vientulība ir viņa krusts. Bet “krusts nav nepatikšanas un grūts liktenis, bet gan – ciešanas, kas mūsos pieaug tikai dēļ mūsu saistības ar Jēzu Kristu. Krusts nav nejaušas, bet neizbēgamas ciešanas… Atstumtība, un, stingri ņemot – atstumtība Kristus dēļ, nevis kādas savas dīvainības vai atšķirīgas pārliecības dēļ (D.Bonhoefer Nachfolge: 41).
Kristīgais cilvēks gan lolo sevī cerību – un tā jau pati par sevi ir svētākā, patiesā ticībā balstītā cerība – , ka viņa vientulība beigsies, ienākot draudzē starp citiem tādiem pašiem, kāds ir viņš. Bet tomēr visbiežāk tā paliek tikai cerība šīs pašas nolemtības dēļ – pārdzīvot iekšēji arī sevī to konfliktu, kas raksturo viņa kultūru.
“Ir gadījumi, kas izraisa bezgalīgas skumjas manī, redzot cilvēku pilnīgi vienu stāvam šajā pasaulē. Tā nesen es redzēju kādu nabadzīgu meiteni pavisam vienu ejam uz baznīcu – tās bija viņas iesvētības” – tādā smeldzīgā poētiskā izteiksmē Kirkegors parāda šo visnotaļ dziļo kristīgās eksistences sakarību. Protams, te daudzi iebildīs, ka aktīva dzīve draudzē ir pārtraukusi viņu vientulību, un piemēru galu galā taču netrūkst.
Varbūt tā ir arī specifiski luterisko draudžu problēma, kāda mūsu mācības par draudzi (eklezioloģijas) īpatnība vai arī savdabīgi luteriskā eksistences uztvere, un citur (citās denominācijās) tādas problēmas nav. Pilnīgi iespējams, bet tieši šīs savdabības dēļ ir vērts būt luterismā! Ar šo dziļo vientulību kā krustu atsedzas kāda patiesa eksistenciāla sakarība – patiesība par cilvēka dzīvi pasaulē un par patiesu kristīgu garīgumu.
Gribētos teikt, vientulība ir dziļi bībeliska izpratne par cilvēku: bez tādas bieži vien izmisīgas un vientulībā pavadītas labās cīņas ir grūti runāt par īstu kristietību. To sevī piedzīvo ikviens, kas visā nopietnībā praktizē savu ticības apliecību (tiklab arhibīskaps, kā “lajs”). Bet “labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem” – teikts Lutera vismīļākajā 118. psalmā.
Dvēseles kaislības – pazaudētā Ēdene
Daži saka, ka dāņu filozofs un dzejnieks Kirkegors esot bijis galīgi sapinies savā mācībā. Tas ir aplami, jo viņš pretendēja nevis uz teoloģisku dogmatiku, bet gan uz kristīgi eksistenciālu dzīves aprakstu – savas labās cīņas attēlojumu. Viņš arī nav atbildīgs par dažu vēlāko teologu godkārīgajiem mēģinājumiem no viņa rakstiem izveidot teoloģisku doktrīnu.
Kā tas var būt, ka dzīve ieslīgst apnicībā un sabirzt jaunības cildenie mērķi, kā tas var būt, jo pēc dievišķā nodoma dzīvi vajadzētu pildīt jēgas apziņai un uzdevuma motivācijai, bet drīz vien, paejot jaunības jūsmām, tā sāk likties bezjēdzīga un trula? Tāds raksturojums ir cilvēka darbības sekas, jo viņš pēc savas dabas sagrauj un noārda ne tikai šo dievišķo plānu dzīvē, bet arī pats sevi, patiesībā nemaz neticot, ka ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības.
Kirkegora rokraksts
“Vislabprātāk,” saka Kirkegors, “es runājos ar bērniem, jo, tiem lieliem kļūstot, var cerēt, ka tie būs saprātīgi radījumi, bet, kad viņi ir pieauguši – ak, Kungs…” Cilvēks jau agri savā dzīvē pamanās apdzēst sevī patiesu vēlmi piepildīt savu dzīvi ar kaut ko saistošu un patiesu, un izskaidro to tā, it kā tai nebūtu nekādas jēgas. Turklāt šo stagnāciju cilvēks iemācās pamatot pat ar savas kristietības palīdzību.
Patiesībā tā ir pagāniska attieksme gan pret dzīvi, gan pret savu personību, jo atstāj ārpus kristības lielus savas iekšējās dzīves novadus. It kā kristība skartu tikai dažus prāta aspektus, dažus uzskatus un spriedumus, bet ne visu cilvēcisko būtni, tātad arī jūtas un kaislības. Patiesībā kristība kā atdzimšana un Ēdenes stāvokļa garīga atjaunotne cilvēkā var skart un arī skar visas dvēseles intences jeb ieceres, nolūkus.
