Rubenis Andris. Ētika. Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās. – R.: Zvaigzne ABC, b.g. – 191 lpp.
Sava veida atgriešanos pie tēviem – pie baznīctēviem – ir veicis Andris Rubenis grāmatā „Ētika. Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās”, kas ir iznākusi sērijā „Lekciju kurss”. Jāsaka, ka šī grāmata sagādāja ja nu ne gluži patīkamu pārsteigumu (par autora izpratni liecina arī agrākas publikācijas un intervijas), tad tīkamu lasījumu gan.
Andris Rubenis – jāsaka: diemžēl – ir viens no nedaudziem Latvijas vēsturniekiem, kuram ir izpratne par kristietību un tās vēsturi. Andra Rubeņa grāmatas pirmajās nodaļās ir aprakstīta vēsturiskā vide, kurā veidojās kristīgā ētika. (Šī grāmata mani ir darījusi arī pielaidīgāku pret vārdu savienojuma „kristīgā ētika” lietošanu.)
Skaidrā salīdzinājumā autors demonstrē, ka kristīgā teoloģija gan mācībā par Dievu, gan cilvēku un visās no tā izrietošajās konsekvencēs ir radikāli, pēc būtības atšķirīga no grieķu un antīkās Romas kosmoloģijas, metafizikas, antropoloģijas un ar to saistītajām ētiskajām nostādnēm.
Šis ir ļoti vērtīgs apraksts un analīze, kuru vajadzētu gan izlasīt auditorijai, sākot no augstskolu pirmo kursu studentiem un līdz pat viņu pasniedzējiem, jo esmu ievērojis, ka Latvijas inteliģentajā sabiedrības daļā nav sveša vulgārā pārliecība par kristietības bezmaz vai izaugšanu no sava laika reliģiskajām un filozofiskajām skolām un to sintēze savā teoloģijā. Nē, – tās attiecības ir daudz delikātākas, un šī grāmata to labi rāda.
Piemēram, minot grieķu un kristīgajai domāšanai kopīgos galvenos vārdus – dievs, pasaule, dvēsele, cilvēks, logoss, autors uzver, ka abās nosacītajās nometnēs „ar šiem vārdiem tiek izteikts radikāli atšķirīgs saturs”.
Attiecīgi pēc būtības atšķirīga ir arī antīkā un kristīgā ētika, pat ja to proponētie tikumi pārklājas. Par kristīgās ētikas pamatu autors sauc mīlestību, un tā tiešām ir kardināli jauna ētikas nostādne, salīdzinot ar antīko domāšanu, kurā „orientējās uz ārēju savas rīcības novērtējumu – atzinību vai nosodījumu, par ko izjuta kaunu, bet ne vainu.” Vaina un vainīgums, protams, ir vēl viena būtiska kristīgas ētikas komponente.
Grāmatas turpmākajās nodaļās autors īsumā, tomēr pietiekami dziļi un pamatoti apraksta dažādu baznīctēvu teoloģiskos ieskatus. Tur man nav ne ko piebilst, ne sevišķi komentēt. Ja nu vienīgi dažas „blusiņas”.
84. lappusē, komentējot filozofijas (autors raksta: „filosofijas”) lietošanu teoloģijā, ir izteikts apgalvojums, ka „kristietībai bija nepieciešami līdzekļi, kas piešķirtu atklāsmei visaptverošu un mūžīgu raksturu, padarītu to saprotamu hellēniskajām pasaules izjūtām”. Nē. Pat gluži pretēji.
Piemēram, Pāvila vēstulēs dažādām draudzēm, kurās nereti ievērojama daļa bija jaunatgrieztu pagānu, apustulis, kā saka, bez kompleksiem lieto Vecās Derības idiomas un tēlus, skaidrojot šiem hellēņiem viņu jaunās „pasaules izjūtas”.
Es pieļauju, ka šis Andrim Rubenim vienkārši ir sanācis tāds neveiksmīgs formulējums, jo tajā pašā rindkopā viņš norāda uz filozofijas principiālo nespēju pilnībā aptvert teoloģijas un ticības saturu. Bet vēlāk, aprakstot kristietības attiecības ar valsti, viņš pamatoti atzīmē kristiešu pretošanos Konstantīna mēģinājumiem apvienot baznīcu un valsti.
Respektīvi, kristietība ar savu faktiski gatavu valodu – jo Jaunā Derība un arī vēlākā teoloģija neieviesa neko pēc būtības jaunu un atšķirīgu no Vecās Derības valodas un ticības – vismaz jau kopš Vasarsvētku dienas ir bijusi „visaptveroša un ar mūžības raksturu”. Ne Konstantīna, ne kādu citu pārprastā labdarība un piedāvātie līdzekļi tai nav vis bijuši nepieciešami. Drīzāk gan tie ir izrādījušies traucējoši.
Vēl dažviet nedaudz traucē autora lietotā īpašvārdu rakstība. Piemēram, tur kur es pavisam loģiski gaidīju satikšanos Markionu, mani pēkšņi pārsteidza kāds Marciāns. Esēņu kopiena tiek saukta par esēniem, Basilijs Lielais (ne bez argumentācijas, bet tomēr) – par Vasileju Lielo. „Kronis” tam visam ir Bībeles personāža Jozuas Nūna dēla dēvēšana par Jēzu Nāvinu. (Vai tik tā nav lietoto krievvalodīgo avotu „āža kāja?)
Šajā ziņā problēma gan nav ne ar Andri Rubeni, ne mani, bet gan ar divu nosacītu Latvijas kopienu – teologu un filozofu – „paralēlajām dzīvēm”. Nesen ir nodibināta teoloģisko terminu komisija, un šajā ziņā mums agrāk vai vēlāk būs iespēja izteikties kaut cik necik standartizēti. Bet kā būt ar personvārdiem?
Pagaidām tie atšķiras atkarībā no autoru kreativitātes vai lietotajiem avotiem. Jā – par avotiem. Tiešām neizprotami ir tas, ka Andra Rubeņa ieteiktās (un acīmredzot arī izmantotās) literatūras klāstā nav atrodama Bengta Heglunda „Teoloģijas vēsture” (R.: Augsburgas institūts, 1997.), kas popularitātes dēļ ir piedzīvojusi arī atkārtotu izdevumu.
Vēl nedaudz par vārdiem. 133. lpp. minētais Serapīda kults tomēr (lai cik dumji tas latviešu valodā izklausītos) ir Serapisa kults. Un vēl grāmatā lietoto latīņu un sengrieķu vārdu rakstību pārbaudījušais Harijs Tumans ir palaidis garām vienu grieķu jotu – 89. lpp vārdā „homoiousios”. Ne jau viņš vēsturē tāds vienīgais, tomēr tieši šīs „vienas jotas dēļ” visa tā 4. gadsimta kristoloģijas ambrāža arī izcēlās.
Bet es tomēr vēlreiz gribu uzsvērt galveno – šī Andra Rubeņa grāmata ļoti laba un ieteicama ikvienam, kuram ir kaut vai kāds sakars vai interese par tajā aplūkotajām tēmām. Šīs grāmatas turpinājums ir tajā pašā sērijā iznākusī Andra Rubeņa grāmata „Ētika. Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika”.
Didzis Meļķis