MĪTI MŪSU VĒSTURĒ

Mīti Latvijas vēsturē. Sastādījis Kaspars Zellis. – R.:LU žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006. – 146 lpp. – il.

Zināms, ka „aiziešana pie tēviem” ir pēdējais, ko cilvēks savā mūžā piedzīvo. Un tomēr tāda aiziešana ir arī neatņemama pašas dzīvošanas sastāvdaļa. Jā, pat tik nozīmīga, ka tēvu pārāk ilga likšana mierā rada labvēlīgus apstākļus atsevišķu indivīdu un lielu ļaužu pulku noiešanai turp uz palikšanu.

Domāšana par nāvi ir atbildīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, un saprātīgās devās tāda domāšana pat veicina dzīves ilgumu. Tāpat domāšanai par pagātni ir spēcīgs potenciāls padarīt šo balto dieniņu dzīvojamāku. Proti, kritiska pagātnes pārdomāšana mūs gan atbrīvo no pagātnes nastas, gan reizē arī nodrošina veselīgu, spirdzinošu un dzīvinošu saikni ar to, ar tēviem.

Apmēram tāds ir bijis arī Latvijas universitātes paspārnē notikušo pētījumu iemesls, kas apkopots krājumā „Mīti Latvijas vēsturē”. 2005. gada pavasara semestrī 15 LU vēstures doktoranti ir rakstījuši studiju darbus ar uzdevumu kritiski aplūkot pašu izvēlētu stereotipu Latvijas vēsturē.

Šis vārds – stereotips – man, taisnību sakot, patiktu labāk kā klišejiska, nekritiska šāda vai tāda uzskata pavairošana no dienas uz dienu, no paaudzes uz paaudzi. Stereotips uzskats nesasniedz mīta un mitoloģijas dziļumu, un diez vai stereotipai domāšanai jelkad ir bijusi noturīgi pozitīva ietekme uz indivīda vai kādas ļaužu grupas dzīvi. Ar mītiem noteikti ir citādi.

Pirmām kārtām jau to rašanās un kristalizēšanās ir notikusi ilgākā laika periodā par mirklīgiem ideoloģiskiem mērķiem modelētu klišeju un stereotipu, un arī mītu mērķis ir daudz plašāks – tas ir visas plašās eksistences strukturēšanas mēģinājums, dzīves, nāves tam un līdzīgi grodu lielumu pieradināšanas un attiecināšanas rituāls uz atsevišķo cilvēku.

Turpretī – klišeja ir radīta un stereotips tiek uzturēts ne tik eksistenciālām vajadzībām, bet gan daudz utilitārākiem mērķiem. Piemēram, ja par mītu saucam Erosa un Psihes stāstu vai tā līdziniekus mūsu klimatiskajiem apstākļiem tuvākos stāstos par zalkša līgavu vai eža kažociņu, tad man vienkārši mēle neklausa par mītu saukt arī tādus stereotipus kā „Staļins – tautu tēvs” vai „PSKP – mūsu laikmeta gods, prāts un sirdsapziņa”.

Un tā sauktie vēstures mīti apmēram tādi paši štampi vien ir. Tādēļ, manuprāt, nākamais LU doktorantu darbs gluži labi varētu būt veltīts mīta par mītu demitoloģizācijai jeb mīta rehabilitācijai.

Zināmā mērā tas gan jau ir noticis, un visi 15 rakstu krājuma autori neieņem vis apkarotāju pozīcijas pret vēstures mitoloģizēšanu, bet gan ar dažādu ievērojamu „smagsvara” domātāju un pētnieku autoritāti norāda un mitoloģizētas (vai, kā man labāk patiktu, – šabloniskas) domāšanas neizbēgamību un pat nepieciešamību normālā ikdienas dzīvē. Protams, mērenība ir viens no augstākajiem tikumiem arī šajā ziņā.

Četri no krājumā apkopotajiem pētījumiem ir veltīti reliģiskām tēmām.

Eva Eihmane ir aprakstījusi Līvzemes kristianizāciju 12. un 13. gadsimtā kā bāzi vairākiem paliekamiem mītiem, kas saistīti ar tā saukto iespējamo vēsturi – „kā būtu, ja būtu”.

Autore norāda uz vispārēju nacionālistiski tendētu vēstures pārrakstītāju iezīmi – tie nevis apzināti modelē alternatīvu konkrētajai vēsturiskajai situācijai, mainot kādu no to veidojušajām komponentēm (piemēram, vācu misionāri Līvzemē 12.–13. gadsimta mijā neieradās), bet gan vispār ignorē attiecīgā laika situācijas ārējās un arī iekšējās attīstības tendences.

