Vēsturnieki ir veltījuši daudz pūļu, lai pētītu tādus piētisma vadoņus kā Špēneru un Franki, taču ļoti maz pētījumu ir veltīti viņu spējīgākajam oponentam Valentīnam Ernstam Lēšeram (1673–1727). Patiesības labad jāsaka, ka jau toreiz Lēšers sniedza pietiekami pamatotu piētisma kustības izvērtējumu un kritiku. Diemžēl viņš un viņa ieguldījums ir nepelnīti piemirsts.
Valentīns Ernsts Lēšers dzīvoja ļoti sarežģītā laikmetā.
“Vācija bija viens liels kara lauks, uz kura vācieši, zviedri, franči, spāņi un citas tautības bija cīnījušās vairāk par ceturtdaļgadsimtu. Tā rezultātā Vācija bija izpostīta, asiņodama ar tūkstoš brūcēm. Daudzas pilsētas, ciemi un miesti bija kļuvuši par postažu. Sabiedriskā dzīve bija dezorganizēta. Daudzi cilvēki bija nogalināti un apdzīvotās vietas izpostītas, to iedzīvotāji vai nu aizmukuši, vai nomiruši no sērgām, kas vārdzināja zemi. Par bāreņiem tapušie bērni klaiņoja, ubagodami un zagdami, lai apmierinātu savu izsalkumu. Viņi nepazina, kas ir miers, un daudzi no viņiem bija aizmirsuši, kas ir tēva un mātes mīlestība. Noskranduši un novārguši viņi bēga no citiem cilvēkiem kā no mežonīgiem dzīvniekiem, neuzticēdamies nevienam. Meži bija kā slēptuves, alas un drupas kā mājvietas. Bijušo karavīru bandas siroja un aplaupīja neapsargāto zemi. Nav brīnums, ka lauki un dārzi aizauga ar krūmiem un nezālēm, visa saimnieciskā dzīve bija apstājusies.”
Tā šos vēsturiskos apstākļus Trīsdesmit gadu kara laikā apraksta pētnieks M. Lēnigers. Baznīcas dzīvē šis laikmets ir iezīmīgs ar luteriskās ortodoksijas norietu un piētisma un apgaismības uzplaukumu.
(Piētisms ir 17.gs. vācu protestantismā radusies kustība, kas tajā laikā valdošo ortodoksiju uzskatīja par iesīkstējušu un neproduktīvu. Piētisms nāca ar uzsvaru uz praktisko dievbijību, kas tika uzskatīta par nozīmīgāku nekā kristīga mācība)
18.gs sākumā konfesionāls luterisms un ortodoksija arvien vairāk zaudēja savas pozīcijas universitātēs un teologu vidē. Savā ziņā var sacīt, ka Valentīns Ernsts Lēšers vēsturiski bija pēdējais ievērojamais ortodoksijas laika dogmatiķis. Viņa pūliņi saglābt luterisko ortodoksiju bija lemti neveiksmei, pat pirms viņš bija ķēries pie šī izaicinājuma. Kad viņš sāka savu darbību, piētisms jau bija stingri iesakņojies.
Praktiski visu savu dzīvi viņš veltīja cīņai ar piētisma negācijām. Viņš labi apzinājās, ka aiz piētisma maskas bija piezadzies arī racionālisms, kas galu galā nedaudzu gadu laikā no iekšpuses izpostīs luterisko baznīcu Vācijā. (vairāk par ortodoksiju, piētismu un racionālismu variet lasīt Bengta Heglunda grāmatā Teoloģijas vēsture, izd. Augsburgas Institūts)
Saknes
Lēšera priekšteču līnijai var izsekot līdz pat reformācijas laikam. Tā ir gara uzticīgu luterāņu virkne, un daži pat bijuši luterāņu mācītāji. Viņa tēvs Kaspars bija miesnieka dēls, un kaut arī viņa ģimene bija nabadzīga, viņš izstudēja un kļuva par godātu un cienītu Vitenbergas universitātes profesoru un baznīcas superintendentu.
Tomēr par slavenāko Lēšeru dzimtas pārstāvi bija lemts kļūt viņa dēlam Valentīnam Ernstam. Viņš piedzima 1673.gada 29. decembrī Zonderhauzenē. Skolā viņš sāka iet Erfurtē, bet tad pārcēlās uz Cvikavu, kur mācījās slavenā skolotāja Kristiāna Dauma vadībā. Drīz vien viņu ievēroja kā gudru un zinātkāru puisi, kas ieinteresēts visvisādās zinībās.
