Bonhēfers Dītrihs. Dzīve kopībā. Tulk. Ingrīda Briede. – R.: Luterisma mantojuma fonds, 2006. – 103 lpp.
Ar zināmu pārsteiguma momentu ir iznākusi ievērojamā vācu teologa un baznīcas darbinieka Dītriha Bonhēfera pirmā grāmatiņa latviešu valodā – „Dzīve kopībā”. Pārsteigums ir apstāklī, ka tas ir tieši šis viņa darbs. Sacīju kādam draugam, ka esmu dabūjis tikko iznākušo Bonhēfera grāmatu, un viņa reakcija bija: „„Māceklības cena”?”
Jā, arī man, dzirdot par topošo tulkojumu, pat prātā neienāca paprasīt, kura grāmata tā būs – visdrīzāk jau „Māceklības cena” vai arī vēstules no cietuma. Nu, bet paldies arī par to pašu.
Kā grāmatas ievadā norāda Juris Rubenis, Dītrihs Bonhēfers ir radikāls teologs. Diemžēl „Dzīve kopībā” neko tādu neuzrāda, un Bonhēfera domas oriģinalitāte, ja neskaita pāris paradoksus (piemēram, „kas nespēj būt viens, lai sargās no sabiedrības” un – „kurš neatrodas kopībā, lai sargās būt viens”), šajā viņa darbā neko daudz neatklājas.
1939. gadā rakstītais darbs ir it kā apkopojums autora pieredzei, trīs gadus vadot tā sauktās Apliecinošās baznīcas teoloģijas semināru (līdz to aizliedza nacisti). Šī grāmatiņa ir tādas kā maigas svārstības un līdzsvara meklējumi allaž svarīgajā, bet nekad tā cieti un skaidri nenosakāmajā jautājumā par indivīda un sabiedrības kopības attiecībām.
Protams, autors apcer tieši atsevišķa kristieša un draudzes attiecības vai pat pavisam konkrēti – ik dienu vienkopus dzīvojošu kristiešu attiecības, kādas tās bija pieredzētas Apliecinošās baznīcas seminārā.
Lasot „Dzīvi kopībā”, laiku pa laikam bija tāda kā déjà vu sajūta – kaut kur kaut kas tāds jau ir lasīts. Nu ja, Bonhēfers, protams, ir rakstījis tajā tradīcijā, ko pārstāv arī citi kristīgas sadzīves apcerētāji pirms viņa, sākot ar Sv. Benediktu vai pat agrāk.
Pāris vietās autors pat tieši atsaucas uz klosteru dzīvi un paradumiem. Protams, viņa iztirzātais jautājums var tikt attiecināts plašāk, un tā tas arī acīmredzot ir paredzēts, tomēr grāmatas forma rada iespaidu, ka tā ir „iekšējai lietošanai”.
Līdz ar to, manuprāt, nepiepildās ievadā izteiktais pieņēmums, ka Bonhēfera teoloģija „var būtiski noderēt, jo sevišķi Latvijas teoloģiskajā vidē”. Nu, konkrēti „Dzīve kopībā” nekādu ūdens kustēšanos vis neizraisīs – tā ir jauka, raiti lasāma dievbijīga brošūriņa. Es nesaku – „tikai” brošūriņa.
Nē, tā reizē ir arī liecība par laiku un vidi, kurā tā ir radusies, par sajūtām un domām, kas ir rosījušās ne jau Bonhēfera sirdī vien. Mēģinot šo darbu „lasīt kopā” ar attiecīgo vidi – nacistu Vāciju Otrā pasaules kara priekšvakarā, tas, ja tā drīkst teikt, kļūst interesantāks.
Tā kā „Dzīves kopībā” intīmais saturs no Bonhēfera nereti visai kontraversālās teoloģijas faktiski neko neatklāj, droši vien šeit arī nebūtu vietā to īpaši analizēt. Paskaidrojot kontekstu, var vien piebilst, ka 1934. gadā izveidotā ekumeniskā Apliecinošā baznīca (Bekennende Kirche) bija pretreakcija nacistu Gleichschaltung jeb varas totalitārismam, kas savai kontrolei un ideoloģijai pakļāva arī baznīcas, 1933. gadā tās apvienojot vienotā Reiha baznīcā.
Apliecinošā baznīca bija mēģinājums saglabāt Vācijā tradicionālu kristietību bez nacisma ideoloģijas cenzūras un „uzlabojumiem”. Diemžēl tas notika diezgan pretrunīgā veidā: šīs kustības vadītāji pret totalitāru visa sabāšanu „vienā katlā” reaģēja tieši ar visa sabāšanu „vienā katlā” – tā bija faktiski ekleziāla, baznīciska kristiešu vienība bez vienotības būtiskos mācības jautājumos.
Šā iemesla dēļ no Apliecinošās baznīcas norobežojās Hermanis Zasse, lai gan viņš bija darbojies pie Barmenas deklarācijas izveides, kas tika izmantota par Apliecinošās baznīcas teoloģisko pamatu.
Didzis Meļķis