Ir pienācis laiks kaut maliet ieskatīties „aizkulisēs”, proti, visā tajā kulturāli reliģiskajā fonā, kas valdīja tā laika Romas impērijā un ar ko vai ik uz soļa sastopamies arī Apustuļu darbu grāmatā. Šāds ieskats mums ir nepieciešams, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par to, kāpēc dažas lietas Lūkas ziņojumos ir notikušas tā un ne citādi.
No otras puses, tas palīdzēs mums izvairīties no dažādiem pārpratumiem, ar kuriem neizbēgami sadursimies, ja neņemsim vērā etniskās, kultūras, tradīciju un arī reliģiskās atšķirības. Par sākuma punktu mūsu pārdomām izvēlēsimies Lielo piektdienu, kad Jēzus tika sists krustā un virs Viņa uzlikta plāksne ar uzrakstu trijās valodās: ebreju, grieķu un latīņu. Tas vēstīja: „Jēzus Kristus jūdu ķēniņš.” (Jņ. 19:19-20)
Neuzlūkosim to tik vienkārši – trīs valodas tāpēc, ka trīs tautas! Protams, Romas impērija, kuras pārvaldījumos atradās arī Palestīna un līdz ar to arī Israēls, nebūt nebija viendabīga valsts ne tikai pēc nacionālā iedalījuma vien. Blakus dažādajām kultūrām, tradīcijām un valodām sadzīvoja arī dažādas reliģijas.
Viens no Romas impērijas tik ilgās pastāvēšanas fenomeniem bija tās visai tolerantā izturēšanās ne tikai pret dažādajām tautu kultūrām un tradīcijām, bet arī pret atšķirīgajiem reliģiskajiem novirzieniem. Taču, laikiem ejot, šajā impērijā pamazām zūd tāda laba lieta kā iecietība, jo „trešajā Romā” vairs šo toleranci neatrodam. Lai nu kas, bet mēs, latvieši, „trešās Romas” toleranci esam izbaudījuši uz savas ādas atliku likām.
Un tomēr ir dažas neskaidrības. Šķiet, tas, ka uzraksts ir ebreju valodā, ir pilnīgi saprotams un pamatots. Bet kāpēc vēl grieķu un latīņu valodā, ņemot vērā, ka gan grieķi, gan romieši, kuru valoda bija latīņu, piederēja pie pagāniem – tātad tādiem, kas maz ko saprata no jūdu reliģijas, un tāpēc Golgātas notikums viņiem, kā to parāda arī pirmo aculiecinieku liecības, neko neizteica, bet, ja arī izteica, tad viņi spēja visam tam tuvoties tikai kontekstā ar sev radniecīgo izpratni par reliģiju un Dievu (Mk. 15:39).
Oficiālā valsts valoda, ja tā varētu teikt, bija latīņu valoda. Tā bija valoda, kas skanēja valsts pārvaldēs, likumdošanā un tiesu iestādēs. Taču ikviens, kas sevi uzskatīja par inteliģentu cilvēku, labi prata arī grieķu valodu. Zināt grieķu valodu, kultūru – tas piederēja pie labā toņa. Kaut arī hellēņi, salīdzinot ar visu impēriju, apdzīvoja nelielu „pleķīti”, tomēr grieķu valoda nepārprotami bija kultūras valoda, kuru Romas impērijā daudzmaz prata ikviens.
Lai kur mēs atrastos tā laika Romas impērijas pārvaldījumos, mēs nejustos kā tuksnesī, ja prastu grieķu valodu. Tomēr valoda nav tikai komunikācijas līdzeklis starp cilvēkiem. Tā ir arī kultūra, tradīcijas, cilvēku domāšanas veids, kas lielā mērā spēj ietekmēt ne tikai cilvēku dzīves un ieradumus, bet arī, teiksim, viņu garīgo pasauli, tas ir, visu to, ko mēs apvienojam vienā vārdā – reliģija.
Tāpēc mums ir svarīgi noskaidrot, cik lielā mērā dažādo tautu reliģijas ir pratušas vai nepratušas sadzīvot blakus viena otrai. Mūsu gadījumā tas ir, no vienas puses, romiešu un grieķu dievības, no otras – Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, kas ar Israēlu bija noslēdzis derību Sinaja kalnā.
Pat tad, ja mēs piemērus ar valodu daudzveidību Jaunajā Derībā raugāmies kultūru un tradīciju kontekstā, mums ir grūti atrast loģisku izskaidrojumu, kāpēc, piemēram, šī nelielā piebilde – ebreju, grieķu un latīņu valodā – ir izrādījusies tik svarīga Jaunās Derības rakstos, turklāt ja ņemam vērā, ka to atrodam tikai apustuļa Jāņa liecībā (Jņ. 19:19-20).
