“Redzi, šeit ir nepieciešama lēnprātība, lai varētu ticēt un nest piedošanas vieglo nastu, kā arī nest piedošanas prieku. Miesai un asinīm ir grūti nest šo vieglo nastu. Bet, ja ir grūti nest šo vieglo nastu, tad tikai tāpēc, ka dumpīgais prāts nevēlas ticēt.
Ja vieglā nasta kļūst tik viegla, ka to vairs nevar saukt par nastu, tad vieglprātība to ir ņēmusi pārāk viegli. Piedošana un izlīgums ar Dievu ir viegli nesama nasta, un tomēr tieši kā lēnprātības vieglā nasta tā kļūst par piedauzību, jo miesai un asinīm tā ir vissmagākā nasta, pat smagāka par grēkatziņu.
Gluži kā kristietis vienmēr ir atpazīstams ar savu lēnprātību, tāpat arī visam būtiski kristīgajam var noticēt tikai lēnprātībā. Ikviens pārspīlējums, vieglprātībā vai grūtsirdībā, tūdaļ ir zīme, ka ticība nav tāda, kādai tai jābūt.
Jo Kristus nenāca pasaulē, lai dzīvi darītu vieglu vieglprātības nozīmē, nedz arī lai dzīvi darītu grūtu grūtsirdības nozīmē, bet gan lai ticīgajam piešķirtu vieglo nastu. Vieglprātīgais visu aizmirst – viņš tic veltīgi. Grūtsirdīgais neko neaizmirst – arī viņš tic veltīgi.
Bet ticīgais tic, ka viss ir aizmirsts, vienlaikus nesot vieglo nastu, jo viņš sevī nes atgādinājumu, ka viņam ir piedots. Vieglprātīgais atļaujas šo atgādinājumu aizmirst, jo viss taču ir piedots un aizmirsts. Bet ticība saka, ka viss ir aizmirsts, tomēr piedošana ir jāatceras vienmēr.”