Piņols Albērs Sančess. Aukstā āda. Tulk. Dace Meiere. – 195 lpp.
Cits līdzsvara meklējums, ko pēdējā laikā ir nācies lasīt, ir katalāniešu rakstnieka Albēra Sančesa Piņola romāns „Aukstā āda”. Tā galvenais varonis ir īrs, turklāt no tiem kārtīgajiem īru puisiešiem, kuru raksturošanai reiz kāds man teica, ka viņi ir „lawbreakers by heart” – dumpinieki kopš dzimšanas.
Viņš ir pretošanās kustības dalībnieks, briti par viņa uzrādīšanu ir izsludinājuši atlīdzību, bet galu galā viss, tā teikt, beidzas labi. Proti, īri dabū, ko gribējuši – savu neatkarību. Tas ir, neatkarību no britiem, bet ne jau no cilvēka dabas.
Jaunais cīnītājs nu ir vīlies visos un visā un grib, kā saka, notīties – jo tālāk, jo labāk – un vientulībā skumt par jebkādu ideālu totālu krahu. Un cilvēkam ar savām vēlmēm, kā saka, ir jābūt uzmanīgam – tās var arī piepildīties.
Gados aizvien vēl jaunais īrs pēc neilgiem vientulības meklējumiem atrod „labvēļus”, kas viņu komandē meteorologa darbam burtiski uz pasaules viņu malu. Un kā jūs domājat – kas viņu tur sagaida? Šausmiņas. Konkrēts murdziņš.
Piņola darbs man atgādināja citu romānu – Alex Garland „The Beach”/”Pludmale” un pēc tā uzņemto tāda paša nosaukuma filmu ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Nu, un faktiski arī veselu artefaktu virkni, kurus vieno sentiments, ka no dzīves nebūšanām ir iespējams aizbēgt un paslēpties šādi vai tādi eksotiskos nostūros.
Ziniet, laikam nevar gan. Visi šie darbi un ļoti izteiksmīgi arī romāns „Aukstā āda” konstatē to, ko kristīgā ticība sauc par grēkā krišanas sekām, un tas, manuprāt, veselīgi atvēsina sakarsušus prātus. Vai, izsakoties šā raksta garā, palīdz līdzsvara meklējumos.
Piņols katalāniešu vidē, kurā konkrētais nacionālas neatkarības jautājums ir ļoti sasāpējis, manuprāt, ar šo romānu uz īru kamiešiem iznes un veic ļoti svarīgu kalpošanu savai tautai. Arī latviešiem nenāktu par sliktu pārdomāt savus ideālus un nacionālistiskās tabu tēmas šādā aspektā.
Jeb, kā saka romāna varonis, „ir brīži, kad par savu nākotni jākaulējas ar pagātni”. Ja tiksi skaidrībā par pagātni jeb faktiski jau par sevi vai vismaz par savu attieksmi pagātnē, tad ir cerība arī uz rītdienu. Un ne jau tā, ka tai jaunajā rītdienā būtu gaidāma citāda lietu kārtība.
Nē, vienkārši cerības, prasības un arī līdzekļus, kā to visu sasniegt, ir vēlams saskaņot nevis ar savām iedomām, bet gan ar apkārtējo realitāti. Un diemžēl tā pēc būtības nav dziedināma ne ar kādu cerību un entuziasmu.
Protams, ir viena no visām citām atšķirīga cerība – uz augšāmcelšanos. Atklāti sakot, tā, manuprāt, tad arī ir tas kritiskais graudiņš, citādi nestabilitātei nolemtajos, mūsu dzīves svaru kausos.
Didzis Meļķis