Ambrozijs (340–397)
Kas vieno Ambroziju un Augustīnu?
Kad domājam par to, kurš visvairāk ir ietekmējis rietumu baznīcas teoloģiju, tad neapšaubāmi runa ir par Ambroziju un Augustīnu. Bez šiem izcilajiem vīriem un baznīctēviem praktiski nav iedomājama rietumu baznīcas teoloģijas tālākā veidošanās un attīstība.
Tā kā šiem vīriem bija daudz kas kopīgs, mēs zināmā mērā viņus varam sasaistīt kopā. Proti – viņi abi dzīvoja vienā laikmetā, abi sprediķoja un rakstīja latīņu valodā un abi savā starpā bija saistīti. Ambrozijs bija Augustīna skolotājs un, lielā mērā tieši pateicoties viņam, Augustīns atrada ceļu pie Dieva.
Turklāt šiem vīriem kopīgs bija arī tas, ka viņi abi savā jaunībā bija bijuši valstsvīri un bija izglītoti jurisprudencē, vēlāk kļuvuši par bīskapiem un abi varēja pateikties Dievam, ka ir auguši kristīgas mātes ietekmē. Tāpat arī kristīti viņi tika tikai tad, kad bija sasnieguši jau brieduma gadus. Visās šajās lietās tiem bija daudz kas kopīgs.
Taču bija arī kas atšķirīgs. Atšķirībā no Ambrozija, Augustīnam, pirms viņš kļuva par kristieti, bija jāizbrien šīs pasaules grēku, netikumības un garīgo maldu ceļi. Taču Dievs viņu no šā pasaules posta izglāba, tā sakot, Augustīns “tika izglābts no elles ugunīm”, un viņš Dieva rokās kļuva vēl spēcīgāks un ietekmīgāks instruments nekā Ambrozijs.
Lai nu kā, abi šie vīri, kā jau minēju, bija izcili baznīcas tēvi. Runājot par viņiem, ievērosim hronoloģisko secību un vispirms pievērsīsimies Ambrozijam.
Ambrozija pirmie dzīves gadi un izglītība
Ambrozijs piedzima 340. gadā Trīrē, kur dzīvoja viņa tēvs, kas bija Romas zemes pārvaldnieks pār visu Galliju. Ambrozijs ir cēlies no dižciltīgas ģimenes. Daudzi viņa senči bija ķeizariskās Romas augstmaņi. Jau simt gadu viņa ģimene bija piederīga kristīgai baznīcai.
Un, pat ja pretēji toreiz vispārpieņemtajai praksei Ambrozijs savā jaunībā netika kristīts, viņš tomēr uzauga kristīgā namā. Kādu reizi, kad mazais Ambrozijs gulēja šūpulī sava tēva pils atklātajā hallē, ap viņa muti nolaidās bišu spiets.
Viņa aukle to gribēja aizdzīt prom, taču tēvs to neļāva, sakot: “Ja bērns paliks dzīvs, tad no viņa iznāks kas liels.” Drīz vien bites aizlidoja prom, un mazajam Ambrozijam nebija nodarīts nekāds ļaunums.
Kad Ambrozijam bija desmit gadu, nomira viņa tēvs. Viņa māte kopā ar dēlu un vecāko māsu Marcelinu, kas Dievam bija devusi jaunavības solījumu, pārcēlās dzīvot uz Romu, kur jaunais Ambrozijs ieguva savai kārtai atbilstošu izglītību un kļuva par pilnvarnieku un runas mākslas (retorikas) skolotāju. Atrodoties savas mātes un māsas aizgādnībā, Ambrozijs tika pasargāts no lieliem miesas kārdinājumiem.
Savā darbā Ambrozijs ātri vien parādīja lielu izcilību, un Itālijas galvenais zemes pārvaldieks Probus viņu aizsūtīja uz tolaik ļoti nozīmīgo pilsētu Milānu, kur viņam vispirms vajadzēja pildīt vietējā zemākā zemes pārvaldnieka palīga pienākumus, lai drīz pēc tam pārņemtu tā amatu.
Atvadoties Probus viņam sacīja: “Ej un valdi vairāk kā bīskaps, nevis kā soģis.” Šāds vēlējums liecina, ka tajā laikā bīskapi savu amatu pildīja apzinīgi un godprātīgi.
