Ļaužu kristība, ANDREA DEL SARTO, 1515, Chiostro dello Scalzo, Florence, © Web Gallery of Art
Savu pirmo saskari ar skepticismu es atceros diezgan labi. Šķiet, man tolaik bija kādi seši gadi. Mēs ar mammu dzīvojām lielā kopmītnē, un bērnu tur bija, ka biezs. Daudziem no viņiem bija arī vecāki brāļi un māsas, un es esmu diezgan pārliecināts, ka viens vai vairāki no tādiem vecumā lielākiem prātvēderiem arī bija kāda mana rotaļu biedra skepticisma aizsākums. Es vairs neatceros tā puikas vārdu, bet tikai viņa skaļo, nievīgo balsi: “He! Pierādi!”
Protams, es neatceros arī mūsu sarunas tematu, jo tajā pārrunātais bija pašsaprotams, skaidrs kā diena, toties es visai labi atceros savu samulsumu viņa vīzdegunīgās skepses sakarā, un tā ir viena no pirmajām reizēm, kad es sevi atceros kā pilnīgu stulbeni, kā īstu āmurgalvu. Proti, es pilnīgi nemaz nesapratu, ko viņš saka; sešu gadu vecumā man nebija ne mazākās nojausmas, ko nozīmē “pierādīt”.
Krietni vēlāk viens no maniem augstskolas profesoriem, dažnedažādi izklāstījis aplūkojamo tēmu no visiem, viņaprāt, būtiskajiem aspektiem un faktiski pierādījis kādu savu tēzi, vienmēr piebilda: “Nu, es jau tikai tā aprādu.”
Tagad es domāju, ka manai patikai pret viņu ir daudz dziļākas saknes, nekā tās, kas tika laistas universitātes auditorijā attiecīgajās lekcijās – es domāju, ka viņa “aprādīšana” no sākta gala ir bijis vienīgais man pieņemamais kaut kā pierādīšanas veids.
Toreiz, kad es biju apmulsis sīkais, es pat iedomāties nevarēju, ka teiktā vai domātā pierādīšanai ir nepieciešams kaut kas cits un kaut kas vairāk par pašu teikto vai domāto. Ja kaut kas ir aplams, tad taču tas ir skaidri redzams, un par to nāk smiekli.
Bet ne – toreiz kopmītnes piektā stāva koridorā nevienam smiekli nenāca, tikai daži puikas ar nopietnām sejām skatījās te uz samulsušo mani – kaut kādas tur acīmredzamas patiesības izteicēju, te uz nicīgo smējēju, kurš mani bukņīja: “He! Pierādi!” Acīmredzot es mēģināju viņam to visu vēlreiz aprādīt, jo atceros puiku saucam vēl uzstājīgāk: “Pierādi!”
Un tad es, saņēmis dūšu, pārvarējis savu samulsumu un uzdrošinājies neņemt vērā savu nepārprotamo stulbumu, viņam teicu: “Es pierādu.” Nu apmulst bija kārta maniem rotaļu biedriem.
Laikam viņi visi bija nedaudz vecāki par mani, vai arī ģimenēs viņiem bez mammas bija vēl kāds, tādēļ pat tie, kuri līdz tam bija manā pusē, juta, ka nu tas viss aiziet greizi, un skarbi pieprasīja, lai es lietoju konvencionālas diskusijas metodes, atvasinot savas tēzes vismaz no uzskatāmiem siloģismiem, ja ne ar kādiem vēl sofisticētākiem paņēmieniem.
“Muļķi, pierādi!” teica es jau vairs neatceros, kurš no viņiem; faktiski tā bija visu klātesošo attieksme. Gauži sakaunējies par robiem savā izglītībā, es tomēr neatlaidos no acīmredzami patiesā apliecināšanas un aizstāvības un vēl skaļāk, vēl pārliecinātāk teicu: “Es pierādu!” Tas tikpat labi nozīmēja: “Es pierādu, un – iepūt man!”
Tā nu es tajā garajā, dienas laikā neapgaismotajā kopmītnes koridorā, kura tālajos galos ar vispārējo krēslu kontrastējoši mirdzēja balkonu logi, todien guvu vismaz divas atziņas. Pirmkārt, acīmredzamā pierādīšana (piemēram, ka tu neesi kamielis) ir smags un pat bīstams darbs.
Otrkārt, kaut kā drošticamības noteikšanai var lietot dažādas metodes, jo arī manas nezināšanas inspirētais absurdais pierādīšanas veids pēc būtības neko nemainīja – tajā gadījumā acīmredzamais un sakarīgais tāds bija ne jau pareizās metodes, bet gan vienkārši sevis paša pēc.