Viss cilvēks, ne tikai viņa gars, iegūst jauno jeb atjaunoto identitāti. Aplami ir mēģināt izstumt ārā no kristības kaislības un jūtu dzīvi. Viena no Kirkegora svarīgajām tēmām ir cilvēka pilnvērtīga iekšējas pasaules dzīvošana. Turklāt pilnvērtīga jūtu dzīve nav nodošanās zemiskām dziņām (tieši tas ir pagāniskais risinājums, ko paslepus piekopj tikai savu prātu kristījušie un tādējādi diskreditē kaislības par kaut ko netīru).
Kirkegors runā par tīru dvēselisku kaislību vai jutekliskumu kā par kaislīgu tieksmi dzīvot atbilstoši savas esības patiesībai, kaislīgi vaicājot pēc sevī liktās dievlīdzības, vaicājot par savu izcelsmi, piederību, jēgu un patiesību. Arī pilnvērtīgas erotiskās attiecības starp sievieti un vīrieti, kaut arī nošķirtas no garīgajām, nav izslēdzamas no savu Ēdeni atgūstošā cilvēka dzīves.
Daudzi sūdzas, ka mūsu laikmets ir pilns ļaunuma, bet Kirkegors iesaka sūdzēties par tā trulumu un seklumu. Savu patieso identitāti aizmirsušajiem cilvēkiem pietrūkst patiesas kaislības: viņu spriedumi kļūst aizvien aprobežotāki un seklāki, turpretī viņu sirds domas iestrēgst, tiek zaudēta to patiesā dvēseliskā intence – šis saviļņojums pretim savam Radītājam kā īstajai brīvībai.
Šajā sastrēgumā dvēseles aizgrābtība pārvēršas par primitīvām kaislībām. Tāda ir cilvēka daba: viņš konvertē dvēseles saviļņojumus (cieto valūtu) par grēcīgām tieksmēm (bezvērtīgām krīzes laika obligācijām). Tā zūd izpratne par to, ko patiesībā nozīmē grēks.
Kirkegors ir vientuļš šāda ačgārnas dzīves scenārija priekšā. Vientuļš arī ar savu redzējumu, jo panākt kādas izmaiņas šķiet bezcerīgi. Tomēr novērsties no tāda stāvokļa reālajā sabiedrības dzīvē nav risinājums, bet kārdinājums, ar ko kristīgam cilvēkam nemitīgi ir jācīnās.
“Kad es no rīta uzceļos, es taisnā ceļā dodos atpakaļ uz gultu. Vislabāk es jūtos vakarā, kad izslēdzu gaismu un pārvelku pār savu galvu dūnu segu. Tad es pieceļos gultā sēdus un aplūkoju savu istabu neaprakstāmā labsajūtā: nu tad ar labu nakti – un palienu zem dūnu segas!” – Nakts klusība ir dzejnieka labākā draudzene. Kāpēc? Kirkegors atbild – “tāpēc, ka viņa klusē”.
Grūtsirdība kā gara izmisums un eksistenciālā izvēle
Pat tāds cilvēks, kura dzīve rit klusi un mierīgi, vienmēr saglabā sevī kādu grūtsirdību. Tam ir ļoti dziļš iemesls, proti, iedzimtais grēks, kas dara cilvēkus nepieejamus pašiem sev.
Izmisums ir ļoti izplatīts godīgu intelektuāļu vidū. Kirkegors teiktu, to vidū, kas vīlušies baudkārē un estētiskajos dzīves modeļos un nonākuši dabiskā cilvēka jeb savas estētiskās dzīves izskaņā.
Kad dabiskās (iekšēji pagāniskās) dzīves resursi iztērēti un vienreiz pienāk tas brīdis, ka ir jātop tādam, kādam cilvēkam ir jābūt. Atgrieztam Dieva tēlā un līdzībā. Ja mākslinieks pazaudē kādu seju, ko viņš gribējis portretēt, tad viņš iekrīt izmisumā, jo māksla viņam nozīmē visu. Kad šī seja viņam atgriežas, tas dzīvo līksmodams.
Kirkegors sauc: vai nu, vai nu! Līdzko cilvēks pārstāj liekuļot un atdarināt visu to pliekanību un tukšumu, ko tikai pārpratuma dēļ dēvē par dzīvi, līdzko viņš atskārst, kas patiešām ir dzīve, viņam jāizvēlas: vai nu, vai nu!
