Svētais Gars, Corrado GIAQUINTO, 1750, Privātkolekcija, © Web Gallery of Art
Iesākot paskaidrojumu par Svēto Garu, Luters Mazajā katehismā min šādu Svētā Gara nākšanas iemeslu: “Es ticu, ka es pats ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.”
Citiem vārdiem, Luters iesāk ar norādi uz iedzimtā grēka varu, kā cilvēka garīgu paralīzi. Šī Lutera pieeja ir dziļi bībeliska, jo pats Kristus, apsolīdams mācekļiem sūtīt Aizstāvi – Svēto Garu, saka, ka Gars vispirms liks pasaulei izprast grēku.
Šie Kristus vārdi un Lutera skaidrojums atklāj pasaules garīgo stāvokli. Izrādās, ka pasaule, kas tā lepojas ar savu gudrību, sasniegumiem un varenību patiesībā nezina un neizprot pašas galvenās, būtiskākās un svarīgākās lietas. Atrazdamies pilnīgā neziņā, būdama smagi, pat neglābjami slima, tā iedomājas, ka ir vesela, spēcīga un gudra.
Tādēļ neticīgā pasaule drīzāk ir nožēlojama nekā apskaužama. Tās godība un varenība ir tukša un bezjēdzīga, jo tas ir tikai ārējs spožums bez iekšēja satura un dziļuma. Pasaule nekad arī nespētu šīs lietas pati saprast, ja nenāktu Svētais Gars un to nepārliecinātu.
Tādēļ izbrīnu nevajadzētu radīt tam, ja atkal un atkal dzirdam, ka pat paši gudrākie un zinīgākie cilvēki izbrīnā rausta plecus, vaicādami – kas tas grēks tāds ir? Cilvēka prāts, pati augstākā gudrība un spējas te neko nespēj līdzēt.
Tiesa, cilvēki jūt, ka ar viņiem kaut kas īsti kārtībā nav: tie strīdas savā starpā, karo un nogalina viens otru; izmisīgi mēģina risināt daudzās sasāpējušās cilvēces problēmas, bet atkal no jauna ir spiesti atzīt, ka viņu pūles nav vainagojušās ar panākumiem.
Taču tā, ka tie neizprot grēka būtību, tad naiva optimisma mudināti, šīs pasaules gudrie nemitas izstrādāt jaunas teorijas, kam it kā vajadzētu atrisināt biedējošos bada, kara, noziedzības, etnisko un reliģisko konfliktu draudus. Pēc šo teoriju publiskošanas pirmajā mirklī visus pārņem eiforijai līdzīgs optimisms – nu mēs esam glābti! – Taču jau pavisam drīz atkal seko vilšanās.
Tāpat tas notiek arī cilvēku personiskajās dzīvēs. Neskaitāmi pozitīvisma ideju pārņemti psihologu un psihoterapeitu pulki mēģina palīdzēt cilvēkam pilnveidoties, dzīvot harmoniski un laimīgi, taču – ak vai! – mēs joprojām esam tālu no pilnības, bet harmoniska un laimīga dzīve paliek tikai tāls, nepiepildāms sapnis.
Vīlušies rietumu zinātnē un medicīnā, ļaudis ar apbrīnojamu naivumu un bērnišķīgu dedzību pievēršas austrumu reliģiskajai filozofijai un medicīnai, plaukst un zeļ dažādi pulciņi, skolas un kustības.
No austrumiem šurp brauc skolotāji, parādās arī pašmāju “mākoņu stūmēji”, visdažādāko slimību dziednieki un pasaules glābēji, un rietumu cilvēks uz to visu raugās ar ieplestu muti un apbrīnā izplestām acīm.
Mums stāsta par enerģijām, iņ un jaņ, čakrām un karmu, mikro un makro kosmosu, māca koncentrēties, meditēt un sola visādus brīnumus, un kā lielu gudrību garīgi nogurušajam rietumu cilvēkam paziņo – grēka nav!