Jau skolas laikā viņš publicēja savus pirmos rakstus, kuri guva samērā plašu ievērību. Šķiet, ka tēvam nav bijis viegli vadīt un kontrolēt savu pārlieku dedzīgo un nobriedušo dēlu. Tā arī nav izdevies atraut jauno zinātnieku no viņa grāmatām, kuras viņš studējis dienu un nakti.
Tēvs bija pamanījis sava dēla talantus un deva viņam iespēju padziļināti studēt klasisko grieķu un latīņu literatūru. Viņa intereses bija ļoti plašas, bet īpaši tuva viņam bija vēsture. Viņš gribēja kļūt par vēsturnieku. Kādu laiku tēvs pat bija noraizējies, ka viņa dēls neizrāda tikpat kā nemaz intereses par teoloģiju.
Studijas
Valentīns studēja Vitenbergas universitātē un viņa pasniedzēji bija konfesionāli luteriskie teologi Doičmans, Hanekens, Valters un viņa tēvs Kaspars Lēšers. Ap to pašu laiku iesākās tā sauktais piētisma strīds, kurā Vitenbergas teoloģijas fakultāte ļoti kritiski nostājās pret F.J.Špēneru un viņa sekotājiem. Visstingrāk viņi kritizēja radikālā piētisma uzskatus, kas tika uzskatīta par ļoti bīstamu atkāpšanos no ortodoksas jeb pareizas kristīgās mācības.
Pēc veiksmīga maģistra eksāmena nokārtošanas Lēšers sāka savas akadēmiskās gaitas, lasot lekcijas par filozofiskiem tematiem. Pārsteidzoši, bet jau no paša iesākuma šīs lekcijas tika uzņemtas ar lielu atsaucību.
Kaut arī Vitenbergas universitāte šai laikā nebija starp prestižākajām studiju vietām, tomēr jaunais pasniedzējs savās lekcijās spēja pulcēt vairāk par 200 klausītāju. Šķiet, ka tikai pēc savas studiju vizītes Jēnā, kad viņš sastapa ievērojamos tā laika luterāņu teologus Bečmanu, Baijeru un Sagitariju, viņš beidzot ar visu savu sirdi un prātu pievērsās teoloģijai.
Kalpošana
Pēc dažiem gadiem viņš tika aicināts pāriet no akadēmiska darba uz baznīcas kalpošanu. Lēšers kļuva par Jiteborgas superintendentu un aktīvi iesaistījās baznīcas dzīvē, daudz sprediķoja un rūpējas par draudzēm, tajā pašā laikā turpinot savas studijas un literāro darbu. Viņš daudz lasīja jaunākās grāmatas un laikrakstus. Būdams apdāvināts valodu pratējs, viņš spēja lasīt vācu, grieķu, ebreju, franču, spāņu un angļu valodā.
Lēšers bija lasījis par jaunajiem garīgajiem novirzieniem, un tie radīja viņā nemieru un ļoti nopietnas pārdomas. Viņam radās ideja izveidot teoloģisku izdevumu, kas piedāvātu kritisku izvērtējumu šīm filozofiskajām un teoloģiskajām mācībām. 1701.gadā sāka iznākt Unschuldige Nachrichten, kas tulkojumā nozīmē nevainīgās, miermīlīgās ziņas.
Izdevums recenzēja lielu sakaitu teoloģisku grāmatu, kā arī citu zinātnisku literatūru, un tur bija atrodami raksti par dažādiem garīgiem un arī laicīgiem jautājumiem. Kā pirmais šāda veida izdevums tas kļuva ļoti populārs, un to lasīja daudzi. Arī pats Lēšers drīz kļuva pazīstams plašākā sabiedrībā un atzīts par vadošo luteriskās ortodoksijas teologu.
Vēlāk viņš kādu laiku kalpoja par superintendentu Delitčas pilsētā. Tur viņš apprecēja Katrīnu Elizabeti Krausholdu, Merseburgas galma pārvaldnieka meitu. Viņu ģimenē piedzima vienpadsmit bērnu. Visumā viņu laulības dzīve tiek raksturota kā laimīga un harmoniska.
