Tā ir grāmata, par kuru daudz ir ticis runāts pēdējā laikā. Angļu valodā oriģinālais nosaukums ir “The Da Vinci Code” (New York: Doubleday, 2003), un tā jau ir pārdota miljonos eksemplāru un tulkota daudzās valodās. Pēc šīs grāmatas jau ir izveidota filma, no šā gada maija to rāda kinoteātros.
Var jautāt: kas šai grāmatā ir tik interesants un aizraujošs? Vai tā ir spriedzes pilnā intriga, kur ir gan slepkavības, gan mežonīgas pakaļdzīšanās? Iespējams. Bet ir taču citi spraigi romāni, kas tāpat ir saistoši uzrakstīti.
Tiem nepavisam nav bijis tik daudz lasītāju. Vai tie ir noslēpumainie un mistiskie momenti ar kodētiem šifriem, kas jāatšifrē soli pa solim un var vest pie patiesības, kas līdz šim bijusi slēpta? Iespējams. Tas viss, lai uzzinātu patiesību, ko “ausis niez dzirdēt”.
Jums, kas neesat lasījuši šo “spraigo romānu”, došu īsu tā darbības kopsavilkumu. Tas sākas ar slepkavību. Luvras intendents muzejā tiek nogalināts. Viņam blakus tiek uziets šifrs. Visa darbība norisinās ap mākslas vēsturnieku un simbolu pētnieku Robertu Lengdonu un franču policijas kriptogrāfi Sofiju Nevē.
Cenšoties atšifrēt ziņojumu, viņi atklāj apslēptus pavedienus Leonardo da Vinči darbā. Pēc tam atklājas, ka nogalinātais intendents piederējis slepenai biedrībai – Sionas Priorija, kuras loceklis bijis arī Leonardo da Vinči.
Lengdons nu ir uz pēdām vēsturiskai mīklai, un, ja visi pavedieni un šifri netiks laikus atrisināti, tad noslēpums paliks pie slepenās biedrības un pasaule to neuzzinās. Lengdonam pretī ir stājušies vareni pretinieki, organizācija Opus Dei, kas pārstāv katoļu baznīcu un sistemātiski cenšas nogalināt tos, kas domā atmaskot noslēpumu, ko zina tikai Sionas Priorijas biedrība.
Vislielākais nopelns tam, ka šī grāmata ir kļuvusi tik populāra, ir tieši “noslēpumiem”, kas pamazām tiek atklāti par spīti baznīcas pretestībai. D. Brauns liek noprast, ka ir skaidri pierādījumi, ka Bībele un kristietība ir sagrozījusi vēsturi un likusi ticēt meliem.
Jaunā Derība un baznīca esot manipulējusi ar faktiem par to, kas Jēzus ir bijis patiesībā. Noslēpts ir ticis fakts, ka Jēzus bija precējies ar Mariju Magdalēnu un ka viņiem bijusi meita, kurai īstenībā bija jākļūst par baznīcas vadītāju.
Visbeidzot svētā Grāla meklējumi rod savu atrisinājumu. Reliģiju vēsturnieks un mistiķis sers Lī Tībings – ar pavisam savdabīgu, ačgārnu skaidrojumu – atklāj, ko tad nozīmē svētais Grāls. Viņš paskaidro, kālab baznīca ir demonizējusi “svēto sievišķību” un, viņaprāt, dzīvībai svarīgo dievietes kultu.
D. Brauna kritika par baznīcu un kristietību, kurā kopā sajaukti patiesi fakti ar fantāziju un leģendām, ir kļuvusi par sensāciju, un daudziem šī kritika izklausās pat ļoti ticama. Savas fikcijas viņš ieliek ekspertu mutēs tā, ka tās izklausās pēc faktiem.
Šī grāmata vairo pārliecību tiem, kas jau iepriekš bijuši skeptiski noskaņoti pret baznīcu un kristietību, un tā apstiprina tiesības uz indivīda personiskām domām un izjūtām, kam jāstāv augstāk par Bībeli un baznīcu.
