Brīnums ar maizēm un zivīm, Giovanni LANFRANCO, 1623, National Gallery of Ireland, Dublin, © Web Gallery of Art
Bet tie ēda un paēda.. Un to bija kādi četri tūkstoši.
(Mk. 8:8-9)
Kristū šie cilvēku tūkstoši jau sen – kopš pasaules sākuma – bija paēdināti; jo Viņš zina un pazīst pārpilnību, itin kā tā būtu atklājusies jau pirms gadu tūkstošiem. Taču mācekļu acīm tas šķiet neiespējami – kā toreiz, tā pēc gadu tūkstošiem.
Ak! Miesa, tu esi un paliec tā pati miesa! Kad nedraud briesmas un posts vai arī kad esi mierā ar tev piederošo mantu, tad gan tu spēj ticēt. Bet, tiklīdz uzbrūk trūkums, tu vaimanā un dziedi tā, kā sacīts 4. psalmā: “Kas dos mums laimi?” Miesa un neticība tik ļoti pieķeras redzamajām un klātesošajām lietām, tik neiespējami tai šķiet saskatīt neredzamās vai nākamās lietas!
Bet 104. psalmā lasām: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver Savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.” (Ps. 104:27-28)