Brauns Dens. Da Vinči kods. – [R: apgāds “Kontinents”, 2004.] – 508. lpp.
…un sākas sūdzēšanās. Un sūdzēšos es par mistera Brauna bestselleru. Cik var noprast no vispasaules tīmeklī lasāmā, Dena Brauna jaunā romāna tēls profesors Roberts Lengdons popularitātes ziņā dzenas pakaļ Harijam Poteram.
Es tomēr sliecos domāt, ka tas ir neveikls literatūras apskatnieku salīdzinājums, jo, izņemot popularitāti, tiem kopīga ir diezgan maz.
Proti, idejas vārdā Dens Brauns savam varonim liek burtiski sagraut pastāvošās pasaules kārtību, “atmaskojot” globālu, gadu tūkstošiem ilgstošu sazvērestību, kuras priekšgalā, protams, ir nelietīgā baznīca. Savukārt Dž. K. Roulinga ar savu arī it kā acis atverošo vēstījumu neapšauba pilnīgi neko un visu atstāj savās vietās, nodalot burvju pasauli no mums, vientiešiem, zināmās.
Varētu teikt, ka Roulingas pasaule ir izdomāta, bet Hārvardas profesors Roberts Lengdons ar Francijas Drošības policijas kriptogrāfi Sofiju Nevē rosās Parīzē un Londonā, Luvrā un Vestminsteres katedrālē, tātad – pavisam reālā pasaulē, bet tieši par to es arī grasos sūdzēties.
Proti, ka Brauns faktiski pretendē uz vēsturiskumu un objektīvu patiesīgumu, nemitīgi sprēgādams savas (manuprāt, gan apšaubāmās) erudīcijas zibšņus, lai gan tas, kas ir nonācis lasītāju rokās, ir fiction, fikcija, ko mēs, latvieši, saucam par daiļliteratūru.
Par kaut kādā ziņā pat daiļu mistera Brauna romāns gan noteikti ir atzīstams, jo, lai cik es arī nebūtu skeptisks pret masu gaumi, bestselleri pilnīgi no zila gaisa tomēr nerodas. “Da Vinči kods” ir pat ļoti interesants, prasmīgi sarakstīts detektīvdomāns – prieks lasīt!
Un tas ir vēl viens no manas žēlošanās un sūdzēšanās iemesliem – ka brīnišķīgs sižets un labs stāstījums tiek sabojāts ar visai apšaubāmiem un bieži vien pilnīgi muļķīgiem apgalvojumiem, tos pasniedzot kā drošus faktus.
Dena Brauna romānā šķetinātā intriga ir tāda, ka pasaulē gadu tūkstošiem pie varas esošie vīrieši ir visiem uzspieduši savai vīrišķībai atbilstīgu reliģiju – kristietību ar tās patriarhālo pasaules modeli, tomēr dievišķās sievietības princips cauri diviem tūkstošiem kristietības melu gadu nav aizmirsts – to glabā un tālāk nodod slepenas brālības, ieskaitot brīvmūrniekus.
Turklāt tas nav tikai kaut kāds abstrakts princips vien, bet gan pavisam reāli fakti, kurus baznīca visu šo laiku ir noklusējusi, piespiežot klusēt arī viedos masonus.
Vārdu sakot, Jēzus Kristus ir bijis precējies ar Mariju Magdalēnu un viņiem līdz pat mūsu dienām ir pavisam reāli pēcnācēji – patiesās jeb sievišķās dievestības reliģijas fiziski nesēji, kurus kopā ar viņu vecmāmiņas Marijas Magdalēnas pīšļiem nu jau gadsimtiem ilgi baznīca cenšas iznīcināt, jo it kā tie, nevis baznīca ar savām dogmām un pāvestiem pretendē uz patieso autoritāti valdīt pār ļaužu sirdīm un prātiem.
Tomēr neatkarīgi no tā, vai lasītājs ir feministiski noskaņots vai nav un vai tam Romas katoļu baznīcas hierarhija šķiet simpātiska vai ne, “Da Vinči koda” acis atverošais efekts ir ilūzija, un Dena Brauna radikāli feministiskās ideoloģijas ēka ir celta uz smiltīm, jo tā neatbilst ne “faktiem”, kas ir piesaukti romānā, ne arī loģikai.
Sāksim ar to, ka nav tāda dalījuma kā matriarhālais, sievieti godinošais pagānisms un patriarhālā kristietība. Pašas pagānu reliģiju liecības bieži vien liecina par pretējo – par necieņu pret sievieti izteikti maskulīnajās un varmācīgajās pagānu sabiedrībās.