Ambrozija ievēlēšana bīskapa amatā
Neilgu laiku pēc Ambrozija ierašanās Milānā, nomira Milānas bīskaps – Ārija ķecerības atbalstītājs. Jaunā bīskapa vēlēšanas pilsētā izraisīja lielus nemierus. Ariāņi un ortodoksie jeb pareizticīgie savā starpā nespēja vienoties, kurš varētu būt jaunais bīskaps.
Zemes pārvaldnieks, baidoties no nekārtībām, ar pilsētas sardzi steidzās uz baznīcu, kur, stāvot zem tās portāla, sapulcējušos tautu mudināja uz mieru. Tad kāds bērns iesaucās: “Ambrozijam ir jākļūst par mūsu bīskapu!”
Šis sauciens bija kā uguns pakulās. Tam pievienojās viss klātesošo pulks, gan ariāņi, gan katoļi (t.i., pareizticīgie). “Jā, tiešām, Ambrozijam ir jākļūst par mūsu bīskapu!” Ambrozijs izbijās. Viņš domāja, ka par to nevar būt ne runas, jo viņš pat nav kristīts un ir necienīgs un nepiemērots šādam augstam garīgam amatam.
Taču visas šīs atrunas viņam neko nelīdzēja. Kristīgā Milānas tauta palika pie savas prasības, lai Ambrozijs, kas kā zemes pārvaldnieks īsā laikā bija ieguvis lielu tautas uzticību, kļūtu par tās bīskapu. Ar šo prasību ļaudis pat vērsās pie imperatora, un tas Ambrozijam šo piedāvājumu ieteica pieņemt. Tad arī Ambrozijs tika kristīts un iecelts šajā garīgajā amatā.
Saskaņā ar vispārējo praksi ļaudis, kas bija tikko kā kristīti, nevarēja tik drīz ieņemt kādu garīgu amatu, jo, lai to iegūtu, bija jāiziet vairākas pakāpes, kā arī bija nepieciešams ilgāks sagatavošanās laiks.
Taču šajā gadījumā citi baznīcas bīskapi, šķiet, ir izdarījuši izņēmumu, laipni dodot tam savu piekrišanu. Bīskaps Basilijs Lielais Ambrozijam rakstīja: “Tas Kungs ir tevi paņēmis prom no šīs zemes soģiem un tevi iecēlis apustuļa krēslā.”
Šajā krēslā Ambrozijs patiešām arī darbojās kā baznīcas firsts šā vārda vislabākajā nozīmē. Bīskapa amatu viņš apguva ātri. Viņam piederēja daudz sudraba un zelta, kā arī lieli zemes gabali. Šo vērtīgo dārgmetālu baznīca izmantoja nabagu pabalstīšanai.
Arī savu nekustamo īpašumu Ambrozijs nodeva baznīcas rokās. Savus lielo zemes gabalus viņš atdeva lietošanā savai māsai Marcelinai un viņas dievbijīgajām māsām, savukārt pārvaldīt tos viņš uzticēja savam brālim.
Ambrozijs kā liturgs un sprediķotājs
Ambrozijs savu lielumu ir ieguvis tieši kā sprediķotājs, kā dvēseļu kopējs un kā liturgs, t.i., kā kristīgā dievkalpojuma vadītājs un kārtotājs. Augustīns Milānā ieradās dažus gadus vēlāk. Savās atmiņās viņš stāsta par to, cik ļoti viņu ir savaldzinājis Milānā piedzīvoto dievkalpojumu krāšņums.
Ambrozijs ne tikai uzlaboja baznīcas dziedājumu kvalitāti, bet arī pats radīja dažas lieliskas latīņu baznīcas dziesmas, piem., Veni redemptor gentium (Nāc, tautu Pestītāj, Jēzu Krist`), kā arī vakara dziesmu: O lux beata trinitas. Tās atdzejojums latviski skan apmēram tā:
“Trīsvienība, jaukā gaisma,
Kungs, Tu mums esi viens un trīs,
Jau saules uguns atkāpjas,
Un Tava gaisma sirdīs līst.
Tev rīta slavu nodziedam,
Tev vakardziesmās slavinām,
Tev savu godu mūžībā
Ar pazemību pienesam!”
