Sadraudzības brīnums jeb pārdomas par intersubjektivitāti
„Cilvēks nav vientuļa sala” – tik trāpīgi skan Johannesa Mario Zimmela grāmatas virsraksts. Taču kā tad tur ir īstenībā? Daudzi saka tieši pretēji: ka cilvēks ir vientuļa sala. Protams, uzreiz kaut kā nevienam negribas bezierunu kapitulāciju, jo vajag taču pamēģināt – vai salas spēj satikties, veidot arhipelāgus, saprasties.
Jaunības ideālisma viena no visbūtiskākajām tēmām ir draugi – atrast tādus cilvēkus, ar kuriem var saprasties un solidarizēties. Tā nu daudz pūļu cilvēku dzīvēs tiek veltīts solidaritātes meklējumos un sapņos par kopību ar citiem. Taču to rezultāts visbiežāk tiek piedzīvots skarbā veidā – tā ir šo ilūziju sakāve, draudzības ideāla sabrukums.
Pirmajās reizēs, kad brūk attiecības ar draugiem, izskaidrojums tam ir vienkāršs – nesaprašanās iemesls tiek meklēts nodevībā – kopējo draudzības ideālu noniecināšanā. Līdzās stāvošie no draugiem pārvēršas par ne-draugiem jeb par tiešiem vai maskētiem ienaidniekiem.
Uzkrājot vienu šādu pieredzi aiz otras – dedzība cīņā par draugiem jeb par solidaritāti pazūd un šī spēlīte sāk garlaikot. Lielākoties cilvēki agrāk vai vēlāk pārstāj ticēt patiesai draudzībai un iespējām tikt saprastam un saprasties ar citiem cilvēkiem.
Tā dzimst ciniķi – cilvēki, kuri netic brīnumam, un ne jau velti cinisms ir tik vispārēji atzīta un respektēta dzīves pozīcija arī latviešu sabiedrībā. Daudzi to saista ar pieredzi un ar gudru atziņu, ka cilvēks īstenībā ir vienpatnis – stepes vilks, bet patiesībā tā ir tikai atruna un ticības zuduma maskēšana.
Ciniķis aizslēpjas aiz sienu sienām, gribēdams uzsvērt, ka nav pieejams citu ideālismam, bet tikai un vienīgi pats sev: sak, ne korī, ne duetā – tikai solo (solo ipse). Bet patiesībā pats sev viņš ir pieejams vēl mazākā mērā nekā iepriekš.
Par saprašanos dažādos līmeņos
Vispirms par politisko: Eiropas Savienība ir definēta globalizācijas apvārsnī – tā ir savdabīga sienu nojaukšana ar administratīvām metodēm ekonomisko monopolu interesēs… Kamēr konkrēti subjektīvajā līmenī mēs, eiropieši, neesam pavirzījušies tuvāk viens otram pat ne pa sprīdi. Kaut arī robežu atvērtībā tagad tuvāk kopā, bet patiesībā aizvien vēl tālumā. Līdz ko cilvēki nonāk kopā ar kaut kādu apņēmību veidot kopību, ieslēdzas tie paši sakāves un nodevības mehānismi.
Pasaules uzskatu un dzīves pozīciju atšķirības uzplaiksnī tik pēkšņi, un visi daiļskanīgie un apņēmības pilnie iecietības projekti sabirst kā putekļi. Uzskatāms piemērs tam bija nesen Īpašu uzdevumu ministra integrācijas lietās sekretariāta rīkotajā ekspertu sanāksmē, kur tika pieaicināti dažādi speciālisti un minoritāšu pārstāvji.
Viņiem bija ierādīta „godpilnā loma” – atzīt par vareni labu un izdevušos valstiski apmaksāto stratēģu jeb izstrādāto Nacionālo programmu pret neiecietību (NPPN). Bet kā tādā nereizē – viens runātājs pēc otra tikai kritizēja un kritizēja, noraidīja un noraidīja šo programmu pret neiecietību! Vispār visu runātāju starpā valdīja liela vienotība NPPN kritikā, jo speciālisti šajā cīņā pret neiecietību arī saskatīja savdabīgu neiecietību.