“Baznīcai nevajadzētu mums noteikt, ko drīkstam un ko nedrīkstam domāt,” sacīts grāmatā. Ko indivīds subjektīvi uzskata par mīlestību, tas arī ir mīlestība, ko tas uzskata par patiesu, tas arī ir patiess.
Jaunpagānisms, mūžsenais dievietes kults un radikālais feminisms labāk par kristietības patriarhālo autoritāšu ticību spējot attīstīt cilvēka iekšējo dzīvi un realizēt viņa dievišķās vajadzības. Šāds domu gājiens, ko varētu saukt par tipisku mūsu laikmetam, t.s. “jaunajam laikmetam” (the new age), caurstrāvo šo grāmatu.
Vai romānā „Da Vinči kods” rakstītajam par Bībeli, Jēzu, kristietību, Mariju Magdalēnu, svēto Grālu, Sionas Prioriju ir kāds pamats? Jāatzīst, ka nav gan. Tieši otrādi, tas ir piemērs neparasti rupjam faktu izkropļojumam, ko mēs tūdaļ demonstrēsim.
Kā gan tik daudzi šīs grāmatas lasītāji var aplūkot šos uzskatus kā ticamus un par tiem sajūsmināties? To noteikti sekmē tas, ka D. Brauns šo grāmatu iesāk, skaidri pretendējot uz to, ka viņa rakstītais saskan ar īstenību.
Arī vairākās TV intervijās viņš ir deklarējis, ka nefantazē, bet gan pamatojas uz faktiem. Turklāt abi pētnieki – Lengdons un Tībings – šķietami spēj pamatot savus revolucionāros spriedumus ar faktiem un norādēm uz avotiem, ko vairums lasītāju nevar pārbaudīt.
Ko gan grāmatas lasītāji spēj visam tam likt pretī, ja viņu Bībeles un reliģijas zināšanas ir tik niecīgas? Ja jau atsevišķi dati grāmatā ir patiesi, tad kādēļ lai citi apgalvojumi par Jauno Derību, kristietību, Jēzu, Mariju Magdalēnu utt. nebūtu pareizi!?
Tā kā Romas katoļu baznīcas uzticamība ir zināmā mērā iedragāta ar pedofilijas skandāliem un senāk arī ar citām lietām, piemēram, nekristīgajiem krusta gājieniem un citādi domājošo slaktiņiem, tad esot pilnīgi iespējams, ka baznīca ir manipulējusi un slēpusi neērtās patiesības par Jēzu un Bībeli. Šķiet, ka daudzi tā domā.
Te mums ir iespēja tuvāk iepazīties par daudziem šai grāmatā paustajiem uzskatiem, un vispirms sāksim ar Bībeli, Jauno Derību un Jēzu.
Vai ar Bībeli tiek manipulēts?
Par Bībeli un Jauno Derību tiek izvirzīta virkne dīvainu apgalvojumu. Tībings, kas grāmatas personāžā ir reliģiju vēstures pētnieks, paskaidro Sofijai Nevē, ka Bībele ir “attīstījusies neskaitāmu tulkojumu, papildinājumu un labojumu gaitā. Vēsture nekad nav pazinusi šīs grāmatas galīgo variantu“ (261. lpp.). Tas ir pilnīgi maldinošs apgalvojums.
Atšķirīgie Bībeles tulkojumi nevar mainīt vai “attīstīt” ebrejisko Vecās Derības grāmatu un grieķisko Jaunās Derības grāmatu pamattekstu. Savukārt tulkojumi var labāk vai sliktāk atspoguļot to, kas rakstīts Bībeles grāmatu oriģinālajā tekstā. Tulkojumi arvien ir jāsalīdzina ar pamattekstu, un tie ir revidējami, ja tajos kaut kas nesaskan ar oriģinālā teksta būtību.
Autora darbā, lai kāda satura grāmata tā būtu, tās tulkotāji nedrīkst neko izmainīt – ne pieliekot, ne atņemot ko. Vēl lielākā mērā tas attiecas uz grāmatām, kas tiek apliecinātas kā Dieva svētā mācība. Bībeles grāmatu sākotnējais teksts ir ticis rūpīgi saglabāts un pārrakstīts. Jebkādi papildinājumi bija aizliegti.