Dzejnieks iesaka izvēlēties pašam sevi. Indivīds īstenībā nevar izvēlēties, teiksim, Dievu, tāpēc ka tikai Dievs ir tas, kas izvēlas. Tas, ko viņš savā dzīvē var un uz ko viņš ir aicināts – ir izvēlēties pašam sevi. Dievs Radītājs nav aicinājis izvēlēties – nākt vai nenākt šai pasaulē.
Tā ir Dieva izvēle, kamēr cilvēka izvēli visizteiksmīgākā veidā pauda vecās čūskas provocētā traģēdija Ēdenes dārzā, kuras sekas cilvēkam ir – sevis pazaudēšana. Dzimstot katram nākamajam cilvēkam, mantojumā līdzi nāk šī sevis pazaudētība.
Kirkegors to reģistrē jau atspoguļotajos dzīves tukšuma un veltīguma aprakstos. Lūk, kur ir patiesie izmisuma un bezcerības cēloņi! Cilvēks spēj reģistrēt to, ka dzīvo aplami, tādēļ ka viņam vienīgajam ir dots saprāts – refleksīvā spēja uztvert savas domas it kā no malas.
Tajās atklājas seklums un drosmes trūkums domāt par savu dievlīdzību, tāda pat aina nāk klajā jūtu un kaislību pasaulē – visur kliedz pazaudētā Ēdene, viss spilgti apliecina to kataklizmu (krišanu grēkā), kas ir iestājusies cilvēka dzīvē un mēmi, bet ar dzelzs tvērienu to pārvalda.
Lūk, šādā situācijā cilvēkam ir iespēja – Dieva dota iespēja izvēlēties pašam sevi, tas ir, atgriezties pašam pie sevis, atkal iemantot pazaudēto patieso cilvēcību, iemantot pazaudēto Dievu. Faktiski cilvēkam ir dots Kristus, viņa patiesā brīvība un senilgotais miers ar Dievu savu Radītāju.
Tas, ka cilvēkam ir dots Kristus, nozīmē uzdrīkstēties saņemt mīlestību un dzīvot ar mīlestību, īpaša veida mīlestību. Kas gan ir cilvēks bez mīlestības? Kirkegors raksta, ka sevis atkal iemantošana notiek caur nožēlu – tā īstenojas īpaša veida mīlestība – mīlestība uz Dievu.
Caur nožēlu cilvēks atgriežas pie sevis – atpakaļ ģimenē, atpakaļ savā dzimtā un atrod sevi Dievā. Tā notiek šī sevis izvēle (turklāt – arī sevis atraidīšana ir izvēle). Izvēloties sevi kā vainīgu, cilvēks var atrast sevi un izvēlēties savu brīvību, savu glābiņu.
Kirkegors ar saviem dedzīgajiem aicinājumiem meklē šajā pasaulē iestigušo un sirdī vientuļo cilvēku, lai pabalstītu viņu izmisumā. Ar šiem aicinājumiem viņš grib palīdzēt, lai nonāktu uz tā vienīgā ceļa, kas ir patiesība un kas ir atgriešanās īstenā dzīvē: kas ir Kristus.
Ja pieviltajam un pazudušajam cilvēkam dzīve liekas izsmelta un izkurtējusi visās jomās, pārtērētie dievišķā kredīta limiti ir noveduši cilvēku cerības pagrimumā, ja viņš sevī spriež – no tā vairs nav izejas… tad Kirkegors atgādina: tieši tava izmisusī apziņa ir šī izeja. Izejas sākums. Jaunas piedzimšanas sākums un, proti, nevis citu priekšā, bet pašam savā priekšā.
Tā ir tāda nopietnība, pie kuras sirds notrīc pašos tās dziļumos. Līdzko cilvēks apzinās savas esības laikā patieso nozīmi – tajā īstenojamo saistību ar mūžību, tad ir tā, it kā viņš būtu apdedzinājies un iekalts važās.
Cilvēks tad vairs nespēj pamest nedz vienu, nedz otru, tas ir – nedz laiku, nedz mūžību; viņš ir pazaudējis sevi, savu iepriekšējo tukšo dzīvi un iemantojis sevi no jauna. Šajā brīdī viņam pat gribas bēgt, bet nav iespējams aiziet no šā mirkļa, kad esi atskārtis savu saistību ar mūžīgo, ar Dievu.
Un nav vairs nozīmes arī pašam mirklim – šim dzīves pliekanības atvaram ir atņemts spēks. Ir noticis kaut kas izšķirošs: cilvēks ir piedzimis no jauna, piedzimis mūžībai, tomēr tā vēl aizvien ir tā pati dzīve laikā, ko sauc: vientulība. Bet tagad tā ir divvientulība ar Dievu Jēzus Kristus gaidās.
Aigars Dāboliņš