Iznākumā, piemēram, vācu nekristianizētās Līvzemes modelis pseidovēsturiskos darbos un uzskatos ir tāds kā siltumnīcas zieds – tā pastāvēšana reālās dzīves lietū un vējā praktiski ir neiespējama.

Autore, kritizējot stereotipu par idealizēto (kas parasti nozīmē arī nekristianizēto) alternatīvo Senlatviju, norāda, piemēram, uz Rodžera Bārtleta pētījumu atziņu, ka attiecīgajā laikposmā pagāniskas valsts izveidošanās Eiropā bija praktiski neiespējama.

Gluži pretēji – „Austrumeiropā etniskās vienības politisko likteni noteica tas, cik agri attiecīgā vienība pieņēma kristietību”. Tātad Līvzemes valstiskums ir nevis krustnešu noskausts, bet drīzāk gan gluži pretēji – nerealizējies tāpēc, ka tie atnāca tik vēlu.

Būtisks arguments pret Līvzemes neatkarīgu valstiskumu ir arī tajā laikā pieaugošās lietuviešu ambīcijas, bet „iekšpolitikā” – vēsturiski nepārprotami fiksētais vietējo cilšu savstarpējais naidīgums, jebkādas tautiskuma idejas trūkums (kas viduslaikos vispār nebija raksturīgs nevienam; tas radās krietni vēlāk līdz izkristalizējās 19. gadsimtā) un pavisam nemaz nefiksētā varas centralizācija valsts veidošanās virzienā.

Viss liecina, ka vadonība ir bijusi nākamās Livonijas ļaužu sabiedriskās dzīves forma, tā atpaliekot no Rietumeiropas tautām par apmēram diviem gadsimtiem. Vēstures rats izlīdzināšanās laiku nedeva.

Jautājums faktiski bija: kuram pakļauties – vāciešiem, krieviem vai lietuviešiem? Reālā vēsture no latviešu tautas skatījuma noteikti ir atzīstama par labāko no iespējām, jo nokļūšana zem slāvu un pareizticības dominantes noteikti būtu nozīmējusi asimilāciju un latviešu tā arī nenotikušā tautiskuma zudumu.

Savukārt Vitolds Muižnieks, balstoties apbedījumu vietās notikušu arheoloģijas izrakumu analīzē, mēģina noteikt, cik daudz dažādos laikos kristietības sludināšana tiešām ir skārusi Livonijas ļaudis.

Lai gan Latvijas teritorijā apzināto apbedījumu un ar tiem saistīto reliģisko priekšstatu par aizkapa dzīvi skrupuloza analīze pētniekiem vēl stāv priekšā, raksta autors uzskata, ka lielos vilcienos Latvijas teritorijas iedzīvotāju uzskatu evolūcija ir noritējusi apmēram tāpat kā Rietumeiropā un iedala to divos posmos: katolicisma un protestantisma periodos.

Katolicisma periodā, kas lielā mērā sakrīt ar Livonijas periodu Latvijas vēsturē, spriežot pēc tā laika apbedījumiem, ir pastāvējis jaukts priekšstatu kopums par aizkapa dzīvi.

Mirušie ir tikuši apbedīti ne tikai apģērbā un ar rotas lietām, bet arī ar sadzīves priekšmetiem un ieročiem, pat ar naudas monētām, kas pēc pētnieku domām norāda uz vietējo ļaužu priekšstatu par materiālu dvēseles dzīvi viņpasaulē jeb pagānisku antropoloģiju, kas pastāvēja paralēli kristīgajai mācībai par dvēseli kā garu un visa, vienota cilvēka dzīvi pēc augšāmcelšanās.

Interesanti, ka tajā laikā Livonijā pat svētītos baznīcas kapos ir sastopami ugunskapi. Tas tiek skaidrots ar Romas katoļu baznīcas toleranci pret vietējām tradīcijām. Ugunskapu apbedījumi attiecīgajās vietās noteikti nav pagānu apbedījumi, jo tādi kristīgā kapsētā bija kategoriski aizliegti.

Interesanti, ka Livonijas periodā vietējo iedzīvotāju apbedījumos agrākās daudzveidības vietā mirušo guldīšanas veids ieņem virzienu uz rietumiem jeb ar skatu uz austrumiem – pretī gaidāmajam Pestītājam.