Šis princips ir izteikts arī pašā Bībelē: “Nepievieno neko Viņa vārdiem.” (Sal. pam. 30:6) “Neko tev nebūs pie tiem pielikt un nekā no tiem atņemt.” (5.Moz. 13:1) “Raksti nevar tikt atcelti.” (Jņ. ev. 10:35) “Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā.” (Atkl.gr. 22:18)
Tībings tālāk saka: “Konstantīns pasūtīja un finansēja jaunu Bībeli, kurā neiekļāva evaņģēlijus, kas attēloja Kristus cilvēciskās īpašības, toties izskaistināja tos evaņģēlijus, kuros viņam piedēvēja dievišķās. Pārējos evaņģēlijus noliedza, savāca un sadedzināja.“ (265.lpp.)
“Jaunās Derības sastādīšanai izvērtēja vairāk nekā astoņdesmit evaņģēliju, taču iekļāva tajā ārkārtīgi nedaudzus, tostarp Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa.. Bībeles sastādīšanu pārraudzījis pagāniskais romiešu imperators Konstantīns Lielais.“ (262. lpp.)
Te nav nekā, kas atbilstu īstenībai. Nekad nav pastāvējis jautājums, ka gnostiskos dokumentus būtu jāizslēdz no Bībeles. Tie nekad Bībelei nav piederējuši, un nekad nav tikusi apspriesta to uzņemšana kanonā. Kad apustuliskie aculiecinieki Matejs, Marks, Lūka un Jānis cēla priekšā savus evaņģēlijus jau pirmā gadsimta otrajā pusē, tad citu evaņģēliju – vienkārši nebija.
Gnostiskie evaņģēliji parādījās daudz vēlāk, un apustuliskā baznīca tos viegli atpazina kā neīstus. Senākais gnostiskais raksts ir tikai aptuveni no 150. gada pēc Kristus, pārējie ir vēl vēlāki. Viņi ir izmantojuši Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju daļas, kuras viņi pārveidoja un papildināja ar jauniem stāstiem un Jēzus vārdiem, lai varētu paust savas gnostiskās idejas.
Šo metodi varētu salīdzināt ar to, kā mūsdienās, piemēram, Hoze Saramago grāmatā “Evaņģēlijs saskaņā ar Jēzu Kristu” un Mariannas Fredriksones grāmatā “Saskaņā ar Mariju Magdalēnu” ir sasaiste ar Bībeles aculiecinieku vēstījumu, vienlaikus pieļaujot izmaiņas un veidojot savus tekstus, lai paustu citādu vēstījumu.
Konstantīnam Lielajam (285–337) nav nekāda sakara ar Bībeles izcelsmi, un viņš arī necentās izveidot jaunu Bībeli. Mums pieejamā informācija par agrīno baznīcu ir pietiekami pamatota, tā atsedz D. Brauna apgalvojumus kā tīru fantāziju. Apustuliskie tēvi (95–150) norāda uz Jaunās Derības liecību par Jēzu kā galveno avotu.
Pirmā Klementa vēstule ir sarakstīta Romā ap 95. gadu un Didahe – pirmā gadsimta sākumā. Starp baznīctēviem ir jāmin Justīns Martīrs, kas savā dialogā (160. g.) ar jūdu Trifonu piemin to, ka kanoniskie evaņģēliji tiek lasīti un izmantoti dievkalpojumos.
Irenejs runā (ap180. g.) par četrkāršu evaņģēliju, proti – Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Pirms 177. gada Taciāns izveido evaņģēliju harmoniju, t.i., grāmatu, kas saauž kopā savstarpēji saistītos stāstus, kuri atrodami četros evaņģēlijos.
Nozīmīgs avots baznīcas pirmsākumiem ir arī tas, ko sarakstījis baznīcas vēsturnieks Cezerejas Eisebijs (ap 280–339). Viņš stāsta par Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju veidoto kanonu, sākot ar to izcelsmi un to, kā tie lietoti Jeruzālemē, Antiohijā, Aleksandrijā un Romā.