Pavisam cita aina mūsu priekšā atklājas tad, ja mēs valodas, šajā gadījumā, kultūru un tradīcijas, iemetam reliģiju laukā. Par kultūrām ir teikts, ka, tām mijiedarbojoties, tās bagātinās. Varbūt. Tomēr par reliģijām, tām saduroties un mijiedarbojoties, tā nevarētu teikt. Reliģijām „patīk” mitināties vienas valodas, kultūras un tradīciju ietvaros.
Daudzveidība reliģijām nepatīk. Tās vai nu izzūd, saplūstot ar citām, vai arī „noēd” citas. Daudzveidība reliģijām ir liels izaicinājums. Ietekmējoties vienai no otras, tās it kā zaudē savu „seju”, līdzi nesot arī daudzas citas izmaiņas. Tā visa rezultātā vienas vai otras tautas reliģija vai nu vispār izzūd no pasaules skatuves, vai arī ir izmainījusies tik lielā mērā, ka pazaudē savu sākotnējo izskatu un arī nozīmi.
Izņēmums nebija arī Israēls. Lūk, trīs lielas tautas Romas impērijā Jēzus Kristus laikā: jūdi, grieķi un romieši. Šķiet, ka šīs trīs tautas bija tik lielas, ka ar savu ietekmi sadalīja savā starpā visu pasauli.
Tomēr, ja mēs raudzītos ar mūsdienu kristieša acīm uz tā laikmeta situāciju Jeruzālemē un Palestīnā, kad veidojās kristīgās draudzes, tad mūsu acīm nepaslīdētu garām neievērots fakts par visai ievērojamo hellēniskās un romiskās kultūras ietekmi, kas galu galā ietekmēja ne tikai jūdu ieradumus, bet atstāja pēdas arī viņu reliģiskajā dzīvē. Tā, piemēram, Jeruzāleme tajā laikā bija viens liels kultūras centrs.
Hērods Lielais, celdams Templi Jeruzālemē, tā iekšienē grieķu un romiešu izklaidēšanai neaizmirsa uzbūvēt arī teātri, bet blakus Tempļa sienām – amfiteātri. Uz monētām, kas tika izkaltas ar viņa attēlu, bija uzraksts grieķu valodā. Uz sudraba denārija, kas bija pienests mūsu Pestītājam, virs imperatora bija uzraksts latīņu valodā. Taču šāda monēta ar cilvēku attēliem, turklāt vēl ar pagāniskiem simboliem būtu Tempļa apgānīšana, ko nekādi nevarēja pieļaut.
Hērods Lielais
Tāpēc jau Makabeju laikā aizsāktā tradīcija, kas bija vērsta pret samariešu kulta ievazāšanu Templī, kad tajā parādījās naudas mijēji, kas mainīja pagānisko simboliku pret to, kas, kā jūdiem pašiem šķita, nebija pretrunā ar bauslību, atrada gudru un pragmatisku izmantojumu arī Romas impērijas laikā.
Kā redzams, naudas maiņas punktiem ir ļoti senas tradīcijas, un tagad mēs arī zinām, no kurienes šīs tradīcijas ir nākušas. Naudas mīšana sakrālā vietā – tas mums šķiet vairāk nekā dīvaini. Tas vairāk izskatās pēc uzņēmējdarbības nekā pēc reliģiskiem rituāliem.
Taču mēs šeit sastopamies ar to, kā pasaule ar savu ietekmi, domāšanas veidu, iespiežas arī sakrālajā vidē. Ārēji it kā pilnīgi nevainīgs motīvs – izvairīšanās no elkdievības ievazāšanas svētvietā, kas beigu beigās noslēdzas ar kaut ko tādu, kas, tieši pretēji, ar dievbijību mēģina „taisīt” naudu – tātad ar darbībām, kam nav nekāda sakara ar dievkalpojumu (Jņ. 2:14–16; Mt. 21:12-13).
Bet bija arī cita veida hellēniskās kultūras elementu ienākšana jūdu ikdienā. Tā, piemēram, lielo svētku laikā Jeruzālemē ieradās daudz svētceļnieku no gan tuvākām, gan attālākām vietām un pat no tālām valstīm. Un te Jeruzālemes jūdu varētu pārsteigt, cik lielā mērā diasporas tautiešu vidū daudz populārāki bija ne vairs jūdu, bet gan grieķu un romiešu personvārdi. Ņemot vērā jūdu vārdu došanas tradīcijas, tas nebūt nav mazsvarīgs jautājums.
