“Es varētu sarakstīt grāmatu par pazemojumiem, ko esmu cietis sava ārējā izskata dēļ. Taču šī grāmata nekad netiks rakstīta, jo pēc daudzu gadu sāpēm es beidzot esmu sapratis, ka tādā veidā Dievs ir pazemojis un lauzis manu lepno prātu un bez tā es nezinu, vai šodien būtu Viņa bērns. Tas mani dziļi satvēra.., kad pirmoreiz uzticējos psalmu vārdiem (Ps. 119:71): “Tas man bija labi, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus.””
***
Kad laicīgais un mūžīgais sastopas, tam obligāti ir jāizraisa ciešanas. “Ja cilvēks patiesi nonāk saskarē ar Dievu, tad ciešanām ir jābūt – disharmonija starp šīm divām kvalitātēm savās attiecībās noteikti izraisīs ciešanas.”
Jau pirms uzbrukumiem, kas bija saistīti ar izdevumu “Korsārs”, Kirkegors varēja sacīt, ka ciešanas ir svētības zīme, tomēr tā ir “tik grūti saprotama, ka jebkuru citu šī zīme vedīs izmisumā, tikai ne izredzēto.”
Kad viņam pašam nācās piedzīvot zākāšanu un nievas, šis viņa skatījums uz ciešanām izturēja pārbaudi un vēlreiz sevi apliecināja! Tagad viņš ar jaunu spēku sludināja “Ciešanu Evaņģēliju”.
Apmēram pēc gada kādā citā darbā tas ir ļoti asi formulēts virknē paradoksu:
“Prieks par to – ka ciet tikai vienu reizi, bet uzvari mūžīgi.
Prieks par to – ka ciešanas nevis laupa, bet dod cerību.
Prieks par to – ka, jo nabagāks tu kļūsti, jo bagātākus tu vari darīt citus.
Prieks par to – ka, jo vājāks tu kļūsti, jo spēcīgāks Dievs kļūst tevī.
Prieks par to – ka to, ko tu zaudē laikā, tu iegūsti mūžībā.
Prieks par to – ka tad, kad es “iegūstu visu”, es neko nezaudēju.
Prieks par to – ka pretestība virza uz priekšu”.
Sērens Kirkegors
(fragments no L. Andersena grāmatas “Dievs, kāpēc Tu guli?”, izd. LMF, 2011.)