Laetare (liturģiskajā svētdienā)
Meld. Jēzus, kad dod
Maizes riecienīti,
Graudu siecenīti
Svētī svētīgs Dievs.
Kas ir izsalkuši,
Kas ir izslāpuši,
Attek lūgdamies;
Jo Dievs prot ikkatram dot
Savu maizes kumosiņu,
Lai tik ņem ar ziņu.
Druskas atlikušas,
Pāri palikušas
Lai jel nepazūd.
Tā lai allaž krājas
Svētība iekš mājas.
Tam tā vajag būt.
Ēduši un dzēruši,
Mēs ar mīļu saticību
Sakām pateicību.
Pēc tam Jēzus aizbrauca pa Galilejas jūru. Lielas pulks ļaužu tam gāja pakaļ. U.t.pr.
Vēlu vakarā ļaudis kust un mudž pa Vittenbergu. To vien visi runā: rītā būs vissvēto diena. Visi gan jau baznīcā iekšā netiksim.
Lielais ļaužu bars staigājot un tērzējot nemaz nedzirdēja klusos āmura rībienus pie pilsbaznīcas durvīm, kur vēlā priekšvakarā profesors Dr. Martin Luters piesita lielu papīru. Svētku rītā un ļaudis stāv pie durvīm, brīnās un las. Negrib baznīcā iet. Neviens nepras: kur mēs maizi ņemsim priekš tik daudz ļaudīm?
Jēzus arī tagad vēl zin, ko viņš darīs. Toreiz bij Filips klāt ar padomu, ka par 200 grašiem maizes nepietiks. Bet Filips Melantons vēl nav atnācis. Atrodas viens jauneklis ar vārdu Martin Luters, kuram bij piecas maizes un divas zivis. Jēzus sacīja: darat, ka ļaudis apsēžas. Tad apsēdās daudz tūkstošu. Jēzus, ar pateicību ņēmis, deva mācītājiem, un mācītāji atkal izdalīja izsalkušiem. Tāpat arī no zivīm, cik gribēja.
Temats: Par piecām maizēm un divām zivīm.
Meld.: Cīnījies
Piecas miežu maizes tika
Izsalkušiem dalītas.
Diezgan bij un pārpalika
Daudz no Dieva dalības.
Divas zivis Jēzus sniedza
Mums, ko pielikt aizdaram.
Tiem, kas liedza un kas kliedza,
Lai mēs mutes aizdaram.
I. Luteriskas 5 maizes.
Pirmā maize tika izdalīta 1. novembrī 1517. g. vissvēto dienā pie pilsbaznīcas durvīm Vittenbergā. Iznāca 95 lieli kukuļi. Tūkstošu tūkstoši te svētīgi mielojās. Jo ļaudis ēda, jo maize svētījās. Paunā sieta, uz mājām nesta, šī nepaliek cieta, kaut tālu vesta. Jo viņu ēd, jo druskas vairojas un bada bēda no vaigiem skaidrojas. Pats pirmais kumoss itin gārds ir cepts no briedušiem miežiem: “Kad mūsu kungs un meistars sak: metanoeite! tad viņš grib, ka visa ticīgu dzīve būtu pastāvīga metanoija.”
Kas tas ir? Hieronims šo vārdu jau bij latinizējis: poenitentia. Pāvests un Roma teica, tā esot pūle, ko cilvēks sev uzliek pie Dieva iedams. Bet Filips Melantons teic: Dievs nepras no mums mokas. Par mums Jēzus jau ir mocīts.
Latviešiem tas jēdziens ir tulkots par “grēku atgriešanu”. Bet mums jāsak: no grēka neviens neatraisās, kas neiet caur metanoiju, pa latviski: mums jāiet caur prātatjaunošanu. Mūsu Kungs Kristus grib, lai mūs dzīve būtu pārvērsta Dievkalpošanā, kur atgriezdamies no grēka piegriežamies Dievam.
Otra maize tika pasniegta Vācu tautas kristīgai kundzībai: “par kristīgas kārtas labošanu”. Luters izdalīja bazūnes tautas vadoņiem, kas apgāza kārtu nekārtības mūrus. Mums ir viens Dievs, viena ticība un viena kristība. Pats Dievs ved savu tautu zem debesīgas valdības no verdzības uz kundzību.
Trešā maize ir cepta “iz draudzes babiloniskas apcietināšanas”. Pēdīga Bābele ir jo bēdīga. Viņas blēdība piepild visu pasauli, Raisaties no Bābeles, taisaties pie Bībeles! Visu augstais priests ir Jēzus.