Visi ceļi ved pie Dieva! Pats cilvēks ir Dievs! Taču, paraugoties uz Indiju, Ķīnu, Tibetu, gribot negribot rodas šaubu pilni jautājumi: vai austrumos cilvēki ir veseli, laimīgi un apmierināti? Vai drīzāk tieši tur nevalda slimības, posts, nabadzība un sociālā netaisnība vēl lielākā mērā kā rietumos?
Taču šādi kritiski jautājumi nav populāri. Mūsdienu cilvēkam, kas vairs nesaprot kristīgo ticību, ir vīlies arī ticībā savam prātam un tā spējām, bet tomēr joprojām ilgojas pēc miera, dzīves jēgas un piepildījuma, austrumi šķiet, ja ne gluži glābiņš, tad vismaz zināms patvērums.
Tādēļ gandrīz jebkura austrumu reliģiskās filozofijas kritika mūsdienās izraisa gandrīz vai sašutumu. Tomēr gan rietumu, gan austrumu domātājiem varbūt vajadzētu klusināt savu neapmierinātību un kopīgi uzdot sev jautājumu – kas ir tas iemesls, kura dēļ nedz rietumi, nedz austrumi nespēj tikt galā ar pasaulē valdošo ļaunumu? Atbilde nepārprotami ir saistīta ar vārda grēks izpratni.
Rietumos laicīgi sava prāta vadīti cilvēki un diemžēl arī arvien vairāk un vairāk kristiešu par grēku uzskata vienīgi atsevišķus ļaunus darbus, bet pašu cilvēku par labu. Vēl izteiktāka šī tendence ir austrumos, kur grēks tiek uzskatīts vienīgi par zināšanu trūkumu, bet pats cilvēks par dievišķu. Tomēr šāda izpratne ir nepareiza savā būtībā, un līdz ar to nepareiza ir arī slimības ārstēšana.
Īpaši skaidri tas atklājas Kristus vārdos, kur, definējot grēku, Viņš nerunā viss par sliktiem darbiem vai labu darbu nedarīšanu, bet saka, ka grēks ir neticība Viņam. Tātad grēks pirmām kārtām nav kā darīšanas vai nedarīšanas, bet ticības jautājums.
Tādēļ, raksturojot grēka būtību, luteriskās baznīcas tēvi arvien ir uzsvēruši bībelisko patiesību, ka grēks vispirms ir cilvēka dabas samaitātība, no kuras rodas visi ļaunie darbi.
Šis iedzimtais grēks, ko mēs no paaudzes uz paaudzi pārmantojam no Ādama un Ievas ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms, bet tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.
Lūk, šī Rakstu atklāsme tad arī ir pārliecinošā Svētā Gara balss, kas stāsta, ka pēc savas dabas ikviens cilvēks ir caur un cauri slikts un samaitāts, un mums ir nevis pamazām jākļūst labākiem par pilnīgi citiem cilvēkiem jeb jāpiedzimst no jauna.
Lai ko mēs arī darītu, kā nopūlētos ar sevis disciplīnu un pilnveidošanu, mēs nespējam mainīt savu dabu. Turklāt grēks mūs padara garīgi aklus, un mēs paši savu samaitātību tā arī nespējam ieraudzīt, kā to liecina visa mūsdienu dzīve un tūkstošgadīgā cilvēces vēsture. Šī piedzimšana no jauna jeb garīga dzimšana var notikt vienīgi ticībā Kristum.
Kur ir šī ticība, tur grēka vairs vienkārši nav, jo Kristus ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem. Šī ticība rada jaunu cilvēku, kas pēc savas jaunās dabas ir labs un nespēj darīt neko citu kā vien labus darbus.
Tur, kur šīs ticības, nav paliek, grēka tumsa, ļaunums, posts un elle, lai ko arī cilvēki par to domātu vai sacītu. Jā, mēs varam ierobežot vienu vai otru savas dabas izpausmi, bet nevaram mainīt paši savu grēcīgo dabu. No tās mūs var atbrīvot vienīgi Kristus.