Ambrozijs sakausēja grieķu dziesmu melodiskās skaņas ar tradicionālajām Rietumeiropas melodijām, un dziesmas tādā veidā ieguva svētsvinīgāku un uztveramāku skanējumu. Lai tauta vairāk varētu piedalīties dievkalpojuma norisē, Ambrozijs ieviesa arī responsoriju dziedājumus.
Šāds lūgšanu un svētsvinīga noskaņojuma dievkalpojums, kurā katru rītu un katru vakaru atskanēja slava trīsvienīgajam Dievam, draudzei ļāva piedzīvot debešķīgu svētību un prieku, kā arī vēlēšanos arvien no jauna sanākt kopā, pielūgt Dievu un Viņam pateikties.
Ambrozijs bija ne tikai izcils liturgs, bet arī sprediķotājs. Pretēji Itālijas bīskapu paradumam viņš sprediķoja katru svētdienu. Tā kā agrāk viņš bija retors, t.i., runas mākslas skolotājs, viņš spēja izcili sprediķot. Taču sprediķa saturu viņš guva no Svētajiem Rakstiem, kurus viņš uzcītīgi studēja. Tam klāt vēl nāca viņa lielā dzīves pieredze.
Ambrozija sprediķiem bija kāds īpašs valdzinājums un tie piesaistīja arī vīriešus, kas Ambroziju nāca klausīties nevis kristīgās vēsts, bet gan izteiksmīgās un spēcīgās runas dēļ.
Taču jo vairāk vīrieši, kas paši gribēja apgūt retorikas mākslu, ieklausījās Ambrozija skaistajos un iedvesmojošos vārdos, jo vairāk tie sadzirdēja arī Dieva vārda patiesību, kurai Ambrozijs kalpoja. Notika tas, ko vēlāk apliecināja arī Augustīns: “Atverot savu sirdi, lai ieklausītos, cik labi viņš runāja, es, pašam negaidot, pamanīju arī to, cik patiesi viņš runāja.”
Lai kādu tēmu Ambrozijs kancelē arī apskatītu, viss bija ļoti dziļi pārdomāts, un klausītājs varēja manīt, ka viņš runā ar pārliecību un aizgrābtību. Piemēram, kad jaunavas tika iesvētītas saskaņā ar savu jaunavības solījumu, viņš par kristīgu sieviešu jaunavības kārtu sprediķoja tik jūsmīgi, ka dažas mātes šā iemesla dēļ aizliedza savām meitām iet uz baznīcu.
Ambrozija cīņa ar ariāņiem
Ambrozijs bija gan tolerants, gan nešaubīgi pareizticīgs. Mācības tīrības un baznīcas vienotības labad viņš strādāja tik neatlaidīgi, ka Ziemeļitālijā un Ilīrijā viņš ariāņiem atkaroja vienu baznīcu pēc otras un vienu bīskapa krēslu pēc otra.
Tādēļ ariāņi arī bija viņa galvenie pretinieki. Viņu vidū bija arī Justīna, toreizēja nepilngadīgā ķeizara māte. Ar viņas palīdzību ariāņi mēģināja sagrābt savā varā kādu baznīcu netālu no Milānas. Bīskaps Ambrozijs tika izsaukts uz valsts padomi, kur viņam pieprasīja šo baznīcu atdot atpakaļ ariāņiem.
Taču Ambrozijs kategoriski atteicās to darīt. Tad ķeizara ierēdņi ieņēma šo baznīcu ar varu. Par šādu rīcību tauta bija tik sašutusi, ka draudēja ar sacelšanos. Tāpēc bīskaps pavēlēja tautai izklīst, lai novērstu vardarbību. Taču zaldātiem, kuri pilsētā stāvēja, lai ieņemtu vēl kādu citu dievnamu, Ambrozijs paziņoja: ja viņi aizskars šo ēku, kurā viņš tobrīd turēja dievkalpojumu, viņš izslēgs viņus no ticīgo sadraudzības.
Ambrozija amata un personas ietekme tautā bija tik liela, ka zaldāti, kas draudzei par izbīli tomēr ienāca baznīcā, paziņoja: “Mēs šeit esam ieradušies nevis lai cīnītos, bet lai kopā ar jums lūgtu Dievu.” Draudzei par to bija liels prieks. Valdība piekāpās, un šī baznīca, kas atradās netālu no pilsētas, tika atdota atpakaļ bīskapam un pareizticīgo draudzei.