Luterisms Livonijā ienāca ar būtiskām pārmaiņām uzskatos par cilvēku – tika noliegta mirušo un dzīvo pasauļu saskarsme. Aizlūgšanas par mirušajiem ir liekas un veltīgas, tāpat kā dzīvo cerība saņemt palīdzību no viņiem. Attiecīgi līdz ar mācības par purgatoriju, aizlūgšanām par mirušajiem un svēto kulta atmešanu zuda pamats katolicisma laikā izplatītajam reliģiskajam sinkrētismam.

Tomēr, kā uzsver autors, „par protestantiskās izpratnes veidošanos un stabilizēšanos zemnieku apziņā var runāt, tikai sākot ar 18. gs.”. Līdz tam tomēr par latviešiem kā „īstiem pagāniem” arheoloģija neliecina. Tas drīzāk ir saucams par reliģisku sinkrētismu kristietības paspārnē.

Tā izzušana saistās ar protestantisma nostiprināšanos, bet tas – ar Bībeles tulkojumu, latviešu baznīcas dziesmu grāmatu un, protams, ar lasītprasmi un izglītību vispār. Un ar krājuma nākamā autora raksta tematu.

Pazīstamais Brāļu draudzes entuziasts Gundars Ceipe apraksta ļoti interesantu personību – šīs reliģiskās kustības darbinieku Skangaļu Jēkabu. Viņš ir neordināra personība uz tā laika latviešu fona, un tomēr – lūk, bija tāds cilvēks, un ar savu biogrāfiju apgāž vienu otru vēstures stereotipu. Pēc Gundara Ceipes domām, divus – par latviešu nacionālās atmodas vēlīno datējumu tikai 19. gs. beigās un par tiem pašiem 700 verdzības gadiem.

Proti, lūk, 18. gadsimtā viens latvietis ir mācījies, ceļojis, darbojies starptautiskā mērogā savas ticības lietās un veiksmīgi nodarbojies ar biznesu. Un ne jau ar burkānu audzēšanu kaut kur Raunā, bet gan ar rūpniecību – ar ziepju vārīšanu, turklāt vēl Holandē!

Še tev deklasēts „latviešu baurs”… Starptautiska mēroga sabiedrisks un reliģisks darbinieks, literāts, progresīvs rūpnieks un filantrops (dāsni ziedo 1895. gada Francijas–Holandes kara dēļ trūkumā nonākušajiem; mantojumu noraksta ne tikai radiem Vidzemē, bet arī Zeistas (Holandē) Brāļu draudzes diakonijai). Tā ka Eiropas kartē mēs kā latvieši iezīmējāmies ne ar Ulmaņlaika sviestu un bekonu, bet daudz agrāk – ar Skangaļa ziepēm.

Nākamā raksta autore Nadežda Pazuhina ļoti interesantā rakstā par Latvijas vecticībniekiem runā par latviešu starpā izplatīto un visumā pareizo uzskatu, ka vecticībnieki ir samērā lojālāki Latvijas valstiskumam un vietējai kultūrai par „padomju krieviem”.

Tāds ir arī pašu vecticībnieku uzskats. Problēma vien ir tā, ka tādu monolītu „vecticībnieku” nemaz nav – ir dažādi novirzieni, kas vēsturiski ir saistīti ar protestu pret metropolīta Nikona krievu pareizticīgās baznīcas reformu 17. gs. vidū.

Tie visi kopā tiek saukti par raskoļņikiem jeb šķeltniekiem, bet to starpā ir teoloģiskas atšķirības, un atšķirīgo grupu locekļi savā starpā nekontaktējas. Lielākā vecticībnieku kopiena ir Pomoras draudze, un faktiski ar viņiem Latvijā tiek saprasta visa vecticība, lai gan tas nav gluži korekti.

Savukārt ar vecticībnieku lojalitāti Latvijai ir pavisam ērmīgi. Proti, viņu eshatoloģija ir diezgan ekstrēma: faktiski jebkura kopš Nikona laikiem līdz pat mūsdienām pastāvoša vara ārpus pašu vecticībnieku kopienām tiek uzskatīta par Antikrista varu, un vecticībnieki pēc būtības no tās norobežojas.

Viņu lojalitāte pret vienu vai otru valstisko iekārtu attiecīgi ir vairāk tāda kā iecietība un pacietība, panesot to kā neizbēgamu ļaunumu līdz Kristus otrajai atnākšanai.

Un šajā ziņā, lai arī starp luterismu un vecticību ir ievērojamas atšķirības, man nākas viņiem piekrist. Politiskās sistēmas un ideoloģijas nāk un aiziet, bet kristietība pastāv. Turklāt paradoksālā kārtā tieši kristieši, kuri pēc būtības sevi nesaista ar pārejošo laicīgumu, nereti izrādās lojālākie un arī sekmīgākie pilsoņi.