Protams, pagānismā atšķirībā no kristietības ir sieviešu kārtas dievības un dažādos kultos ir kalpojušas priesterienes, tomēr tā nav nekāda idille, jo šīs kultu priesterienes nereti tika izmantotas kā prostitūtas un sabiedriskajā, tiesiskajā dzīvē tām nekādas teikšanas tik un tā nebija.
Turpretī bībeliskā kristietībā un pirms tam jūdaismā vienmēr ir tikusi uzsvērta Dieva radītās sievietes līdztiesība ar vīrieti un tai pienācīgā goda un teikšanas atzīšana.
Cita lieta, ka līdz ar novirzīšanos no bībeliskas mācības baznīcā laiku pa laikam ir notikusi arī novirzīšanās no sabalansētas izpratnes par dzimumu lomām, cilvēka seksualitāti un tamlīdzīgi, un Romas katoļu baznīca šajā ziņā droši vien ir kritizējama visvairāk, tomēr tas nekādā gadījumā nedegradē pašas Bībeles vēsti un kristietību.
Diemžēl līdz ar maldīgo pagāniskā matriarhālisma pretstatīšanu kristīgajam patriarhālismam “Da Vinči kodā” par vienu no romāna idejas pīlāriem ir izmantots arī pilnīgi absurds kristietības pirmo gadsimtu tēlojums, līdz ar to graujot stāstījuma loģiku un laupot lasīšanas baudu.
D. Brauns proponē ideju, ka baznīcai jau kopš apustuļu laikiem ir bijis hierarhisks un efektīgs varas mehānisms, ar kura palīdzību ir tikusi apspiesta jebkāda oficiālās dogmas atšķirīga brīvdomība, tādēļ dievišķās sievišķības kultam jau kopš pirmā gadsimta ir bijis jānoiet pagrīdē. Vai, vai, vai – kādi murgi!
Ja šis mistera Brauna apgalvojums balstītos kaut vai uz faktu kripatiņas, tad pēdējo divu gadsimtu laikā līdz ar mūsdienu vēstures pētniecības metožu pilnveidošanos no kristietības jau sen nebūtu pāri palicis ne slapjas vietas. Tomēr, kā jums tas zināms, tā nav.
Pāris gadsimtus pat vislielākie nelabvēļi, kas visu savu mūžu un iespējams, ka arī mūžīgo svētlaimību ir upurējuši Bībeles nepatiesuma un kristietības melīguma pierādīšanai, galu galā ir attapušies pie sasistas siles. (Nelielam ieskatam šajā problemātikā var derēt arī Augsburgas institūta izdotā Ū. Sārnivāras grāmata “Vai Bībelei var uzticēties?”)
Patiesībā viss liecina par to, ka centralizēta un potenciāli represīva vara baznīcā radās tikai apmēram pēc tūkstoš kristietības gadiem, bet runāt par to, ka nabaga citādi domājošie būtu kaut kā apspiesti kristietības pirmajos trīs gadsimtos, ir vienkārši smieklīgi.
Šeit piesaukšu kaut vai raksta sākumā pieminēto Tertuliānu. Viņš otrā gadsimta beigās žēlojas: “Mani satrauc tas, ka ikviens, kas vēlas, var runāt par stoisku, platonisku un dialektisku kristietību.” (B. Heglunds, “Teoloģijas vēsture”, 50. lpp.) Proti, līdzīgi kā mūsdienās, ikviens varēja kristietību traktēt, kā viņam vai viņai tīk un aicināt saviem uzskatiem sekot pārējos.
Romas impērijā ar atsevišķiem izņēmumiem faktiski bija reliģijas brīvība, un lai nu kas, bet tā laika baznīca, kuras draudzes reizēm bija necilākas un mazāk ietekmīgas par dažādu sektu draudzēm, tur neko nevarēja darīt, tādēļ Dena Brauna antīkie feministi – ja vien viņi tiešām tādi būtu bijuši – nebūtu palikuši nepamanīti.
Tomēr viņu tur nav. Piedodiet, mister Braun. Man ļoti patīk Jūsu grāmata – Jūsu iespējamā, no dažādām ģeķībām brīvā grāmata, bet tās pašreizējā redakcijā tā ir lubu literatūra, ko mūsu maskulīnās sabiedrības apspiestajām namamātēm lasīt pie plīts, maisot putras katlu.
Tālis Osis