Turpinot nelielo rakstiņu virkni par 19. gadsimta latviešu mācītājiem, kas darbojušies avīžniecībā, pieminēšanas vērts ir Biržumuižas mācītājs Jakobs Florentīns Lundbergs (Lundberg, 1782–1858), kas ar saviem iesūtījumiem bagātināja gan „Latviešu Avīžu”, gan „Latviešu Ļaužu Drauga” lappuses.
Viņa paveiktais neaprobežojas ar korespondencēm par sava laika un apkārtējās dzīves norisēm, lai arī to skaits ir ievērojams – ap 70 īsāku un garāku ziņu par savas draudzes dzīvi, klimatiskajiem apstākļiem, slimnieku kopšanu u.c.
Lundberga vārds un darbi tiek joprojām minēti arī literatūras vēstures grāmatās. Kāds pussimts dzejas publikāciju laikposmā starp 1824. un 1852. gadu atrodams arī periodiskās preses izdevumos. Pats rakstot un citus tulkojot, viņš sarūpējis arī vairākas grāmatas – apjomā nelielus dzejas, stāstu un praktiskās literatūras izdevumus.
Lundberga darbība sakrīt ar laiku, kad latviešu rakstniecībā dominēja tā sauktās tautas literatūras iezīmes: publikāciju mērķauditorija bija balstīta latviešu zemnieku vidē, bet rakstnieka vārdam un viņa individualitātes pašapliecināšanās centieniem, tāpat arī tekstu oriģinalitātei atšķirībā no jaunlaiku literatūras tolaik bija daudz mazāka vērtība.
Literātu uzdevums aprobežojās ar ļaudīm derīgas un tīkamas lasāmvielas sarakstīšanu. Tam, vai publikācija ir pārcēlums vai paša autora darba auglis, lasītāju acīs nebija sevišķi lielas nozīmes, tāpēc tulkojumos ne vienmēr autora vārds tika uzrādīts.
Daļai šā laika daiļdarbu literārie pirmavoti tā arī palikuši līdz mūsdienām neizzināti, citi – par oriģināliem noturētie – kādā jaukā dienā atklājas, ka patiesībā ir vairāk vai mazāk brīvi tulkojumi.
„Visur tomēr ir intelekta klātbūtne”, tā nesen kādu cilvēku dzirdēju runājam par postmodernisma piesātināto mūsdienu dzīves vidi. Līdzīgi varētu teikt arī par 19. gadsimta tautas literatūru.
Laikā neierobežoti, no jebkāda akadēmiskuma brīvi domu pieskārieni un atgādinājumi kā sen aizgājušu un varbūt pat vairs neesošu zvēru pēdas piesnigušā meža laukumā. Kaut kādas zīmes un sveicieni no tiem, kam pat sapņos nav rādījies te un šādā izpaudumā nokļūt. Tajā visā neapšaubāmi ir arī savs skaistums un pat savas īpašas likumsakarības.
Starp 19. gadsimta pirmajā pusē publicētajiem vācu klasikas tulkojumiem latviešu valodā minami arī Jakoba Florentīna Lundberga latviskotie Frīdriha Šillera (Schiller, 1759–1805) dzejoļi. Neapšaubāmi, ka to izvēlē liela nozīme bija sižetiskumam, kas piemita daudziem šā autora dzejas sacerējumiem, jo dažādas pazīstamu un mazāk zināmu autoru „stāstu dziesmas” bija vieglāk saprotamas un tuvākas neizglītoto lasītāju prātiem.
Viens no nozīmīgākajiem Šillera atdzejojumiem „Dziesma no baznīcas pulksteņa” 1827. gadā tika iespiests atsevišķā grāmatiņā ar īsiem priekšvārdiem vācu valodā. Tas vedina domāt, ka tulkotājs šajā gadījumā vairāk bija domājis par izglītoto lasītāju spriedumu. Kopumā Biržu draudzes gana daiļradei „literāriskums” piemita daudz mazākā mērā nekā otram tolaik ražīgākajam latviešu dzejas kopējam un „valodas gardēdim” K. Hūgenbergeram (Hugenberger, 1784–1860).