Ekumenisma jautājumi
Laikā pēc Trīsdesmit gadu kara radās doma izveidot evaņģēlisku vienību luterisko un reformēto zemju starpā. Saprotams, ka no konfesionāla luterisma pozīcijām šādi centieni tika aplūkoti kā atkāpšanās no Vienprātības grāmatas jeb luterisko ticības apliecību noliegšana. Lēšers ļoti aktīvi iesaistījās šajos procesos un mēģināja pasargāt luterismu no ticības sajaukšanās un baznīcu apvienošanās tendencēm.
Lēšera nostāja bija ļoti saprātīga un diplomātiska. Viņš sacīja, ka doma par vienību jau ir apsveicama, taču vienība ir iespējama tikai tad, ja ir panākta vienprātība Bībeles skaidrajās mācībās. Piētistu teologi kristīgo doktrīnu uzskatīju par otršķirīgu un sacīja, ka vienprātība nepieciešama tikai pašās svarīgākajās doktrīnās.
Tomēr izrādījās, ka šo svarīgāko doktrīnu vidū nebija iekļauta pat mācība par Kristus patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Šāda vienības izpratne, protams, Lēšeram un citiem konfesionāliem teologiem bija absolūti nepieņemama.
Reliģiskās diskusijas un strīdi 18.gadsimtā nereti bija ļoti asi un kareivīgi. Tika lietota skarba valoda, smagi apvainojumi un nosodījumi. Taču Lēšers, piedalīdamies diskusijās, atteicās lietot šo skarbo stilu.
Savā uzvedībā viņš bija atturīgs un mērens, viņš tā rīkojās cerībā, ka būs iespējams pārliecināt oponentus par Bībeles patiesību. Argumentējot, viņš parasti izmantoja vēsturisko metodi, lai demonstrētu, kā zināmas mācības ir radušās un izveidojušās.
Lielās darbaspējas
1707.gadā 33 gadu vecumā viņš tika aicināts kļūt par profesoru Vitenbergas universitātē. Unschuldige Nachrichten veiksmīgā darbība, viņa zinātniskie, polemiskie un apoloģētiskie raksti bija padarījuši viņu par ļoti populāru cilvēku.
Turklāt viņš bija pazīstams kā neparasti dievbijīgs, pazemīgs cilvēks, kuram piemita milzīgas darbaspējas. Blakus zinātniskajiem un praktiskajiem pienākumiem viņš ik dienas lasīja septiņas līdz astoņas lekcijas par dažādiem teoloģiskiem tematiem.
1709.gadā Lēšeru aicināja uz Drēzdenes Krusta baznīcu, kur viņš kalpoja līdz savai nāvei 1749.gadā. Superintendenta pienākumus viņš pildīja ar lielu enerģiju. Viņš ik dienā paveica pilnīgi neticami lielu darba apjomu. Pat viņa laikabiedriem tā šķita kā neuzminama mīkla, kā Lēšers, nesdams smagu praktisku darbu un pienākumu nastu, spēja vēl publicēt vienu apjomīgu darbu pēc otra.
Viņš bija ļoti aizņemts ar administratīviem pienākumiem – tiekoties ar cilvēkiem, rakstot vēstules, organizējot dažādus baznīcas projektus. Viņš arī nodibināja teoloģijas studijas topošajiem mācītājiem, lasot lekcijas savās mājās. Ik nedēļas viņš vadīja dievkalpojumus un teica vairākus sprediķus.
Taču Lēšers neuzskatīja sprediķošanu par smagu darbu, bet raksturoja to kā vieglu un patīkamu ikdienas pienākumu citu darbu vidū. Tāpat viņš lasīja draudzei lekcijas par baznīcas vēsture, kas vēlāk kļuva par pamatu vairākām viņa publikācijām.
Praktiskā dievbijība
Lēšers nodibināja vairākas skolas nabadzīgiem bērniem. Praktiskajos kalpošanas darbos viņš iesaistīja arī teoloģijas studentus un lajus. Visos Lēšera centienos mēs varam manīt to praktisko dievbijību, uz kuru bija aicinājis Špēners savā grāmatā Pia Desideria (Dievbijīgās vēlmes). Viņš saskatīja daudz ko vērtīgu šajos piētistu ieteikumos un atzina tos par labiem.
Taču atšķirībā no piētistiem Lēšers un konfesionālie luterāņi centās paturēt šos dievbijīgos centienus stingros luteriskās mācības rāmjos. Tāpēc piētistu ieviestos dievbijības pulciņus un laju sludināšanu viņi neatzina, jo tajos bieži radās un izplatījās maldu mācības.