Ceturtā maize smaržo no kristcilvēka brīvības. Pirmkārt: kristcilvēks ir brīvs kungs pār visām lietām un nevienai iestādei nav apakšnieks. Otrkārt: kristcilvēks ir kalpīgs kalpons un ir ikvienai iestādei padevīgs Dieva dēļ. Klausaties uz apustulu Paulu: Vaj es neesmu svabads? Es no visa svabads pats sevi visiem par kalpu esmu darījis.
Piektā maize ir tā spēcīgā barība, ko Luters Augsburgas valstsdienā pasniedz Ķeizaram Kārļam V kā mūsu ticības apliecību (Confessio Augustana). Tur bij 28 trekni rieciņi. Ēdot tie nav apēdami. Viņi patur savu barošo spēku no tēviem uz bērniem. Visas pasaules tautas še paliks taukas. Jo vairāk barojas, jo vairāk kārojas. Te atrod jaunā paaudze sev skolasmaizi un sparīgi strādnieki cien šo dzīvības maizi.
Meld.: Augstais Dievs
Piecas maizes iet uz četrām
Vēja pusēm pasaulē.
Drusciņas, kas drūp uz mētrām,
Svētīdams Dievs satraucē
Divpadsmit reiz divpadsmit.
Eima druskas uzlasīt.
II. Luteriskas 2 zivis.
Zivis dzīvo ūdens dziļumos. Principi guļ zinību dziļumos. Luters še izvelk divus. Šos līdzināsim divām zivīm. Vienu sauksim par “Lasi!” un otru par “Buti!”. Lasim līdzinājas lasāmais princips: “Lasi!”. Bet ko? Patiesības vārdus, kas krīt no Dieva sprediķa krēsla un drūp no viņa gudrības donas. Patiese dar svabadu. Kas uz taisnību taisās, tam netaisnība raisās. Ežas ir liktas. Kupicas ir diktas. Kas prot lasīt, tas var prasīt brīvu dzīvi ar dzīvu brīvi. Bet skaldītāji nav valdītāji. Kas krīt no laktas, var klupt uz laktas. Ar tumšām acīm peln zilu pieri. Kam šauras formas, tam cauras normas.
Lasi augstumos un dziļumos!
Lasi aukstumos un siltumos!
Lasi principus tuvus un tālus!
Lasi patieses ideālus!
Butei līdzinājas būtes, būtības jeb būšanas princips: Kas ir būt? Nesver izskats, neder veids, kam nav iekšturs iekš satura. Ko līdz cilvēkam stāvs un būda, kad nav iekšā dzīva būte? Bez “butes” nekas nevar būt.
Dievam ir sava būte. Cilvēkam ir sava būte. Ir būtes, ko cilvēks nevar aptvert nedz ar prātu, nedz ar rokām. Ir būtes dabīgas. Ir būtes pārdabīgas. Ir zemīgas būtes. Ir debesīgas būtes. Bet visas būtes grib saprast, tām vajag dievināt savu prātu. Viens tik mums ir adekvāts jeb lietderīgs līdzeklis dots, kas mums atslēdz dievīgas pirmbūtes noslēpumu. Šis līdzeklis mums no Dieva ir dots un saucas tice jeb ticība.
Meld. Kristus. Kas mūs
Še ir divas zivtiņas:
Lasis ir un bute.
Kādas viņas izlikās,
Cilvēks, tavā mutē?
Vaj pie sirds tev viņas iet?
Vaj ir laba garša?
Kā tev viņas abas šķiet?
Kāda tām ir smarža?
Te ir divi principi:
Lasāmais un Būte.
Viens ir: tā tu izliki
Lietu savā rūtē,
Lai tā neiet zušanā,
Otrs būte pati
Savā iekšas būšanā.
Vaj nu abas prati?
Lasīdams no ārpuses,
Būtē iekšā velkos.
Lasītājs tur atdusēs.
Miers nekāds nav elkos.
Katra dzīve ārīga
Ārā visu ārda.
Iekšas dzīve svarīga
Sver, cik bute gārda.
Tā ir divi principi
Tā kā vīrs ar sievu,
Kas satiekas mīlīgi,
Meklēdami Dievu.
Viens ir āra valdītājs,
Otrs velkas vielā.
Dievs ir abu saldītājs:
Tam ir vara liela.