Neiecietības apkarošanas speciālists Deniss Hanovs gan pacietīgi noklausījās šo kritiku, lai pēc kāda brīža varētu uzrakstīt interneta portālā ierēdnieciski augstprātīgu, bet citādi vienkārši seklu repliku – cik slēpti neiecietīgi ir visi tie, kas nav vienisprātis ar mums, lielajiem multikulturālisma stratēģiem.
Tā nu ir – nevajadzēja pieaicināt tos „vecās knīpstangas” un turklāt visādus dīvaiņus, kas uzriez iekožas tajā programmā ne pa jokam: sak, brālīši, tas jūsu bukletiņš vairāk izskatās pēc samērā tiešā veidā pārrakstītas direktīvas „no augšas”, nekā pēc pētījuma. Tamlīdzīgas deklarācijas bez sava skaita cirkulē Rietumu pasaulē no kongresa uz kongresu.
Kultūru komunikāciju un saprašanās realitāte, starp citu, ir tā nepateicīgā vide, kur nedarbojas administratīvi piekarināti risinājumi vai politkorekta frazeloģija. Tā ir vide, kas atspoguļo patiesos stāvokļus un savstarpējās saprašanās jeb intersubjektivitātes rādītājus. To labi varēja vērot mūsu bijušās ārlietu ministres Sandras Kalnietes uzstāšanās reizē, atklājot šī pavasara Leipcigas grāmatu mesi.
Te klajā nāca atšķirīga vēsturisku pārdzīvojumu kategorizēšana un izpratne, jo vācu ebreju kopienas pārstāvis Solomons Korns protestēja pret boļševisma noziegumu vienādošanu ar nacistisko Kalnietes runā. Pēc tam publiski pārmeta gan Kalnietei, gan austrumeiropiešiem vispār nepareizu vēstures notikumu interpretāciju – viņa izpratnei neatbilstīgu.
Acīmredzot – ļoti neiecietīgu. Parādījās gan pāris šādas pieejas atspēkojumu presē, tomēr tas neatceļ faktu – par eiropeiskā vēstures pārdzīvojuma kopību un harmonisku saprašanos vēl ir pāragri runāt, kamēr tik daudzās sāpīgās lietas nebūs izspriestas un kamēr patiesības kritēriju definēšanā būs tik daudz spēka pozīcijas, savukārt vēstures vērtējumā – netaisnības.
Varbūt valstu komunikācijas līmenī un to veidotajā internacionālā politikā atveras kaut kāds cerības lodziņš, kas parāda, ka šajā laukā tomēr saprašanās ir iespējama? Transatlantiskā alianse jeb NATO taču varētu būt labs saprašanās rādītājs.
Taču jaunās koncepcijas identitātes definīcija pagaidām vēl tikai autiņos. Vecā bija balstīta bailēs no PSRS agresijas, bet jaunā solidaritāte un kolektīvās drošības uzstādījumus ir vēl jāapliecina.
Pagaidām vairāk tas īstenojas politiķu galvās, nekā dzīvē. Tikmēr dzīvē mēs redzam, kā notiek pretējais: palestīniešu un ebreju skaistā apņēmība politiskās komunikācijas jomā ir izgāzusies. Mūsdienu internacionālās politikas faktiskā aina rāda vislielākā mūra uzsliešanu Tuvajos Austrumos.
Tātad nevis tautu draudzības svētki, bet betona siena cauri visai Svētajai zemei. Šis jaunais mūris vēsta vizuāli ļoti efektīgi: kaimiņiem ir bail vienam no otra. Bet, kur ir bailes, patiesa draudzība nav iespējama.
Saprašanās teorijas strupceļā
Vai samērā bezcerīgā aina visos šeit ieskicētajos līmeņos tikai pasvītro, ka cilvēkiem nav izredzes saprasties savā starpā un piedzīvot patiesu sadraudzību? Aina nav tik drūma, tomēr bezatbildīgi būtu to padarīt pārlieku optismistisku.
Solidaritātes īstenošanās tiešā veidā ir atkarīga no tā, vai un kā cilvēks spēs sadzīvot ar citādāk domājošiem. Taču cilvēks pēc savas patiesās dabas un rakstura nelabprāt pacieš pretēju viedokli. Tolerance nekādā ziņā nav iedzimta īpašība.