Atliek tikai piebilst, ka neviens kanonisko Bībeles tekstu saraksts, kas atrodams no otrā gadsimta, neietver nevienu gnostisku tekstu. Kad sāka rasties gnostiskie “evaņģēliji”, tie tika salīdzināti ar apustuliskajiem evaņģēlijiem un atpazīti kā neapustuliski un viltoti. Serapions no Antiohijas, kas bija bīskaps (190–211), izpētīja t.s. Pētera evaņģēliju un konstatēja, ka tās saturam ir ķecerīga mācība par Kristu.
Pati Jaunā Derība liecina, ka apustuliskā baznīca vienprātīgi centās pasargāt to Evaņģēlija vēsti, ko bija sludinājuši apustuļi. Skat. 1. Vēstulē korintiešiem 15:1–3 (56. vai 57. g.) un Vēstulē efeziešiem 4:4–6 (61.– 63. g.).
D. Brauns ļauj Tībingam apgalvot: “Vēsturniekiem par laimi daži no evaņģēlijiem, ko Konstantīns centās iznīcināt, kaut kādā veidā saglabājās. Tā, piemēram, Jūdejas tuksneša alā netālu no Kumrānas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados atrasti Nāves jūras rokraksti. Un, protams, koptu tīstokļi, ko uzgāja tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā Nādžhammādā.. Protams, Vatikāns, ievērojot senās maldināšanas tradīcijas, ļoti centās nepieļaut šo tīstokļu nākšanu atklātībā. Un kādēļ lai viņi rīkotos citādi? Senos rakstus pētot, atklājas spilgtas vēsturiskas pretrunas un viltojumi, kas skaidri liecina, ka mūslaiku Bībeli sastādījuši un rediģējuši cilvēki, kuri pildīja politisko pasūtījumu – izsludināt cilvēka, Jēzus Kristus, dievišķību un izmantot Viņa varas ietekmi savas varas nostiprināšanai.” (265.lpp.)
Šis teksts ir pilns ar kļūdām.
Pirmkārt, nav tiesa, ka Konstantīns Lielais būtu centies izskaust kādus evaņģēlijus. Otrkārt, Nāves jūras rokrakstos (kas tika atrasti 1947. gadā) nemaz nebija atrodami evaņģēliji, nedz arī kādas norādes uz Jēzu. To izcelsme ir vismaz 100 gadu pirms Kristus piedzimšanas, un tie satur galvenokārt Vecās Derības tekstus, to vidū arī Jesajas manuskriptu.
Savienot Nāves jūras rokrakstos, kas nākuši no laika krietni pirms Kristus, ar gnostiskajiem Nādžhammādas tekstiem, kas ir krietni vēlāki par Jaunās Derības rakstiem, nozīmē radīt milzīgi nesakarīgu sajaukumu.
Tībinga domu, ka zināmi cilvēki ir manipulējuši ar Jaunās Derības rakstiem, lai parādītu, ka “cilvēks Jēzus Kristus bija dievišķs”, nekādā veidā nevar pamatot ar Nāves jūras rokrakstiem vai gnostiskajiem tekstiem no Nādžhammādas. Tāpat arī šie dokumenti neliecina par “nopietnām vēsturiskām pretrunām un izgudrojumiem” Vecajā vai Jaunajā Derībā.
Nav šaubu, ka var kritizēt gan Romas katoļu baznīcas ticību, gan arī darbus. Taču apgalvot, ka Vatikāns ir darījis visu, lai Nāves jūras ruļļi nenāktu atklātībā, ir klaji un nekautrīgi meli. To pašu var sacīt par izrakumiem Nādžhammādā un to, ka ir kavēta tur atrasto gnostisko tekstu publicēšana.
Jēzus kā Dieva Dēls
D. Brauns ar Tībinga muti apgalvo, ka Jēzu par Dieva Dēlu “oficiāli ierosināja dēvēt un vienojās par to tieši Nikejas koncilā“ 325. gadā. “Līdz tam vēsturiskajam brīdim Viņa sekotāji Jēzu uzskatīja par mirstīgu pravieti.. izcilu un ietekmīgu cilvēku, bet tikai cilvēku. Mirstīgo.” (263.lpp.) “Mirklīti!” saka Sofija, “Jūs sakāt, ka Jēzus dievišķību noteica balsojot?” “Turklāt balsojums nebūt nebija vienprātīgs,” vēl piebilda Tībings” (264. lpp.).
