Bo Gīrcs (1905-1998)
Bo Gīrca grāmata „Kristus baznīca” ir interesants sacerējums. Autors tajā uzsver biblisko eklesioloģiju par baznīcas vispārējumu jeb katoliskumu. Šī grāmata, lai gan rakstīta, domājot tieši par Zviedrijas baznīcu un tās problēmām, sniedz vairākas vērtīgas atziņas, kas noderēs kristiešiem un interesentiem jebkurā zemes malā.
Bo Gīrcs 20. gadsimta otrās puses individualizētajā, sadrumstalotajā pasaulē, kas tāda ir aizvien un varbūt pat vēl vairāk, uzsver baznīcu ar tās mācību, sakramentiem un sadzīvi kā patiesas, dievišķas vienības vietu un veidu. Tas ir vērtīgi un svētīgi, lai vēl vienu reizi lauztu nereti sastopamo muļķīgo stereotipu par „protestantu vēsumu” vai „individuālismu”.
Nekā tamlīdzīga – Bībelē sakņots protestantisms, jo sevišķi luterisms ar savu evaņģēlisko uzsvaru uz sakramentiem, ir pat ļoti baznīcisks un cilvēkus vienojošs: sākumā caur svētajām lietām ar Dievu un tad uz šā dievbērnības pamata – arī savā starpā.
Autors šo Bībelē sakņoto un luterismam visnotaļ raksturīgo izpratni par baznīcas, draudzes un dievkalpojuma centrālo lomu apzinīga kristieša dzīvē raksturo pamatoti, izsmeļoši un ar viņa literārajam talantam raksturīgu tēlainību.
Cits stereotips, kuru autors noraida un izskaidro patiesību šajā sakarā, ir baznīcas katoliskums. Proti, ka „katolis” ir labs vārds, un arī luterāņi ir pilnā un patiesā nozīmē katoļi jeb piederīgi vispārējai kristīgajai ticībai – tai, kura raksturo visus patiesi ticīgos visos laikos un visās vietās.
Katolis nenozīmē tikai Romas katoli. Bo Gīrcs citē savu tautieti Nātanu Sederblūmu, kas luterāņus sauc par evaņģēliskajiem katoļiem. Tiešām – nav slikts apzīmējums.
Patīkams šķiet arī autora uzsvars uz svētā kalpošanas amata nozīmi un nopietnību. Mūsdienu paviršības un virspusējības gaisotnē nekad nav par ļaunu uzsvērt jebkura Dieva aicinājuma – arī mācītāja aicinājuma – svarīgumu, atbildību un cienīgumu. Un, protams, arī tā uzliktos pienākumus.
Runājot par garīgo amatu, autors gan plaši un aprakstoši proponē uzskatu, kura komentēšana – atzīšos – man šeit sagādā grūtības. Proti, Bo Gīrcs nenoliedzami ir bijis viens no nesenā laika uzticamākajiem Zviedrijas baznīcas bīskapiem un teologiem.
„Uzticamākajiem” – uzticības Bībelei un tradicionālai kristīgai ticībai nozīmē. Viņš ir arī lielisks rakstnieks. Pieredzes, nopelnu, cienījamības un vēl visvisādā citā ziņā es pat netaisos stāties viņam tuvumā. Un tomēr – tā paša apustuliskā aicinājuma un kalpošanas amata nopietnības dēļ, kuru Bo Gīrcs pamatoti uzsver, man nākas runāt.
Sevišķi nodaļā Una Sancta („Viena svēta”) un vietvietām arī turpmāk autors izklāsta un pārstāv modernā ekumenisma idejas, tās ļoti prasmīgi emocionāli ietonēdams, tā padarot šo jautājumu tiešām par „sirdsapziņas lietu” (74. lpp.). Un tas nu gan nav lāga – apgrūtināt labticīga lasītāja sirdi ar grūti argumentējamām (tādēļ arī nepieciešamība padarīt tās emocionālas) idejām.
Ar šo praktiski arī pietiktu – ar norādi uz apšaubāmām teorijām, no kurām, šo visādi citādi labo grāmatu lasot, vajadzētu uzmanīties, jo ir pierādījies, ka diskusijā par moderno ekumenismu diemžēl argumentiem nav nozīmes – tas ir augstā mērā emocionalizēts un arī politizēts jautājums. Cilvēki mūsdienās ekumenismam vienkārši tic, un viss. Jo tas atbilst viņu laika gara konstruētajam pasaules skatījumam.
Un tomēr – pāris nelielas norādes uz hrestomātiskiem maldiem (jo neko jaunu jau izdomāt nevar), kurus tā paša Nātana Sederblūma vai plašāka konteksta ietekmē nekritiski ir pieņēmis arī Bo Gīrcs.