Kaut arī tie tolerances stratēģi, kuru centienus dāsni apmaksā Eiropas fondi un valsts līdzfinasējumi, labprāt grib parādīties tā, it kā viņu krūtīs sirds vietā pukstētu pati iecietība, tas tomēr nav nekas vairāk kā iedomība. Tolerance ir sūrs un grūts mācību process – sevis paša, savu ambīciju apspiešanas tehnoloģiju apgūšana. Tikai tā parādās kāda cerība uz miermīlību pret citādi domājošo.
Īsta tolerance vienmēr būs saistīta ar empātijas jeb iejušanās māku. Tomēr, paraudzīties no pretējā skata punkta var tikai tas, kam ir skaidrība par savējo. Citiem vārdiem, tikai izpratis sevi, vari pretendēt uz saprašanos ar otru.
Šāda saprašanās un savstarpēja cieņa nav iespējama bez vēlmes iedziļināties lietās – bieži vien kaitinošās un nejēdzīgās lietās, jo tieši tā katrs ikviens mēdz klasificēt otra cilvēka uzskatus. Šaursirdība šajā sfērā ir katra cilvēka iedzimtā novirze.
Manuprāt, cilvēks tomēr ir vientuļa sala – un ar šo atzinumu lielā mērā iesākas arī apziņas fenomenoloģiskie pētījumi, kuru uzdevums ir izšķetināt to pamatdzīslu, kas veido cilvēka personību – tā saucamo ego jeb viņa „es”. Jā, cilvēks tik tiešām lielākoties dzīvo kā solists-vienpatnis (solo ipse), taču tas nav tas, pēc kā viņš patiesībā ilgojas.
Tā īstenībā ir viņa eksistences traģika, jo ikviens ilgojas atrast draugus, ikviens gribētu būt nevis bagāts ar sakāvēm, bet gan ar draugiem, būt nevis ciniķis un vienpatnis, bet kopā ar citiem. Un tas nebūt nav kaut kādā vēlmju līmenī, bet „es” identitātes dibināšanās transcendentālās loģikas premisa.
Tātad stingri apziņas pētniecības metodikā balstīts atzinums: personība nav pašpietiekama – lai definētu sevi, savu „es”, obligāti ir nepieciešami otrs, citi. Un ne tikai statiski – kā tādi alvas zaldātiņi, bet kā tādi, ar kuriem kopā „es” var ieraudzīt sevi „mēs-dimensijā” jeb savdabīgā mēsībā.
Tas ir tas secinājums, pie kura nonāk izcilais apziņas pētnieks Edmunds Husserls: ja sāk dziļāk pētīt savu identitāti, tad atklājas, ka cilvēciskā persona, viņa „es” nemaz nevar būt vientuļa sala. Lai vispār varētu nonākt pie sevis paša saprašanas (pie subjektīvās identitātes), ir nepieciešams kaut kas ārpus sevis – kaut kāda atsauce uz objektīvu pamatu, kas vienlaikus ir patiess ne tikai tev, bet arī otram, citiem.
Cilvēks ar saviem dabiskajiem dotumiem (viņa imanence) nespēj iet tajā ceļā, viņam ir nepieciešams kaut kādā fantastiskā lēcienā pārkāpt pāri savam dabiskumam jeb transcendēt pašam sevi, lai spētu atsaukties uz kādu objektīvu pamatu – ne sevī esošu patiesību – nonāktu patiesā sadraudzībā ar citiem jeb intersubjektivitātē.
No transcendentālās fenomenoloģijas puses, šis ceļš liekas gana piņķerīgs un arīdzan bezcerīgs. Jo nesasniedzot šo intersubjektivitāti, cilvēks patiesībā nesasniedz pats sevi.
Tas nozīmē, ja cilvēks neiespēj šo fantastisko lēcienu, tas neapgūst savas dzīves jēgu. Dzīvo garām visam tam, kālab viņš vispār šajā pasaulē ir nācis. Tā ir skumīga, bet ļoti reāla situācija – cilvēku stāvoklis mūsdienu pasaulē. Ticība ir šis fantastiskais lēciens tumsā (kā to reiz teicis dāņu kristīgais filozofs Kirkegors), bet kaut kas tāds pasaulē nu galīgi nav populāri.
