Sērena Kirkegora mīļotā Regīne Olsone
Manu klausītāj, cik augstu tu vērtē Dieva vārdu?
Iedomājies mīlētāju, kas saņēmis vēstuli no mīļotās. Es pieņemu, ka Dieva vārds tev ir tikpat vērtīgs kā mīlētājam šī vēstule. Gluži kā mīlētājs lasa šo vēstuli, tāpat es pieņemu – tu lasi un tev jālasa Dieva vārds.
Varbūt tu saki: “Jā, bet Svētie Raksti ir uzrakstīti svešā valodā.” .. Pieņemsim, ka šī vēstule no mīļotās ir sarakstīta mīlētājam nesaprotamā valodā. Un nav neviena, kas viņam to iztulkotu, un viņš arī nevēlas palīdzību, lai neviens svešinieks neuzzinātu viņa noslēpumus.
Ko viņš darīs? Viņš ņems vārdnīcu, burtos cauri vēstulei un uzšķirs katru vārdu, lai iegūtu tulkojumu.
Iedomāsimies, ka, viņam tā sēžot un darbojoties, ienāk kāds paziņa. Tas zina par vēstules atnākšanu, jo redz to uz galda, un saka: “Tātad tu lasi vēstuli no mīļotās.” Kā tev šķiet, ko viņš atbildēs?
Viņš teiks: “Vai esi prātu zaudējis? Vai domā, ka šādi var lasīt vēstuli no mīļotās! Nē, mans draugs, es te sēžu un mokos ar vārdnīcu, lai to pārtulkotu. Brīžam es gandrīz sprāgstu aiz nepacietības, asins saskrien galvā un es vārdnīcu gribu mest pret zemi, – un tu to sauc par lasīšanu, tu ņirgājies!
Nē, paldies Dievam, es drīz pabeigšu tulkojumu un tad – jā tad – es lasīšu vēstuli no mīļotās. Tā būs pavisam cita lieta. Bet ko gan es ar tevi te runāju, ..man nav laika, vēl jātulko, un esmu nepacietīgs to izlasīt, tāpēc nedusmo, labāk dodies, lai es varu pabeigt.”
Tātad mīlētājs attieksmē pret vēstuli izšķir, ko nozīmē: lasīt ar vārdnīcu un patiešām lasīt vēstuli no mīļotās. Viņa nepacietība liek asinīm mutuļot, kad tam nākas sēdēt un burtot ar vārdnīcas palīdzību. Viņš ātri aizsvilstas, kad viņa draugs uzdrošinās sacīt, ka tas lasa vēstuli no mīļotās!
Tikai pabeidzis tulkojumu, viņš pa īstam spēj lasīt šo vēstuli. Visa izglītotā, pētnieciskā sagatavošanās viņam nebija nekas cits kā neizbēgams ļaunums, lai beidzot nonāktu līdz mīļotās vēstules lasīšanai.
Tomēr nepametīsim šo salīdzīnājumu pārāk ātri.
Iedomāsimies, ka vēstulē, kā tas bieži mēdz būt, ir ietverts ne tikai jūtu apliecinājumus, bet arī pausta vēlme – kāds mīļotās lūgums. Pieņemsim, ka lūgums ir liels – tik liels, ka citam tas šķistu pārmēru liels. Taču iemīlējies cilvēks tajā pašā mirklī traucas, lai pildītu mīļotās vēlmi.
Tālāk iedomājies, ka mīlētāji pēc kāda laiciņa sastopas un mīļotā saka: “Bet, dārgais, es tev nepavisam nelūdzu to darīt. Tu būsi pārpratis vārdu, vai iztulkojis to nepareizi.”
Vai domā, ka mīlētājs nožēlos savu traukšanos pildīt viņas vēlmi? Vai domā, viņš nožēlos, ka nav bijis apdomīgāks un nav ņēmis talkā vēl pāris vārdnīcas, lai pārtulkotu to pareizi un būtu brīvs no šī pienākuma? Vai domā, ka viņš nožēlos šo kļūdu un tāpēc mazāk patiks savai mīļotai?
Tagad iedomājies bērnu – tādu, ko mēdz saukt par gudru, prātīgu skolnieku. Skolotājs viņam uzdod mājas darbu nākamai dienai un saka: “Es vēlos, lai tu uz rītdienu to kārtīgi iemācies.” Un tas atstāj iespaidu uz mūsu gudro skolnieku. Viņš pārnāk mājās no skolas un tūliņ ķeras pie darba.
Taču skolnieks nebija precīzi sadzirdējis, cik tālu tam uzdots. Ko viņš dara? Skolotāja pamudinājumu viņš uztver ļoti nopietni. Iespējams, tas izlasīs divreiz vairāk, nekā viņam uzdots. Vai domā, ka skolotājs viņu novērtēs mazāk atzinīgi par to, ka viņš izmācījies divtik cītīgi?
Iedomājies vēl kādu citu skolnieku. Arī viņš ņēma skolotāja pamudinājumu nopietni. Bet arī viņš nebija kārtīgi sadzirdējis, cik tālu jāmācās. Tāpēc, pārnācis mājās, viņš sacīja: “Pa priekšu man ir jānoskaidro, cik tālu jāmācās.”
Tāpēc vispirms viņš devās pie kāda skolas biedra, pēc tam pie cita, un tad vēl sāka sarunāties ar savu vecāko brāli. Bet mājās viņš pārradās vienīgi tad, kad mācīties jau bija par vēlu, laika vairs nebija, un tas neko nebija izlasījis!