Nekas no tā nav patiesība. Kristiešu ticības apliecība, ka Jēzus ir Dieva Dēls, nebalstās uz baznīcas koncila lēmumu gandrīz 300 gadu pēc Jēzus publiskās darbības 26.–30. gadam. Ticības pamatojums ir tajā, ko apustuļi bija dzirdējuši un redzējuši Jēzus vārdos un darbos.
Pētera atbilde uz Jēzus jautājumu: “Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas es esmu?” ir bijusi kristīgās baznīcas ticības apliecība kopš tā laika: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt. 16:16)
Citā reizē Pēteris sacīja: “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jņ. 6:69) Pāvils apliecina, ka Pestītājs Jēzus Kristus “ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju … Jo es zinu, kam es esmu paļāvies.” (2.Tim. 1:10–12)
Saskaņā ar apustuļu kā aculiecinieku stāstītā Jēzus viņu un daudzu citu acu priekšā ir parādījis, ka spēj darīt to, ko tikai Dievs spēj, un ka pametis tukšo kapu (ko apstiprināja arī viņa pretinieki) un augšāmcēlies trešajā dienā (ko pretinieki nevar pieņemt). Augšāmceltais Jēzus miesīgi parādījies Pēterim un vēlāk tiem divpadsmit un “vairāk nekā pieci simti brāļiem vienā reizē” (1. Kor. 15:5). Tie ir neapstrīdami fakti saskaņā ar kristīgās baznīcas pārliecību.
Jau Marka evaņģēlija pirmajā nodaļā un pirmajā pantā Marks skaidri noteic, kas ir viņa grāmatas centrā, proti – “Jēzus Kristus, Dieva Dēls.” (Mk. 1:1) Jānis iesāk savu evaņģēliju ar apgalvojumu, ka Jēzus ir viens ar Dievu. Jānis sauc Viņu par “Vārdu” un raksta: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas iesākumā bija pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (1:1–2)
Savā pirmajā vēstulē Jānis ar nepārprotamiem vārdiem saka: Jēzus Kristus “ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.” (5:20) Vairākas reizes apustuļi apliecina, ka Jēzus nav vienīgi “mirstīgs pravietis”, bet pats patiesais Dievs, un tāds apliecināts jau 230 gadu pirms Nīkajas koncila!
Pārliecība, ka Jēzus tiešām ir patiess Dievs, vienlaikus būdams patiess cilvēks, kļuva par piedauzību vairumam jūdu. Tas viņus nepārliecināja, ka Jēzus daudzu liecinieku priekšā darīja tādus darbus, ko tikai Dieva spēj darīt. Jēzus viņiem sacīja: “Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! Bet, ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs un es Tēvā.” (Jņ. 10:37–38)
“Kas man tic, tas netic man, bet Tam, kas mani sūtījis. Un kas mani redz, redz to, kas mani sūtījis! Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsībā. Un, ja kāds manus vārdus dzird un neievēro, es to netiesāju; jo es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. Kas mani nievā un nepieņem manus vārdus, tam jau ir savas tiesas spriedējs: mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Tāpēc es visu, ko runāju, es runāju, kā to Tēvs man ir sacījis.” (Jņ. 12:44–50)
To, ka Jēzus saucis sevi par Dieva Dēlu, saka ne tikai kristieši. To apstiprina arī Jēzus pretinieki. Kad Jēzus jūdiem, kas viņu gribēja nomētāt akmeņiem, sacīja: “Daudz labu darbu es esmu jums rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt?”