Iespēja būt saprastam un saspriesties
Katram cilvēkam vienreiz ir jāsastopas pašam ar sevi. Sastopoties ar citiem, viņam ir jākonstatē, ka tie citi viņu nesaprot, un, ja godīgi, tad arī viņš tā īsti nesaprot citus. Te nu izskatās pēc strupceļa, pēc tās pašas sakāves, un cinisms rādās esam vienīgā izeja. Cinisms kā neticība brīnumam, tomēr tas, ka cilvēki tomēr spēj saprasties savā starpā, ir patiess brīnums.
Taču cinisms nav nekāda izeja, jo tā ir melošana sev un citiem. Izeja ir atrodama patiesībā – Kristū Jēzū, kā mēs Viņu esam saņēmuši un apliecinām. Šī patiesība bieži vien ir tikpat neērta kā citi cilvēki – apnicīgi, grūti panesami, drīzāk atgrūžami, nekā pieņemami. Jo šī patiesība mūs konfrontē ar to, ka patiesības nav mūsos.
Tas, kas ir mūsos, patiesībā ir neglīti – tas ir uzbrukums citiem un citu apsūdzība. Lūk, kur ir cinisma cēlonis – sevis apliecināšanā un neticībā patiesības vārdam! Citiem vārdiem – tas ir cilvēkā mītošais grēks. Nav arī nekāds brīnums, ka man nepatīk, ja kāds no ārpuses, proti – Dieva vārds man stāsta par to, ka tā ķibele nav citos, bet manī pašā.
Tikmēr kristietība ir brīnums jeb brīnumā balstīta Dieva vārda atklāsme: Dieva cilvēktapšanā, Viņa ciešanās, nāvē un augšāmcelšanā. Tikai tāpēc, ka šis brīnums ir bijis un aizvien vēl ir mūsu starpā – mēs to esam dzirdējuši, savām (ticības) acīm redzējuši un pat īpašā jeb sakramentālā veidā aptaustījuši, mums ir cerība uz saprašanos savā starpā.
Jo patiesība ir bijusi mūsu vidū un tā paliek ar mums līdz pasaules galam. Tātad nevis es ar savām ambīcijām esmu visu citu vidū – pasaulē, kur arī cilvēki savā starpā ir sāncenši, un nekas cits, kā vienīgi savstarpējas sadursmes no tā nesanāk…, bet patiesība ir centrā, un cilvēki, komunicēdami patiesību, pirmo reizi sāk komunicēt savā starpā draudzīgi.
Tad pirmo reizi citi ir draugi. Tāpēc Kristus mūs – pēc dabas pret visiem citiem kareivīgus, ir saucis par draugiem, lai mēs arī viens otru spētu saukt par draugiem. Kristīgā sadraudzībā cilvēks patērē nevis katrs sevi un pastāv pats par sevi, bet ir līdzdalīgs ārpus sevis esošā patiesībā, dzīvo no šīs patiesības.
Šī patiesība ir žēlastība un atkal žēlastība. Tādā dzīvē – ne no sevis, bet no patiesības (no grēku piedošanas evaņģēlija) – viņam ir dota kopība ar citiem, nevis sava „es” šaurajā sprostā, bet – „mēsības” jeb tādas sadraudzības komfortablajā plašumā. Mierinājumā un glābiņā. Citas izejas no bezcerīgas ne-saprašanās nav, kā vien tās durvis, kas ir – Kristus, mūsu glābiņš. Viņš saved kopā vientuļās salas – cilvēciskos indivīdus.
Sadraudzība par kristiešiem tapušu cilvēku starpā ir patiess brīnums. Tā ir realitāte par spīti tam, ka apkārt viss liecina pret to. Tā nu līdzās kristietības lielajiem brīnumiem, kas balsta mūsu ticību – inkarnācija, krusts, augšāmcelšanās, ir arī patiesa sadraudzība.
Aigars Dāboliņš