Lēšers bija pārliecināts, ka visām dievbijības izpausmēm ir jābūt pamatotām pareizā Bībeles mācībā, taču dievbijību piētisms lika pāri visam, un līdz ar to Dieva vārda mācība viņiem kļuva arvien nesvarīgāka.
Lai arī Lēšers iestājās pret ļoti daudzām piētisma izpausmēm, viņš pats dzīvoja dziļi dievbijīgu dzīvi. Katru dienu viņš vienu stundu pavadīja Svēto Rakstu lasīšanā un lūgšanās. Viņš neatļāva nevienam traucēt šos svētbrīžus.
Viņš pieturējās arī pie agrīnās baznīcas tradīcijas – gavēt katru piektdienu, kā arī turēt vigīliju lūgšanas pirms nozīmīgiem baznīcas svētkiem. Tāpat viņš ļoti mīlēja mūziku un mēdza sapulcēt savu ģimeni dziedāšanai un lūgšanām.
Lēšera bibliotēka
Lēšeram piemita ļoti interesantas aizraušanās, viņam bija lielas monētu un grāmatu kolekcijas. Viņa personiskā bibliotēka sastāvēja no vairāk kā 60 000 grāmatām (Daži avoti min skaitli 80 000!). Zināms, ka šajā milzīgā bibliotēkā valdījusi perfekta kārtība, un Lēšers bez vilcināšanās spējis atbildēt, vai kāda noteikta grāmata ir tajā atrodama vai nav.
Šķiet, ka tomēr vislielāko iespaidu uz viņa laikabiedriem bija atstājusi nevis viņa zinātniskā un akadēmiskā darbība, bet gan tieši viņa dievbijība un lielā nodošanās baznīcas kalpošanai. Viņš bijis ārkārtīgi dāsns cilvēks, kas ziedojis ļoti lielas naudas summas trūcīgajiem – daudziem bagātniekiem par apkaunojumu.
Kaut arī Lēšers bija iesaistīts karstajās diskusijās un strīdos ar piētistiem, viņš iemantoja vispārēju cieņu un autoritāti. Pat viņa oponentiem bija jāatzīst, ka viņam piemita neparasti cildens raksturs.
Šīs ziņas par Lēšera personisko dievbijību ir nozīmīgi paturēt prātā, kad pieminam viņu kā vadošo luteriskās ortodoksijas pārstāvi un runas vīru pret to, ko viņš pats nodēvēja par “piētistisko ļaunumu”. Šis dievbijīgais un pazemīgais vīrs spēja sniegt pamatīgu piētisma analīzi, uzrādīt tā trūkumus un norādīt uz tā bīstamajām tendencēm.
Vēl ir daudz citu viņa biogrāfijas jautājumu, kurus būtu vērts pētīt. Piemēram, varētu izvērtēt viņa attieksmi pret tā laika filozofijas tendencēm, kad viņš no ticības viedokļa analizēja Loka, Spinozas un citu filozofu mācības.
N.L.fon Cincendorfs (1700-1760)
Tāpat interesanti būtu izvērtēt Lēšera saistību ar Cincendorfu un viņa vadīto hernhūtiešu kustību. Lēšera publicēto darbu skaits sniedzas pāri par 300, un tas ir plašs un vērtīgs izpētes avots, diemžēl ne visi darbi ir saglabājušies.
Amerikāņu teologs Pols Makkeins ir raksturojis Lēšeru kā cilvēku, kas ir piemērs mums visiem – viņš ar pilnīgu uzticību nostājās pret maldiem, visās to izpausmēs, ar patiesi kristīgām rūpēm par cilvēkiem, kas šajos maldos iestiguši vai pat māca maldus.
Lēšera mērķis nebija motivēts ar vēlmi saglabāt kādu akadēmisku struktūru vai sistēmu, vai cīnīties pret konkurējošo teoloģisko tendenci. Viņa galvenās rūpes bija pastorālas, viņš centās glābt cilvēkus no piētistiskā legālisma slazdiem, kas galveno uzsvaru lika uz dievbijības prasībām, nevis uz Evaņģēlija un sakramentu glābjošo spēku.
Lēšera visievērojamākais darbs, kurā viņš aplūko piētisma problēmas, saucas Timotheus Verinus. Jau pats šā darba nosaukums norāda uz Lēšera vēlmi runāt gan par dievbijību, gan patiesību. Bet par šo darbu mēs vairāk runāsim nākamajā publikācijā.