Taču ietiepīgā ķeizariene savu zaudējumu nevarēja pārdzīvot. Viņa uzskatīja, ka ariānismam Milānā viņa var palīdzēt atgūt varu vienīgi tad, ja pareizticīgajiem tiek atņemta viņu galva, proti – bīskaps.
Tādēļ viņa lika bīskapam pateikt: “Atstāj pilsētu un dodies prom, vienalga kur.” Taču bīskaps paziņoja: “Brīvprātīgi no sava ganāmpulka es nešķiršos nekad.” Tā Ambrozijs palika Milānā, bet ķeizariene pēc kāda laika nomira. Līdz ar to no galma puses Ambrozijam briesmas vairs nedraudēja.
Ambrozijs un ķeizars Teodosijs Lielais
Arī kā dvēseļu kopējs Ambrozijs parādīja lielu uzticamību un rakstura stingrību, jo īpaši attiecībā pret vareno ķaizaru Teodosiju Lielo. Teodosijs, kas ar savām uzvarām bija izglābis Romas impēriju no gotu uzbrukuma un ar savu stingro roku apvienojis Romas impērijas austrumus un rietumus, pret baznīcu bija noskaņots visnotaļ labvēlīgi.
Taču viņš bija ātras dabas cilvēks, kas viegli padevās dusmām. Kā karavadonis viņš bija pieradis pie nesaudzīgas disciplīnas un radikālas vardarbības. Šā iemesla dēļ viņš dažkārt spēja izrādīt pārmērīgu cietsirdību un piespriest ļaudīm nežēlīgus sodus.
Sv. Ambrozijs un Teodosijs Lielais, Anthony van Dyck, 1620
Tieši tā tas notika arī 390. gadā. Tesalonikā ļaužu pūlis bija nogalinājis dažus ķeizara ierēdņus, kuru līķus ļaudis bija vilkuši pa ielām. Tajā laikā, kad šī ziņa nonāca līdz ķeizaram, pats ķeizars atradās Milānā.
Lai ļaudis tiktu pasargāti no pārāk bargiem sodiem, daudzi Milānā sapulcējušies bīskapi Ambrozija vadībā devās pie ķeizara un taisnības labad lūdza viņam parādīt žēlastību. Ķeizars atbilde bīskapus nomierināja.
Taču dažas nedēļas vēlāk pienāca šausminoša ziņa, ka Tesalonikas pilsēta ir tikusi sodīta visbriesmīgākā veidā. Ķeizara ierēdņi lika tautai sanākt kopā pilsētas publisko spēļu vietā, ko tā savas lētticības dēļ arī izdarīja.
Ķeizara karaspēka vienība tur apkāva visus pēc kārtas – gan vainīgos, gan nevainīgos. Šajā šausmīgajā asinspirtī gāja bojā vairāki tūkstoši cilvēku. Visi, kas par to uzzināja, bija ļoti sašutuši. Tomēr neviens neuzdrošinājās bargajam ķeizaram teikt, ko patiesībā domā.
Pēc kāda laika ķeizars atkal ieradās Milānā. Bīskaps Ambrozijs uzskatīja par savu pienākumu ķeizaram paust savu nostāju par notikušo. Sākotnēji viņš izvairījās no satikšanās ar ķeizaru, un tajā brīdī, kad ķeizars bija pilsētā, pats atradās laukos. No turienes viņš ķeizaram rakstīja pastorālu vēstuli, kuras saturu mēs varam tikai apbrīnot.
Šajā vēstulē Ambrozijs parādīja stingru noteiktību, kā arī pauda laipnus vārdus; viņš norādīja ķeizaram uz rūgto patiesību, ka šīs lietas sakarā viņš ir spiests lietot nepieciešamo baznīcas disciplīnu.
Cita starpā tajā bija rakstīts: “Es nevaru noliegt, ka Tu esi dievbijīgs cilvēks un savā ticībā dedzīgs. Taču pēc savas dabas Tu esi ātrs. Ja kāds Tavu ātro dabu spēj nomierināt, tā viegli pārvēršas līdzjūtībā. Bet, ja kāds to aizskar, tad tā kļūst jo straujāka un Tu pats vairs nespēj sevi savaldīt.”