Tad jūdi Viņam atbildēja: “Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc, ka tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.” (Jņ. 10:32–33)
Sinedrija nāves spriedums pār Jēzu bija pamatots uz to, ka Jēzus sauc sevi par Dievu: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.” (Jņ. 19:7)
Mēs arī redzam, ka tas ir melīgs uzskats, ka Jēzus sekotāji būtu uzskatījuši Viņu “vienīgi par cilvēku, par mirstīgo” līdz pat Nīkajas koncilam 325. gadā. Virkne Jaunās Derības tekstu, kas saskaņā gan ar ticīgajiem, gan ar neticīgajiem vēsturniekiem ir pastāvējuši kopš pirmā gadsimta otrās puses, apliecina, ka Viņa mācekļi un Viņa pretinieki bija dzirdējuši, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Kas tad notika baznīcas koncilā 325. gadā? Tur netika diskutēts par to, vai Jēzus ir Dieva Dēls vai nav? Tur tika diskutēts, kā noformulēt savu pārliecību, kas pamatota Jaunajā Derībā, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Aleksandrijas prezbiteris Ārijs kādus gadus iepriekš bija sacēlis domstarpības, apgalvodams, ka Dēlam gan ir kāda aizvēsturiska esamība, tomēr viņš nav mūžīgs un viņam ir sākums.
Ārija mācība sastapa lielu pretestību, un jau 320. gadā Aleksandrijas sinodē baznīca no viņa norobežojās. Baznīcas koncils Nīkajā nosodīja ariānismu un apliecināja, ka Jēzus ir “patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā.”
Tātad balsošana nenotika par to, vai parasts, mirstīgs cilvēks būtu jāpaaugstina par Dievu vai ne. Tie ir meli, ka balsis sadalījās ļoti līdzīgi. Par balsoja 316 un 2 pret. Tie bija divi ēģiptiešu bīskapi no Lībijas, kas nevēlējās parakstīties zem Nīkajas ticības apliecības, un kas tādēļ līdz ar Āriju nonāca izsūtījumā Ilirijā.
Jēzus un Marija Magdalēna
“Kā jau minēju,” Tībings skaidroja, “Baznīcai tās veidošanās sākumposmā bija jāpārliecina visa pasaule, ka mirstīgais pravietis Jēzus bijis dievišķa būtne. Tāpēc Bībelē neiekļāva nevienu no evaņģēlijiem, kuros aprakstīta Kristus pasaulīgās dzīves aspekti. Diemžēl pirmajiem redaktoriem par nelaimi, evaņģēlijos itin bieži atkārtojas kāds īpaši pasaulīgs jautājums. Marija Magdalēna.” Viņš apklusa. “Vēl precīzāk, viņas laulība ar Jēzu Kristu.”(275. lpp.)
Neviens cits evaņģēlijs kā vien Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa nekad nav ticis iekļauts Bībelē un tur nav atrodams neviens vārds par laulībām starp Jēzu un Mariju Magdalēnu. Tādēļ arī tā nav patiesība, ka “visi evaņģēliji, kas aprakstījuši Jēzus pasaulīgās dzīves aspektus,” ir izslēgti no Bībeles. D. Brauns (ar Tībinga muti) acīmredzot norāda uz vēlāk radītajiem gnostiskajiem evaņģēlijiem.
Gnostiskajā Filipa evaņģēlijā ir atrodams fragments (63:33–36), ko D. Brauns šeit citē: “Jebkurš aramiešu valodas speciālists jums apstiprinās, ka tajos laikos vārds “biedrene” burtiski nozīmēja “laulāta draudzene””(277. lpp.).
Te D. Brauns pieļauj ļoti rupju kļūdu: Filipa evaņģēlijs nav rakstīts aramiešu valodā, bet gan koptu valodā, un sākotnējais teksta aizguvums ir no grieķu “koinonos”. Turklāt tas būtu neiedomājami, ka Jēzus mācekļi būtu izturējušies kritiski pret Mariju Magdalēnu, ja viņa būtu Jēzus sieva. Baznīca aplūkoja apkārt cirkulējošo Filipa evaņģēliju par neīstu un viltotu.
Otrs dokuments, uz ko D. Brauns atsaucas, ir gnostiskais “Marijas evaņģēlijs”. Kad mēs runājam par gnostiskiem evaņģēlijiem, tad termins “evaņģēlijs” šai kontekstā ir jāuzlūko kā literāra kategorija, kaut arī šie gnostiskie raksti gan pēc formas, gan pēc satura ir atšķirīgi no Jaunās Derības evaņģēlijiem.