Proti, kopīgā pagātne noteiktā telpā (kā vecticībniekiem Latvijā) vai pasaulē vispār un pārlaicīgā identitāte kristiešiem dod iespēju sekmīgāk nekā pārējiem (šajā gadījumā – „padomju krieviem”) pielāgoties jaunām kultūrpolitiskām situācijām.

Vai tas liecina par vecticībnieku integrāciju? Autore secina, ka nebūt ne. „Šī situācija nebūt neliecina, ka par to, ka vecticībnieki jūtas integrēti Latvijas sabiedrībā un jo vairāk – latviešu kultūrā.

Vecticībā izstrādātais pretošanās mehānisms, kas ļauj apturēt ārējās vides un laicīgās kultūras unificējošo iedarbību vecticībnieku subkultūrā, sniedz iespēju arī mūsdienu vecticībnieku jaunajai paaudzei atrast alternatīvu pamatu savas kultūras un reliģiskās pašidentitātes veidošanai.” Bet sadzīvot „viņi” ar „mums” var vienkārši brīnišķīgi. Tā tad droši vien arī visa integrācija – demitoloģizēta.

Arī ne konkrēti reliģiskai tematikai veltītie krājuma raksti ir ļoti interesanti, attiecīgajās jomās nespeciālistu izglītojoši un vērtīgas pārdomas rosinoši. Mārtiņš Mintaurs apraksta, kā 20. gs. 20.–30. gados tā laika nacionālistiskie stereotipi un aizspriedumi ietekmēja arhitektūras pieminekļu likteni.

Kā jau jūs nojaušat, ietekmēja nelabvēlīgi. „Latvijas laiki” bija labi apmēram tādai arhitektūrai, kāda ir skatāma Berģos Brīvdabas muzejā; viss cits faktiski tika ne tikai ignorēts un nonievāts, bet pat nīcināts.

Diemžēl ieskaitot arī Vecrīgas vēsturisko apbūvi. Kad man Vecrīgā iznāk iet apkārt monstrozajam granīta bluķim kvartāla izmērā, kurā ietilpst Latvijas radio, Valsts ieņēmumu dienests un kas tik vēl ne, es cenšos vienkārši nedomāt par to, kas savulaik atradās tā vietā, jo tādas pārdomas manī lai nu ko, bet patriotismu vis nevairo. Un tādu piemēru Latvijā diemžēl ir, ka vai cik. Kas tie vairs par „mītiem” – tas vienkārši ir vājprāts un nelietība!

Līdzīga tēma par nacionālistisku stereotipu graujošo ietekmi uz vēstures un kultūras mantojumu ir aplūkota arī Rasas Pārpuces darbā par Latvijas muzeju darbību un politiku 20. gs. 30. gados. Veicināta un stutēta tā laika muzejos tika iedomātā Senlatvijas valstiskuma ideja un viss ar latviskumu saistītais; nīcināts – baltvācu bagātais mantojums. Vienkārši riebīgi.

Diemžēl līdzīgas emocijas saistās ar visiem „Pirmās republikas” klišejām veltītiem apcerējumiem. Ilze Boldāne ir pētījusi un aprakstījusi „labo Ulmaņlaiku” klišejas dzīvīguma iemeslus Latvijas iedzīvotāju apziņā. Socioloģijas metodēs balstīts, interesants darbs.

Gints Zelmenis raksta par K. Ulmaņa politiskajām iecerēm (cik nu mēs par tām vispār varam spriest) un par to realizāciju ap 1940. gadu. Šis pētījums vedina uz elēģisku secinājumu, ka atkal kādam „gribējās – kā labāk, bet sanāca – kā vienmēr”.

Diemžēl šis ne visai veiksmīgais eksperiments saistījās ar veselas tautas likteni. Interesants un ļoti adekvāts šķiet autora secinājums, ka Ulmanis nerēķinājās ar „cilvēka faktoru” – ka cilvēks, kā to teiktu kristīgā teoloģija, ir grēcīgs.

Līdz ar klišejām par labajiem un veiksmīgajiem Ulmaņlaikiem, manuprāt, vajadzētu vienreiz atmest arī klišeju par „gudro Ulmani”. Lai gan kā piensaimniekam viņam droši vien nebija ne vainas.