Tā ir zināmā mērā saiknes pārraušana starp paaudzēm. Bez tam pati ebreju valoda pārsvarā tika nospiesta līdz tautas zemākajiem slāņiem, kamēr lielākajās pilsētās sabiedrības augstākajos slāņos, daudz ierastāka bija grieķu valoda, bet valsts iestādēs un likumdošanā, kā jau minēju, viss notika latīņu valodā. Šī situācija spilgti parādās Apustuļu darbu grāmatas 21. un 22. nodaļā.
Apustulis Pāvils kādā kritiskā situācijā, stāvēdams uz kāpnēm starp Templi un cietoksni, vispirms grieķu valodā uzrunāja garnizona komandieri, bet pēc tam, saņēmis atļauju vērsties pie apkārtējiem jūdiem, griezās pie tautiešiem, uzrunādams tos ebreju valodā. Turpretim pavadvēstule zemes pārvaldniekam Fēliksam no Klaudija Līzija (23. nodaļa) neapšaubāmi bija uzrakstīta latīņu valodā.
Īsi sakot, raugoties ar mūsdienu acīm uz tā laika situāciju Jeruzālemē un Jūdejā, aizvien izteiktāk ir vērojama gan izredzētās Dieva tautas sekularizācija, gan arī aizvien lielāka attālināšanās no savām reliģiskajām saiknēm. Mēs redzam aizvien pieaugošāku grieķiskās un romiskās kultūras elementu sajaukšanos ar daudz senākajiem un daudz sakrālākajiem jūdaisma elementiem. Tā vien šķiet, ka jūdaisms it kā pielāgojās apkārtējai pasaulei.
Varētu vienaldzīgi paraustīt plecus un noteikt: kas tur liels. Vai mazums kultūras un tautas sajaukušās un viena otru ietekmējušas? Tam varētu piekrist, ja vien ar jūdiem tas viss nebūtu bijis daudz savādāk. Ebreju civilizācijas īpašais raksturs nepamatojās iztēlē radītos objektos, piemēram, mākslā, arhitektūrā vai intelektā, kā tas bija pie grieķiem, nedz arī valsts pārvaldes sakārtotībā, kā tas bija pie romiešiem.
Šis izteikti atšķirīgais raksturs, kas atšķīra jūdus no citām tautām, bija – reliģija. Ja mēs gribam izprast ebreju civilizāciju, mēs nevaram apskatīt to atrauti no Rakstiem, no praviešiem, no daudzajiem brīnumiem, kas notika ar jūdiem. Viņu daudzie svētki, daudzās upurēšanas – pilnīgi viss gan viņu kopējā dzīvē kā tautai, gan arī viņu privātajā dzīvē bija nesaraujami saistīts ar Dieva atklāsmi.
Gan kari, gan dzeja, gan jūdu sakrālā dzīve – tie bija vieni vienīgi neskaitāmi jūdu ārējie Dieva pielūgšanas paraugi. Ikkatrs elements jūdu ikdienā bija Dieva pamatots un noteikts. Jūdu reliģija nebija filozofija, kas būtu saprotama tikai tās augstākajiem adeptiem, bet nebūtu saprotama visplašākajiem iedzīvotāju slāņiem.
Tā nebija kaut kāda vāja māņticība, kas mīl turēt savā varā sabiedrības zemākos un neizglītotos slāņus un kas tiek izsmieta no augstajiem. Mozus reliģija bija dota visu lietošanā un visu labumam. Visnabagākajam Galilejas zemniekam tajā bija tāda pati daļa, kā visgudrākajam Jeruzālemes rabi.
Visi ģimenes bērni jau no mazotnes – no 4 gadu vecuma, tika mācīti Rakstu mācībā, lai arī viņi būtu izredzētās tautas locekļi. Turklāt, cik gan lielā mērā jūdu reliģija atšķīrās no viņu laikabiedru – pagānisko, bet augsti izglītoto grieķu – reliģijas! Un tomēr grieķu fantastiskā mitoloģija ar tūkstošiem samudžinātiem pielūgšanas objektiem un pretrunīgajām dievību īpašībām nebija mazinājusi vai samulsinājusi jūdu dievbijību.
Viens Dievs, visa Radītājs un pasaules Tiesnesis, visa labā Avots bija vienīgais viņu pielūgšanas objekts. Jūdu vidū arī nebija izplatītās plaisas starp reliģiju un amoralitāti, kas citām tautām pavēra platu ceļu visāda veida nešķīstībai.