Pirmām kārtām par Kristus vārdiem Jņ. 17:21 „lai visi ir viens”. Tā nav pavēle mācekļiem vai kristietībai, bet gan lūgšana Tēvam. Un, ja Jēzus to ir lūdzis Tēvam tik nopietnā Savas dzīves brīdī, tad kādai gan faktiski neticībai cilvēkā ir jābūt, lai noliegtu, ka „visi ir viens”?
Ja tu skaties un to neredzi, tad acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar tavu skatīšanos, nevis ar apkārtējo realitāti. Sevišķi jau saskaņā ar luteriskajām ticības apliecībām kristīgās baznīcas patiesā – ticības – vienība un katoliskums nav nekāds šaubu temats vai „pienākums”, kā to bieži traktē Bo Gīrcs un viņa domubiedri, bet gan realitāte.
Jo mums nav iemesla ne mazākajām šaubām, ka šī lūgšana turpat uz vietas ir tikusi uzklausīta un tai sniegtā Dieva Tēva atbilde ir spēkā arī šodien un līdz pasaules galam.
Vēl pāris maldinošas ekseģēzes piemēru, kurus lieto modernā ekumenisma proponētāji un diemžēl arī Bo Gīrcs. Apustuļa Pāvila retoriskais jautājums „Vai tad Kristus ir dalīts?” (1.Kor. 1:13) ir pārmetums korintiešiem, ka tie spriež par kristietību „pēc deguniem” jeb pulcējas ap dažādām personībām, nevis ap vienotu ticību, un tāda attieksme tiešām nav tālu no grēka.
Tomēr šeit pilnīgi noteikti nav runa par dalīšanos teoloģisku iemeslu dēļ – tai, kā Pāvils raksta tajā pašā vēstulē, pat „ir jābūt” (1.Kor. 11:19), jo tā ir neizbēgama grēcīgās pasaules realitātē, kur cilvēki pilnīgi noteikti sagrozīs Dieva vārdu, un bibliski ticīgie jeb „ticībā rūdītie” no tiem nošķirsies.
Kristīgās baznīcas vienība ir viens no kristietības paradoksiem – baptistu, Romas katoļu, pentakostāļu, liberālo un konfesionālo luterāņu pastāvēšana, biblisko uzlūkota un traktēta, ne noliedz, ne apšauba kristīgās baznīcas vienību un unikalitāti.
Tāpēc jau saskaņā ar ticības apliecībām mēs ticam „uz vienu svētu vispārēju (jeb katolisku) un apustulisku baznīcu” – jo tas ir ticības jautājums, un gribēšana redzēt to, kas ir ticams, nav nekas cits kā vecā, sasodītā neticība. Jeb, lietojot Lutera padomu, ja tu gribi redzēt to, kam ir jātic, tad liec aci ausī un skaties. Nekā citādāk.
Tātad vēlreiz īsumā: kristīgās baznīcas vienība ir ticības artikuls, un tās vienība ir ticības vienība; šajā pasaulē patiesā Kristus baznīca nekad nesakritīs ar redzamās baznīcas robežām, lai cik ortodoksa tā būtu. Un paldies Dievam, ka tā.
Vēl autors lieto ekumenisma sakarā nepareizi interpretēto Jēzus līdzību par kviešiem un nezālēm (Mt. 13:24–30), kur Dievs saka, lai paliek, kā ir, līdz pastarajai dienai – tad nešķīstie tiks šķirti no Dieva bērniem.
Šī līdzība faktiski neattiecas uz baznīcu, bet gan uz pasauli, jo tas tīrums, kā Jēzus pats tālāk saka, „ir pasaule” (13:38), un pasaule tiešām ir nelabojama – entuziasms radīt perfektu sabiedrību šeit un tagad ir apriori lemts neveiksmei.
Savukārt perfekta (t.i., pilnīga, tāda, kurai nekā netrūkst attiecīgā mērķa – pestīšanas – īstenošanai) kristīgā mācība gan ir ne vien iespējama, bet tāda tā savā kopumā pastāv no sākta gala. Tik vien atliek, kā neko neņemt nost, neko nelikt klāt un to apliecināt.
Grāmatā ir daudz īpatnēju (nereti „romisku”) baznīcas vēstures un eklesioloģijas interpretāciju, bet lai šeit pietiek ar pašu būtiskāko – ekseģētiskajām vietām par attiecīgo jautājumu.
Un – grāmatai ir ļoti labs tās teoloģiskā redaktora Voldemāra Lauciņa ievads.
Didzis Meļķis