Ineta Lipša analizē klišejas „Rīga – mazā Parīze” rašanos. Ļoti interesants vērojums. Kā izrādās, tā ir daudz jaunāka klišeja (vai drīzāk – pārpratums), nekā varētu iedomāties. Līdz ar šīs, manuprāt, maziskās klišejas dekonstrukciju, vajadzētu izteikt publisku „fui” arī muļķīgajam uzrakstam, kas mēdz uzrasties ceļa malā pie Siguldas: „Sigulda – mazā Šveice”.

Dieva dēļ – nu aizbrauciet vienreiz līdz Alpiem! Nemaz nerunājot par mērogiem, kuru kontekstā Siguldas pretenzijas ir vairāk nekā smieklīgas, būtiska atšķirība ir tā, ka Šveicē kalni stiepjas uz augšu, nevis stāvi krasti veido kritumu uz leju, kā tas ir mūsu pusē.

Sigulda, Gaujas senleja un Rīga ir unikālas vietas, un kā tādas tās arī ir jāuztver un jāreklamē. Ja nu galīgi nevar iztikt bez lielvalstu analogiem, tad var lietot angļu teicienu: „Small is beautiful” – Mazas formas ir brīnišķīgas.

Smagākām un sāpīgākām tēmām ir veltīti pārējie rakstu krājuma darbi. Pat nedomājot apšaubīt notikušā traģiskumu, Karspars Zellis rosina lasītājus pārdomāt, kāpēc latvieši „Baigo gadu” sauc tieši par „baigo”. Viņš pamatoti secina, ka šī klišeja ir radusies nacistu sekmīgās propagandas ietekmē.

Autors izsaka atrunu, ka „komunistiskā un nacistiskā okupācijas režīma upuru skaita salīdzinājums ir neētisks”, tomēr, kā jau no vēsturnieka tiek sagaidīts, uzrāda salīdzinošus datus par pirmā padomju okupācijas gada un pirmā nacistu okupācijas pusgada upuriem Latvijas iedzīvotāju vidū. Baismīgie skaitļi liecina, ka nacistu nodarījumi uz pusi īsākā laika posmā ir bijuši apmēram uz pusi „baigāki”.

Tēma ir sāpīga, iesaistītas ir spēcīgas emocijas, tomēr cik ilgi mēs lietosim Gebelsa propagandas terminoloģiju, lai izteiktu savu sāpi, kuras radīšanā ne mazāk par komunistiem līdzvainīgi bija tie cilvēki, kuri mums iemācīja vārdu savienojumu „Baigais gads”?

Par nacistu propagandu okupētajā Latvijā raksta arī Dmitrijs Oļehnovičs, uzsverot tādu interesantu (ja šajā gadījumā drīkst tā teikt) aspektu kā nacistu propaganda krievu un krieviski lasošo starpā.

Latvijas krievi tika „apstrādāti” ar veselām divām propagandas avīzēm – Daugavpils „Dvinskij Vesņik” un Pleskavas „Za Rodinu”, kas bija vērsti gan uz pretpadomju, gan antisemītisma propagandu.

Šī publikācija ir papildināta arī ar ilustrācijām, kurās interesantā kārtā ir vērojams, ka mūsdienu Krievijas izmantotā pret Latviju vērstā propagandas forma ir ļoti līdzīga nacistu piekoptajai.

Ainārs Bambals savu pētījumu ir veltījis Latvijas PSR VDK krimināllietās lietotajām klišejām par „valsts ienaidniekiem” un tādā garā, kuru attiecināšana uz cilvēkiem nozīmēja ne mazāk klišejiski briesmīgus tiesas spriedumus.

Bet Ritvars Jansons ir pētījis tādu aizvien karstu jautājumu kā genocīda terminu – uz ko tas tiek un netiek attiecināts Latvijā un pasaulē un kādēļ tā. Pasaule morālā ziņā ir diezgan netīra un nelabvēlīga dzīvesvieta, bet nekur dēties. Autors apraksta un pamato, kādēļ „Eiropa mūs nesapratīs” mūsu pat visnotaļ taisnīgajās prasībās.

Šis jautājums un termins ir ļoti politizēts vai, ja vēlaties, mitoloģizēts, un šajā gadījumā ne jau nu latvieši būs tie, ka to saviem spēkiem vien demitoloģizēs. Mums nāktu tikai par labu, ja mēs „nelēktu uz ecēšām”, bet gan šo situāciju racionāli, bez sevišķām emocijām apzinātos un tad mēģinātu pamazām attiecīgo stereotipu kopā ar citām ieinteresētajām pusēm drupināt.

Didzis Meļķis