Un tagad apdomā to saistībā ar Dieva vārdu.
Kad tu lasi šo vārdu pētnieciski un izglītoti, ar vārdnīcām un komentāriem, tu patiesībā vēl nelasi Dieva vārdu. Atceries, kā mīlētājs teica: “Tas vēl nenozīmē lasīt mīļotās vēstuli.”
Ja esi izglītots, tad uzmanies, lai ar savu izglītoto lasīšanu (kas vēl nav Dieva vārda lasīšana) tu neaizmirsti patiesi lasīt Dieva vārdu. Ja neesi izglītots, tad neapskaud izglītoto, bet priecājies, ka vari uzreiz lasīt šo vārdu! Un, ja Dieva vārds pauž kādu vēlmi, likumu, pavēli, tad atceries, kā rīkojās mīļotais, – un tūdaļ traucies to izpildīt!
“Bet,” tu varbūt saki, “Svētajos Rakstos ir tik daudz tumšu vietu, veselas grāmatas kā mīklas.” Uz to es atbildēšu: šādas iebildes var pieņemt tikai no cilvēka, kas ar visu savu dzīvi jau apliecina sekošanu skaidrajām Rakstu vietām. Vai tu to vari sacīt par sevi?
Jo tieši tā mīlētājs izturēsies pret vēstuli. Ja tur būs kādas tumšas vietas, bet arī skaidri paustas vēlmes, mīlētājs sacīs: es tūlīt sekošo skaidrām vēlmēm un tikai vēlāk domāšu par tumšajām vietām; taču vispirms es izpildīšu vēlmes, ko saprotu!
Lasot Dieva vārdu, tev pienākumu uzliek nevis tumšās vietas, bet gan skaidrās, kuras saproti un kas tev tūlīt jāpilda. Pat ja Svētajos Rakstos tu esi sapratis tikai vienu vienīgu vietu, izpildi to vispirms. Dievs vārds ir dots, lai tu būtu vārda darītājs, nevis vingrinātos tumšo vietu skaidrošanā. ..
Tomēr arī tagad vēl nesteigsimies pamest šo salīdzinājumu par mīļotās vēstuli. Kad mīlētājs sēdēja un tulkoja ar vārdnīcu, un viņu iztraucēja paziņas ierašanās, tas kļuva ļoti nepacietīgs..
“Bet, lai neviens man neiztraucētu vēstules lasīšanu, es vēlos nodrošināties: pirms sāku lasīt, es cieši aizslēdzu savas durvis, it kā es nebūtu mājās. Jo es vēlos ar vēstuli palikt viens un netraucēts. Taču, ja es nevaru būt viens, es labāk nemaz nelasu vēstuli no mīļotās.”
Tātad viņš ar vēstuli vēlas palik viens un netraucēts: “citādi”, viņš saka, “es nelasīšu vēstuli no mīļotās.” Un tā tas ir ar Dieva vārdu. Kas nepaliek viens ar Dieva vārdu, tas nelasa Dieva vārdu.
Viens ar Dieva vārdu!
Manu klausītāj, ļauj man izdarīt kādu atzīšanos. Es joprojām neuzdrošinos palikt viens ar Dieva vārdu bez jebkāda pašapmāna. .. Būt vienam ar Svētajiem Rakstiem! – Es to neuzdrošinos!
Kad atveru Rakstus – pirmajā vietā, kas pagadās -, tā mani acumirklī sagūsta; tā man prasa, it kā pats Dievs man prasītu: Vai tu dari to, ko esi lasījis? Tā esmu sagūstīts. Un tad seko vai nu rīcība, vai arī pazemojoša atzīšanās.
To nozīmē palikt vienam ar Svētajiem Rakstiem. Citādi tā nav nekāda Svēto Rakstu lasīšana.
Jā, palikt vienam ar Dieva vārdu ir bīstami. .. Protams, tu vienmēr varēsi atrast veidus, kā izsargāties pret Dieva vārdu, pat esot vienatnē ar to, – lai arī tā nebūs īsta vienatne. – Tu paņemsi Svētos Rakstus, aizslēgsi aiz sevis durvis, bet tad izņemsi desmit vārdnīcas un divdesmit piecus komentārus, un varēsi to lasīt tikpat mierīgi un vēsi kā avīzes reklāmas. ..
Ar šādu arsenālu tu prātosi: ir taču tik dažādas interpretācijas, top atrasti arvien jauni rokraksti; rodas jauni lasīšanas paņēmieni; varbūt pieci komentētāji pārstāv vienu uzskatu un septiņi citu, diviem ir kāds dīvains viedoklis un vēl trīs citi ir svārstīgi, vai arī tiem vispār nav viedokļa.
Un tu mierīgi secini: es nevaru būt pārliecināts par šīs Bībeles vietas nozīmi, vai arī mans viedoklis līdzinās trim šaubīgajiem, kam nav viedokļa utt.
.. Ak, cik gan nožēlojama ir šāda aplama zinātnes izmantošana, kas cilvēkiem ļauj viegli sevi piekrāpt! Ja nebūtu šādas sevis krāpšanas un pašapmāna, tad ikvienam nāktos atzīties līdzīgi man: es nespēju palikt viens ar Dieva vārdu!
(Søren Kierkegaard, Til Selvprøvelse Samtiden anbefalet, http://sks.dk/ts/txt.xml)