Puišeļi todien mani lika mierā: mēs vienkārši nomainījām sarunas tematu. Es diezgan labi atceros, ka drīz vien arī tika padzīts sokrātiskais skeptiķis, jo, cik nu es tagad to spēju atsaukt atmiņā, viņš pats tā arī mums nespēja paskaidrot, ko nozīmē “pierādīt”. Sagrābstījis visādas gudrības tāds ķēms un tagad te traucē citiem spēlēties! Turklāt man šķiet, ka viņš nemaz nebija no mūsu kopmītnes.
Arī vienu no savām pirmajām saskarēm ar ļoti objektīvām lietām es atceros diezgan labi, lai gan arī tā notika krēslainā vidē. Visa tā diena bija apmākusies un krēslaina, un pelēkā, aukstā baznīca, kurā vēl pavisam nesen bija atradies kaut kāds padomju industrijas plastmasas izstrādājumu cehs, šķita kā tās dienas iemiesojums. Tajā gan risinājās gaišs un jauks notikums – mana Kristība.
Protams, sava tradicionālā stulbuma dēļ vissvarīgākajā brīdī arī tur es pamanījos izraisīt pārpratumus un apmulsumu. Es tukšajā, dievkalpojumiem samērā nesen pielāgotajā baznīcā biju nometies ceļos pie askētiskā altāra, draudzes pērminderis man blakus turēja kristāmtrauku ar ūdeni, un klāt pienākušais mācītājs teica: “Apliecini savu vārdu.”
Bet, redziet, nelaime tāda, ka pirmā Kristība, kurā es piedalījos, bija manis paša Kristība, tādēļ mācītāja liturģiskais jautājums, protams, man bija tikpat tukša skaņa kā toreiz kopmītnes gaitenī pieprasītie pierādījumi.
Es pacēlu savas teļa acis uz mācītāju ar mēmu jautājumu: “Ko tu no manis gribi? Mēs taču visu esam krustām šķērsām izrunājuši!” Es nospriedu, ka viņš man prasa tādu kā laulību jāvārdu, tādu kā atkārtotu apliecinājumu tam, ka es tiešām turos pie sava iepriekš izteiktā apgalvojuma, ka vēlos tikt kristīts, un – es “apliecināju savu vārdu”.
“Es apliecinu,” ar lepnu neofīta degsmi es, mulsumu pārvarējis, viņam atbildēju. Bet tad kaut kāda iemesla dēļ samulsa mācītājs. Viņš paskatījās uz mani kā uz tērētu un, uzsvērti skaidri izrunādams katru zilbi, klusākā balsī teica: “Ap-lie-ci-ni sa-vu vār-du.” Nu jau manī pamodās kaut kas līdzīgs vēl nekristīta martīra ticības stūrgalvībai, un es apliecināju savu uzticību Tam Kungam vēlreiz: “Es apliecinu.”
Apmulsums stiepās garumā, pērminderis ar kristāmtrauku man blakus mīņājās, līdz šim labvēlīgais Pēteris pie Paradīzes vārtiem kaut kāda iemesla dēļ domīgi grozīja rokā ilgoto vārtu atslēgu, un tikko izbēgtās elles ugunis kopā ar kaunu par savu nepārprotamo neaptēstību svilināja man pakausi, gan ne par mata tiesu neiesildot baznīcas stindzinošo gaisu.
“Kā tevi sauc!?” mācītājs, cieši vērdamies manī, caur zobiem izdvesa. “Nu, moins!” es nodomāju, jo bija pienākusi mana kārta neizpratnē nogrozīt galvu. Mēs taču pēdējos dažus mēnešus redzējāmies vai katru otro dienu, un manas uzbāzīgās intereses dēļ par Debesu valstības labumiem savās sarunās mēs jau labu laiku kā bijām pārgājuši uz “tu”, un tagad viņš prasa kā mani sauc!?
Pamazām jau sākdams šaubīties, vai vispār jelkad nokļūšu starp Dieva svētīgajiem tradicionālā veidā, es ļāvos šim nejēdzīgajam un tik svarīgam brīdim pilnīgi nepiemērotajam ekskursam un vēlreiz stādījos savam mācītājam priekšā.
Man par izbrīnu viņš tā kā atjēdzās un atgriezās pie tās vietas, kur pirms iepriekšējās mūžību garās minūtes bija apstājies, nosauca mani vārdā, lēja ar sauju uz galvas ūdeni un teica: “Es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Kopā ar tiem vārdiem, kad mana nākamā līgava un sieva man atzinās mīlestībā, šie ir skaistākie vārdi, kādus vien manas ausis ir dzirdējušas.
Man arī šķiet, ka starp šiem abiem notikumiem pastāv līdzība, jo tajos abos es guvu vienu atziņu: uz vissvarīgākajiem dzīves jautājumiem nav atbildes, bet gan parole, kods, responsorijs, simbols, burvju vārdiņš. Savukārt tie, uz kuriem ir atbildes, nav svarīgākie, tādēļ manis pēc tie laiku pa laikam var palikt ne tikai neatbildēti, bet pat nesaprasti.
Didzis Meļķis