Hugenberger, 1784–1860
Tas gan neliecina, ka literārais darbs būtu pa roku galam veikts. Savulaik Lundbergs bija cītīgi nodevies latviešu valodas leksikas studijām (piemēram, pētot aizguvumus no citām valodām) un vingrinājies sarežģītāku dzejas formu atveidošanā (heksametri J. H. Fosa (Voß, 1751–1826) idillēs). Lundbergu raksturo tieša, skaidri izteikta doma, un šīs īpašības pilnā mēra var attiecināt arī uz Šilleru, kura daiļradei Lundbergs pievērsās vairākkārt.
„Dziesmai no baznīcas pulksteņa” ir programmatiska sacerējuma iezīmes, kas labāk ļauj saprast arī atdzejotāju, jo teksta izvēle šajā gadījumā liecina par viņa akceptu oriģināla mākslinieciskajai izveidei un saturam. Poēma par baznīcas zvana liešanu vienlaikus ir slavinājums cilvēku radošam darbam, aicinājums sociālam izlīgumam, kas vainagotos ar sabiedrības vienprātību.
Tajā ir arī rosinājums morālai pilnveidei, bez kuras, pēc dzejnieka domām, nav iespējamas darba sekmes. „Skaidru varu mums būs smelties, / No kā skaidra balss var celties”. Revolucionārai pasaules pārveidei Šillers pretstata skaistuma kultu.
Lielais Veimāras klasiķis, kas atbalstīja feodālās kārtības gāšanu, sekoja franču revolūcijas norisei un kam 1792. gadā tika piešķirts „Francijas republikas goda pilsoņa” nosaukums, vienlaikus bija varmācības pretinieks un nosodīja revolucionāru izrēķināšanos ar karali Ludviķi XVI. Virknē „Dziesmas..” rindu Šillers sniedz spilgtas sociālo nemieru ainas, kurās tēlota sadumpojusies pilsēta:
Ak vai! Kad pie tiem pilsētniekiem
Nemiera deglis klusi sveļ,
Un ļaudis sev par brīviniekiem
Ar varas darbiem paši ceļ!
Tā rausta pulksteni un zvana
Tas dumpis, ka viņš kaukdams kauc,
Un viņa svēta miera skaņa
Uz blēņiem visus ļaudis trauc.
Pēc trakas brīvestības kliegdams,
Tas pilsētnieks nu troksni ceļ,
Cits citam kara bruņas sniegdams
Caur ielu ielām nāvi veļ.
Redz, vilku daba sievām ienāk,
Tās lustējas par briesmību,
Ar lūšu zobiem saplēst iesāk
Tā pretinieka sirsniņu.
Nevien’ necienī svētas lietas,
Un goda saites raisītas,
Tas taisnais bēg no grēku vietas,
Un visur valda blēdības.
Ak, bailīgi ir lauvu matīt,
Ir lūša zobi postīt var,
Bet daudzreiz briesmīgāk ir skatīt,
Ko cilvēks trakā prātā dar’.
Garais citējums nav nejaušs, jo visa tā laika latviešu literatūra un tajā tēlotā pasaule bija pilnībā rustikāla, pilsētas tur vispār nebija. Arī lasītāji un autori bija laucinieki. Lundbergs (tāpat kā šīs rindas) ir viens no retajiem izņēmumiem.
Viņš ir dzimis Rīgā, mācījies ģimnāzijā (agrākajā Licejā) un Domskolā, drēbnieka dēls, kas no bērna gadiem zina un jūt pilsētu „caur ielu ielām”.
Latviešu literatūrā un avīžniecībā Lundbergs ievadījis savas draudzes ķesteri Ansi Līventālu (1803–1878), noteikti vienu no spējīgākajiem pirmās paaudzes latviskas cilmes dzejniekiem.
Ināra Klekere