Šie gnostiskie raksti atklāj it kā debesu noslēpumus par glābjošo “gnosis”, par zināšanu ceļu, kas dara galu nesaprātīgajai miesai, kura paverdzina cilvēka garu jeb dievišķo dzirksti. “Marijas evaņģēlijs” sastāv no divām patstāvīgām daļām. Otrajā daļā Marija Magdalēna pēc Pestītāja aiziešanas mierina mācekļus un vēstī viņiem tos noslēpumus, ko viņa vienīgā saņēmusi no Jēzus.
Pat arī “Marijas evaņģēlijā” nav nekāda pamatojuma tam, ka Jēzus bijis precējies ar Mariju Magdalēnu. Vēl D. Brauns šeit raksta, kā Tībings rāda daudzas citas vietas “Marijas evaņģēlijā”, kurās esot apliecināta Jēzus un Marijas laulība (278. lpp.).
Romānā ir atrodami tikai divi gnostiski dokumenti, uz kuriem viņš atsaucas, un neviens no tiem nerunā par laulību starp Jēzu un Mariju! Bet Tībings tik un tā saka: “Kā jau minēju, Jēzus un Marijas laulība ir vēsturiskā mantojuma daļa.” (276. lpp.)
Mūsdienās ir atrodamas vairākas variācijas par tēmu Jēzus laulība ar Mariju Magdalēnu un dažādas spekulācijas par viņu bērniem. Grāmata, no kuras D. Brauns ir aizguvis daudzas no savām spekulācijām, ir: “Holy Blood, Holy Grail” (Michael Baigent, Richard Leigh, Henry Lincoln, 1982, atk. izd. 2004)
Šajā grāmatā ir pausts apgalvojums, ka Marija, kas bijusi stāvoklī ar Jēzus bērnu, aizbēga uz Franciju un tur laida pasaulē meitenīti, ko nosauca par Sāru. Viņa esot kļuvusi par ciltsmāti merovingu karaliskai dinastijai Francijā. Šī iedoma par Jēzus ģimenes dzīvi pirmo reizi ir parādījusies 9. gadsimtā.
D. Brauns neapstājas tikai pie šīs patapinātās spekulācijas par Jēzu kā vīru un tēvu, bet turpina ar tālākiem dīvainiem apgalvojumiem: “Saskaņā ar šiem nerediģētajiem evaņģēlijiem ne jau Pēterim Kristus deva norādījumus, kā veidot kristīgo Baznīcu. Tā bija Marija Magdalēna.
Jēzus bija pirmais feminists. Viņš gribēja, lai Viņa Baznīca nonāktu Marijas Magdalēnas ziņā.. Ļoti nedaudziem zināms, ka Marija Magdalēna bija ne vien Kristus labā roka, bet arī ietekmīga sieviete.“ “Viņa bijusi no Benjamīna cilts?” “Tik tiešām,” Tībings sacīja.
“Marijas Magdalēnas dzīslās ritēja valdnieku asinis.”.. “Saistoties ar ietekmīgo Benjamīna cilti, Jēzus apvienotu divas valdnieku asinslīnijas, veidojot spēcīgu politisku ūniju, kas nākotnē varētu pieteikt likumīgas pretenzijas uz troni un atjaunot ķēniņu dinastiju, kura valdījusi Zalamana laikos.” (280., 281. lpp.)
Patiesībā tālāk komentēt šīs fantāzijas būtu lieki. Apgalvojums, ka Marija Magdalēna būtu bijusi no karaliskas cilmes un benjamīniete, ir grābts no tukša gaisa. Jāpiemin vienīgi, ka Marija Magdalēna ir tikai retu reizi pieminēta evaņģēlijos kā viena no Jēzus mācekļu pulka.
Viņa bija pie Jēzus krusta un starp sievām, kas atklāja tukšo kapu. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju, viņa bija pirmā, kas redzēja augšāmcelto Jēzu. Viduslaikos viņu sāka identificēt ar dažām citām sievietēm, kas minētas evaņģēlijā, un apgalvoja, ka viņa bijusi prostitūta. Tādi ir vispārējie priekšstati, kas cilvēkiem vislabāk pazīstami, tomēr tiem nav pamatojuma Bībelē.
Sets Erlansons
(Nobeigums turpmāk.)