Turklāt ir jāatceras: kamēr vien mēs šajā pasaulē dzīvojam, mūsu vecā grēcīgā daba arvien vēl būs dzīva. Tādēļ pat tad, ja visi pasaules iedzīvotāji kļūtu kristieši, ļaunums neizzustu pilnīgi. Visi liberālās teoloģijas un fundamentālistu mēģinājumi radīt paradīzi zemes virsū nav nekas cits kā vēl viena nebībeliska utopija, kas nevar novest ne pie kā cita kā vienīgi pie jaunas vilšanās.
Mēs gan varam iedomāties, ka mūsu iemācītā, ar vingrinājumiem un pašdisciplīnu iegūtā ārējā uzvedība ir jaukas un brīnišķīgas drēbes, taču, šādi domādami, mēs pievilsim paši sevi, jo Dievs šādu taisnīgumu nevērtē augstu – drīzāk gan nosoda kā paštaisnību un sauc par mūsu grēcīguma izpausmi.
Cilvēciskā taisnība neatbilst un nekad nebūs atbilstīga Dieva likuma prasībām. Tādēļ cilvēcei ir vajadzīgs nevis kāds jauns skolotājs vai guru, kas papildinās zināšanas, bet gan Glābējs, kas glābs no mūsos mītošā ļaunuma.
Runādams par Svēto Garu, Kristus norāda, ka Svētais Gars ir patiesības Gars. Viņš neglaimo cilvēkam un nerunā to, ko ļaudis vēlētos dzirdēt, bet stāsta patiesību. Arī patiesība mūsdienu cilvēkam, tāpat kā visu citu laiku miesas cilvēkam, ir tukšs vārds. Cilvēki domā, ka patiesības nav vispār vai arī tā ir katram sava un nekad nav absolūta.
Taču Svētais Gars runā pilnīgu patiesību. Tā nav cilvēciska, bet dievišķa patiesība. Tā vēsta, ka pēc savas dabas visi cilvēki gan rietumos, gan austrumos ir pazuduši grēcinieki, nolemti velna varai un elles mokām. Taču patiesība ir ne tikai pazudinoša, bet arī glābjoša, jo tā piedāvā glābiņu Kristus taisnībā.
Tas ir tā, it kā cilvēce atrastos Dieva tiesas zālē. Pieceļas prokurors – apsūdzētājs velns – un saka: “Cilvēce ir vainīga, jo ikviens vairāk vai mazāk ir darījis to, ko es tam liku. Viņi pieder man.” Tad vārdu ņem Aizstāvis – Svētais Gars. Viņš prasa apsūdzētajam: “Vai esi vainīgs?”
Kad apsūdzētais atbild: “Esmu vainīgs, man jātiek sodītam un jāiet pazušanā,” tad Svētais Gars turpina: “Tā ir taisnība, tava vaina ir pierādīta, taču Jēzus ir izcietis sodu tavā vietā. Vai vēlies saņemt Viņa nopelnus un tikt glābts no nāves un elles?”
Kad apsūdzētais atbild: “Jā es tam ticu un to gribu,” tad bargā tiesneša Dieva sejā parādās smaids: “Pēc savas dabas, tu gan esi vainīgs, bet Mana Dēla upuris ir tavu vainu nolīdzinājis. Tu esi apžēlots! Tev nebūs jāiet cietumā pie velna. Vari nākt manā valstībā un dzīvot tur mūžīgi kā pilntiesīgs tās pilsonis. Nāc un saņem pavēli par savu atbrīvošanu. Tu esi amnestēts.”
Tas izklausās tā pārāk vienkārši un ir grūti pieņemams garīgi lepnajam cilvēkam gan rietumos, gan austrumos. Cilvēce līdzinās apsūdzētajam, kas vispirms gribētu kādu laiku pastrādāt akmeņlauztuvēs un kaut kā izpirkt savu vainu.
Lai gan ir acīmredzams, ka cilvēce, kas ilgojas pēc akmeņlauztuvēm, ir ne tikai neticīga, bet arī apstulbota, tomēr tā ir tāda, kāda tā ir. Pārliecināt pasauli par pretējo nav neviena cilvēka spēkos, to spēj vienīgi Svētais Gars.
Ilārs Plūme