Notika arī pretējais process, tas ir, romiskās un hellēniskās civilizācijas ietekmēšanās no jūdiem. Ir kāds zīmīgs fakts vēsturē, kas notika kādus divus gadsimtus pirms Apustuļu darbu grāmatā apskatītajiem notikumiem.
Runa ir par vēsturē pazīstamajiem pūniešu kariem, it īpaši 2. pūniešu karu, kas notika 218. – 202. g. pirms Kr. Tas bija karš starp Romu un Kartāgu ar tās semītisko karavadoni Hanibalu priekšgalā. Kartāgieši, kurus mēs pazīstam arī kā feniķiešus, bija semīti – radniecīga tauta jūdiem. Arī jūdi ir semīti.
Kartāga un Roma – divas atšķirīgas kultūras, divas varenas valstis, kas stāvēja viena otrai pretim. No vēstures zinām, kā šie kari beidzās, proti, ar romiešu uzvaru. Kartāga vārda tiešā nozīmē tika nolīdzināta līdz ar zemi, un tās apkārtne kādu 50 km rādiusā tika nokaisīta ar sāli tā, lai tur nekas vairs neaugtu, nekad vairs neatjaunotos un atmiņas par to izgaistu uz paaudžu paaudzēm.
Pēc šīs uzvaras vairākus gadsimtus Romai nebija neviena pretinieka. Šī uzvara nozīmēja ne tikai pretinieka sakaušanu un varu pār visu Vidusjūras reģionu. Pūniešu kari bija arī cīņa starp divām kultūrām, diviem pasaules uzskatiem – starp semītiskajiem austrumiem un intelektuālajiem un organizētajiem rietumiem. Taču ne jau tas mūsu gadījumā ir tas svarīgākais.
Kaut uz mirklīti iedomāsimies, ja būtu noticis pretējais un uzvarētāja šajā divcīņā būtu feniķiešu Kartāga. Tādā gadījumā skaidrs būtu viens: semītiskā ietekme mūsdienu pasaulē būtu daudz ievērojamāka. Taču līdz ar šo ietekmi, ar kartāgiešu augsto morāli pasaulē ienāktu arī viņu reliģija, kuras pielūgsmes objekts nav tas viens vienīgais atklāsmes Dievs, kas atklājies Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.
Domāju, ka tas tiešām noplicinātu augsni kristietības izplatībai pasaulē. Lietojot metaforu, varētu teikt, ka semītiskie austrumi kalpotu kā sāls, kas uz visiem laikiem padarītu mūsu sirdis par Sahāras tuksnesi. Lai cik tas dīvaini arī būtu un lai cik augsta arī būtu kartāgiešu morāle un viņu reliģija, tā tomēr bija sveša Dievam – visa Radītājam un Uzturētājam, kas savā žēlastībā ir nolēmis glābt nabaga grēcinieku.
Lai cik dīvaini tas arī būtu, Dieva iedibinātais pamats jūdaismā, no vienas puses, un grieķu valodas izplatība plašajā Romas impērijā, kā arī grieķu filozofija, no otras puses, sagatavoja piemērotu augsni ātrai un plašai kristietības izplatībai ļoti plašā areālā. Viss šim darbam bija sagatavots. Nāca Dieva Dēls un veica pēdējo darbu, lai Evaņģēlija vēsts strauji un ātri izplatītos pasaulē, sēdama ticības sēklu ļoti daudziem cilvēkiem no ļoti daudzām tautām.
Noslēgumā mēs atkal atgriežamies Lielajā piektdienā, taču šoreiz ar citām noskaņām.
Raugoties uz uzrakstu, kas bija likts virs Jēzus Kristus Golgātā, ebreju, grieķu un latīņu valodā – „Jēzus Kristus jūdu ķēniņš”, nāk prātā apustuļa Pāvila vārdi: „Nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir [apgraizīts]; ne arī tā ir apgraizīšana, kas redzama ārīgi pie miesas. Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā, tādam atzinība ir ne no cilvēkiem, bet no Dieva.” (Rom. 2:28-29)
Tādējādi Jāņa nelielā piezīmīte mums liek saprast, ka tā nav uzrakstīta it kā starp citu. Tā grib teikt: lasiet visas tautas par to lielo labumu, ko Kristus izcīnījis Golgātā, ka Kristus nopelns ir tik liels un dižs, ka tas nevar palikt tikai vienas tautas robežās, bet tam jābūt sludinātam un mācītam visās tautās, vienalga, cik tu vecs vai jauns esi, vai pie kādas tautas vai rases piederi!
Uldis Fandejevs