Tālāk Ambrozijs norādīja ķeizaram uz viņa grēku, kādu viņš ir izdarījis, sarīkojot Tesalonikas asinspirti, un atgādināja viņam par Dāvida krišanu un Dāvida pazemojumu. “Tā kā Tu esi darījis Dāvida grēku, tad arī atgriezies pie Dieva kā Dāvids.
Grēku var izdeldēt vienīgi ar asarām un grēku nožēlošanu. Tas Kungs, kas vienīgais mums sacīja: “Es esmu pie jums,” arī ir vienīgais, kas var mums piedot grēkus. Bet Viņš piedod grēkus vienīgi tiem, kas tos nožēlo.
Tādēļ izdarītajam grēkam nepievieno vēl citu grēku, ka Tu uzdrošinātos necienīgi baudīt Svēto Vakarēdienu, kas tik daudziem top pasniegts par postu. Ja Tu ar savu grēku gribi sadzīvot, tad Svēto Vakarēdienu es Tev pasniegt neuzdrošinos. Es tevi mīlu, es lūdzu Dievu par Tevi, taču nevaino mani par to, ka Dievs man ir svarīgāks nekā Tu.”
Tādā veidā bīskaps lielajam ķeizaram piemēroja tā saucamo mazo ekskomunikāciju, neļaujot tam saņemt Svēto Vakarēdienu. Ambrozijs pret ķeizaru varēja būt tik tiešs tādēļ, ka viņš domāja nevis par savu godu un labklājību, bet gan par viņam uzticēto ļaužu pestīšanu un Dieva godu. Un mēs redzam to, ka, uzticīgi pildot sava bīskapa amatu un kalpojot Virsganam Kristum, Ambrozijs savā darbā piedzīvoja arī svētību.
Ambrozija vārdus Teodosijs ņēma vērā. Ambrozija pretiniekiem neizdevās ķeizaru ilgstoši noskaņot pret savu uzticamo bīskapu. Pēc kāda laika ķeizars izcīnīja vēl skaistāku uzvaru nekā pār gotiem, proti – uzvaru pār sevi pašu. Viņš atklāti baznīcā nožēloja savus grēkus, saņēma no Ambrozija Absolūciju un tika no jauna uzņemts baznīcas kopībā.
Savā piemiņas runā par drīz vien mūžībā aizgājušo ķeizaru bīskaps Ambrozijs sacīja: “Viņš sava kroņa spožumu no sevis aizmeta prom. Baznīcā viņš atklāti apraudāja savu grēku, uz ko viņu bija pamudinājuši citi, un, ar asarām acīs un nopūšoties, viņš izlūdzās Dieva piedošanu. Pēc šā notikuma vairs nepagāja neviena diena, kurā viņš nebūtu nožēlojis savu vainu.”
Pēc šīs pastorālās sarunas bīskaps ķeizaram bija kļuvis sirdij tuvs draugs, par ko ķeizars reiz sacīja: “Es esmu atradis kādu vīru, kas man ir sacījis patiesību. Šis vīrs ir Ambrozijs. Neviens nav tik cienīgs būt par bīskapu kā viņš.” Arī savās pēdējās dzīves stundās ķeizars vēlējās, lai Ambrozijs būtu kopā ar viņu.
Ambrozija nāve
Sv. Ambrozija apbedījums Milānā
397. gada pavasarī Ambrozijs saslima. Viņš juta, ka viņa dzīves novakars ir tuvu klāt. Tomēr savu vēl atlikušo dzīves laiku viņš izmantoja lietderīgi. Atrodoties slimības gultā, viņš vēl nodiktēja 43. psalma skaidrojumu, kas beidzas šādi: “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!”
Kad citi par viņu lūdza Dievu, lai Dievs paildzina viņa mūžu, viņš atbildēja: “Es jūsu vidū esmu dzīvojis tā, ka man nebūtu jākaunas no tā, ka es arī vēl ilgāk varētu atrasties jūsu vidū. Taču es nebaidos arī mirt, jo mums ir labs Kungs.”
Klusajā nedēļā Ambrozijs aizmiga Dieva mierā, un Lieldienu naktī, kurā viņš pats reiz tika kristīts, viņa līķis tika aizvests uz baznīcu, kur, draudzei par viņu skumstot, viņš arī tika apglabāts.
Uldis Alpe