Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.
(Fil. 3:12)
Ticīgam cilvēkam nekas nevar būt kaitīgāk kā domāt, ka viņš visu jau saņēmis un meklēt vairs nav vajadzīgs; jo, tā domādami, daudzi atkrīt, kļūst gļēvi un gurdeni, ļaudamies drošībai un slinkumam. Tādēļ, kas kļūst par kristieti, tam ir pienākums atcerēties, ka viņš vēl nav kristietis, bet meklē, kā nonākt tik tālu, lai tāds kļūtu.
Šī dzīve nav vēl dievbijīga, bet ir – ceļš uz dievbijību, nav veselība, bet – ceļš uz veselību, tā nav esamība, bet – tapšana, ne atdusa, bet – vingrināšanās. Mēs vēl neesam tie, kam mums jābūt, bet topam tādi. Tas nav vēl paveikts, nedz noticis, bet ir gājumā un kustībā. Tās vēl nav beigas, bet ir ceļš. Kristietis ir tapšanā, nevis ir jau tapis.
Tādēļ tas, kurš ir kristietis, nav kristietis, tam, kuram šķiet, ka viņš jau kļuvis par kristieti, tikai vēl jātop kristietim. Jo mēs tiecamies nokļūt Debesīs, taču vēl neesam tur nonākuši. Un gluži tāpat kā Debesīs nekad nenonāks tas, kurš sev iegalvo, ka jau atrodas Debesīs, tāpat arī ikviens, kas tiecas pēc Debesīm un meklē, kā tur iekļūt, – tas jau ir Debesīs. Tik brīnumaini ir šīs Valstības darbi.